Ginks – augs ar senu vēsturi
Latvijas dārzkopjus ar Aivaru Irbi vairs nevajag iepazīstināt: viņš ir "Puķu draugu" saietu krustēvs kopš 1978. gada. Šogad izdevniecība "Sol Vita" laidusi klajā lielu, skaistu un krāsainu Aivara Irbes grāmatu – albumu "Puķu draugi". Šo kustību 1978. gadā aizsākusi Dzidra Smiltniece Nīgrandē, bet Aivars to nākamajos gados ieviesa visā Latvijā. Šovasar divi tūkstosi Latvijas puķu draugu ciemojās Priekuļu novadā. Nākamā tikšanās būs 2015. gadā Alūksnē.
Bet nu dosimies uz Irbju dārzu Siguldā! Daiļdārznieks Aivars Irbe lepojas ar daudziem sava dārza augiem. Viens no tādiem ir ginko koks, no kura lapām ražo visās aptiekās pārdoto preparātu Ginko biloba ekstraktu. Ķīnā to audzē lielās plantācijās, bet Latvijā zināms tikai viens liels eksemplārs – kanālmalas apstādījumos Rīgā, iepretī Latvijas Universitātei. Jaunāki stādījumi tagad sastopami daudzos Latvijas dārzos.
Neparastākais ir tas, ka ginku botāniķi pieskaita skujkokiem, kaut gan rudenī tam nobirst lapas un ziemu tas pavada pliks kā lapu koka. Ziedi tam ir necili, bet vēsture gara un slavena. Tiesa, slaveno preparātu Aivars pats no sava koka lapām negatavo, tāpat kā visi, iegādājas to aptiekās.
150 mežvīteņu šķirnes vienā dārzā!
Ja ginko koki pasauli ieraudzījuši jau sirmā senatnē, tad mežvīteņi sāka izplatīties nesen – ap 19. gadsimta vidu. Toties pēc tam sekojis straujš uzvaras gājiens pāri pasaulei. Kāds varbūt vēl nezina, ka par mežvīteņiem latviski sauc tos pašus clematis, kas pirms neilga laika iekaroja Latvijas dārzus un skaitījās katra dārza lepnums un rota. Un ir joprojām, jo tik daudz ziedu un skaistuma, izmantojot augšanai tik maz zemes, diezin vai sniegs kāds cits augs. Kā apgalvo daiļdārznieks Irbe, "mežvītenim vajag vien tik daudz zemes, lai ar tiem apsegtu savas kājas", tātad saknes. Vēl viena pozitīvā īpašība – mežvīteņi ir sala izturīgi.
Otru tādu daiļdārzu – ar 150 mežvīteņu šķirnēm vienuviet – Latvijā noteikti neatrast. Tieši šajā dārzā Aivars Irbe izaudzējis arī septiņas savas šķirnes, kas jau reģistrētas Karaliskās dārzkopības biedrības reģistrā Lielbritānijā – 'Kaupo', 'Maija', 'Dārta', 'Līvzeme'... Kāds mežvīteņu hibrīds no atrageņu grupas Irbju dārzā ir tik apmierināts ar dzīvi, ka uzrāpies līdz pat cipreses pašai galotnītei – ja būtu atbalsts, rāptos vēl augstāk. Kā garā pupa, pa kuru var uzkāpt debesīs.
Mežvītenim augot vajag pie kaut kā pieturēties. Aivars par to ir dāsni gādājis – viens režģis atdala viņa dārzu no kaimiņu gruntsgabala, otrs ieskauj mājas ārsienu līdz pat jumtam, vēl kāds cits sadala dārza telpu vairākos sektoros. Tas veidots no zvejnieku tīkla ar kaprona auklām. Saimnieks saka – esot ļoti izturīgs, kalpojot vismaz desmit gadus. Mežvīteņi to novērtē un rāpjas augšā, saimniekam pateikdamies ar saviem krāšņajiem, dažādu krāsu ziediem.
