Deviņi ātrie uzbrukumi bez punktiem. Latvijas izlases klupšanas akmens Bosnijā

Spēles rezultātu basketbolā mēdz noteikt pavisam pašsaprotamas lietas. Reizēm panākumu nodrošina labākais spēlētājs laukumā. Bieži rezultātu nosaka tik banālais faktors, ka "pretiniekiem labāk grozā krita metieni". Svētdienas spēli gan var raksturot mazliet īpašāk. Tajā bija saskatāma konkrēta spēles sastāvdaļa, kurā abām vienībām īpaši rūpēja gūt pārākumu. Sauksim to par sadursmes punktu. Latvijas izlasei bija vēlēšanās skriet un spēlēt atklātā laukumā, kurā varētu izcelties tās krietni radošākie basketbolisti. Savukārt bosnieši labprāt piekopa spēka spēli, veidojot spiedienu uz groza apakšu. Rezultātā abu komandu vēlmes daļēji nosaka šī viena "sadursme" – atlēkušās bumbas pie Latvijas groza, kas vieniem ļauj skriet, bet otriem – iespēju atkārtoti uzbrukt no soda laukuma.

Šo sakarību vēl īpašāku padara fakts, ka Bosnijas un Hercegovinas izlase labprāt izaicināja likteni. Sūtot papildu spēlētājus pēc atlēkušajām bumbām, komanda paliek īpaši ievainojama, ja Latvijas izlase tomēr "notur" savu grozu, bet bosniešiem mērojams tālāks ceļš aizsardzībā. To Vedrana Bosniča trenētā vienība noteikti labi apzinājās. Jau pirmajā abu komandu spēlē Aigara Šķēles darbības skaidri norādīja, ka saspēles vadītājs ir gatavs kāpināt tempu pie katras mazākās iespējas. Brīžiem smagnējā duelī tas nesa ļoti vērtīgus un vieglus punktus.

Tam idejiski vajadzēja nostrādāt vēl labāk šoreiz. Salīdzinot ar februāra spēlēm, valstsvienību papildināja Rihards Lomažs, Kristers Zoriks un Ingus Jakovičs, dodot vairākus toreiz tik ļoti trūkstošos spēles veidotājus uz perimetra. Tas mudināja domāt, ka atklātā, uzbrukumiem bagātā basketbolā Latvijas valstsvienība būtu pārāka. Par svarīgo spēles sastāvdaļu kļuva šī minētā interešu sadursme, kas ļāva noteikt, kura vienība kontrolēs tempu.