Apgāds "Valters un Rapa" laidis klajā Erika Ādamsona noveļu krājumu "Smalkās kaites". Grāmatas mākslinieciskais noformējums – Valdis Villerušs.
Erika Ādamsona (1907-1946) noveļu krājums "Smalkās kaites" iznāca 1937. gadā, guva lielus panākumus un aizsāka latviešu literatūrā jaunu strāvu, ko kritika nosauc par "smalko kaišu" virzienu un šo metaforu lietoja, runājot ne tikai par Ādamsona stāstiem, bet arī par visas viņa paaudzes īsprozu.

Smalkās kaites – tās ir mazliet skumji groteskas vājības personu raksturā, arī kompleksi, uzmācīgas idejas, dīvainības, kas Ādamsona stāstos rada visneparastākās situācijas. Stāstā "Lielās spodrības gaismā" aprakstīta pārspīlēta tieksme uz tīrību, stāstā "Sarkanās asaras" uzmanības centrā ir jauna dzejnieka mocības, jo viņš nav ielūgts pie kāda apskausta un tai pašā laikā ienīsta mēbeļu rūpnieka uz svinībām. Rakstnieka īsprozas pērle ir stāsts "Jāšana uz lauvas", kurā tā saucamais "smalko kaišu" varonis pārdzīvo nepamatotu, sakāpinātu greizsirdību pret savu līgavu un gandrīz smieklīgā sīkumainībā cenšas atrast neesošus pierādījumus viņas neuzticībai.

Ādamsona tēlotie īpatņi sirds dziļumos ir ārkārtīgi cilvēciski un jūtas, ko viņš rāda, sastopamas ik uz soļa – kautrība, godkāre, līdzjūtība, riebums, kairinošas vēlmes. Rakstnieks pašmērķīgi nerada īpatnas, slimīgas personāža dīvainības, bet ar praktiķa skatu veido mākslinieciski un psiholoģiski pārliecinošus situāciju modeļus, kas joprojām turpina pārsteigt ar iztēles atjautību, labsirdīgu ironiju un spilgtu izteiksmes precizitāti.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!