Vairums mežvīteņu ir apgriežami rudenī, bet citus neapgriež nekad. Tā tas ir atragenēm. Vispār mežvīteņus var iedalīt trīs nosacīti lielās grupās: vieni veido ziedus uz pērnā gada dzinumiem, otri – uz pērnā un šā gada dzinumiem, bet trešā, visizplatītākā grupa, – tikai uz šā gada jaunajiem dzinumiem. Vairums no tiem zied jūlijā un augustā, bet Aivara dārzā vairākas sīkziedu mežvīteņi sugas un šķirnes iepriecina saimniekus arī septembrī un pat oktobra sākumā. Vēl tikai jāpiebilst, ka mežvīteņiem tīk laba zeme, bet, par laimi, siguldiešiem par to nav jāsūdzas. Varbūt tieši tāpēc Siguldā ir tik daudz skaistu dārzu?
Kā botāniskajā dārzā
Grūti pat iedomāties, no kura gala sākt, lai aprakstītu visu, kas redzams, saožams un aptaustāms (bet labāk gan bez rokām!) Irbju dārzā. Iesaku pavasarī aizbraukt pašiem un apskatīties. Saimnieki ir vēlīgi un, iepriekš piesakoties pa tālruni, vienmēr laipni atvērs sava dārza vārtiņus.
Dažus no man acīs palikušajiem augiem tomēr nosaukšu. Dažādi klājeniskas formas kadiķi. Dārzā tie veido skaistu paklāju. Tiem gan, tāpat kā daudziem augiem, ir tieksme līst ārā no dobes, tāpēc vajadzības gadījumā tos nākas apgriezt. Vēl jāmin Sibīrijas ciedra: Aivars to izaudzējis no ciedru riekstiņiem, nu tā ir jau kādus 30 gadus veca. Uzmanību piesaista arī Korejas baltegle 'Silberlocke', kurai skuju apakša balta, bet čiekuri nevis karājas uz leju, bet slejas augšup. Aivars to fotografējot un izmantojot Ziemassvētku apsveikuma kartītēm. Tepat ir arī sudrabegles klājeniskā forma un lapegles sēru forma, ko Aivars pacēlis uz augšu trīs stāvos līdz jumta malai, mahonijas ar savām spīdīgajām, it kā vaskotajām lapām un dzeltenajiem ziediem, kokžņaudzējs, kas aug lieliski, un daudzi citi interesanti augi.
Arī puķu dažādība dārzā ir liela. Kazbārži, astilbes, flokši, monardas, sudrabsveces, Sibīrijas īrisi, skarbās saules actiņas, kastaņlapu un apaļlapu rodžersijas, kas skaistas ne vien ziedēšanas laikā, bet priecē acis vēl ilgi pēc noziedēšanas. Līdzās vieni otriem aug virši un ērikas. Ērikas koši zied pavasaros, virši – rudeņos. Čemeriņi, kas Karpatu kalnos aug savvaļā un vēl daudzi citi.
Laikam jau pietiks. Visu tik un tā nenosaukšu. Vēl tikai piebildīšu, ka namatēvs savu mazo dārziņu izmanto arī izmēģinājumiem un eksperimentiem: vispirms dārznieks paskatās, kā augi izturas viņa dārzā, tad piedāvā tādus izmantot arī citiem.
Daiļdārznieks Aivars Irbe 25 gadus strādājis pie Siguldas apstādījumu veidošanas, bet tagad viņa darbu var redzēt Turaidā. Viņš ir atbildīgs par Turaidas muzeja rezervāta apstādījumu veidošanu un kopšanu jau 30 gadus. Kā piemiņa no Dainu kalna un Tautasdziesmu parka iekārtošanas laika Aivara dārza centrā atrodas Induļa Rankas dāvināta skulptūra. Manuprāt, tieši tā dara Irbju dārzu tik atpazīstamu – ja ieraugi skaistu, labi koptu dārzu, tas var būt jebkurš, bet izcili skaists dārzs ar skulptūru – skaidrs, ka tas pieder tikai šim dārzam!
Kas dārzā modē
Arī dārzā, tāpat kā dāmu un kungu drēbju skapī, pastāv sava mode. Vienīgā laime – nekas tik ļoti neiziet no modes, lai to pavisam mestu ārā no dobēm un nolemtu aizmirstībai. Piemēram, skujkoki Latvijā vienmēr bijuši un būs topā, jo citādi ziemā mūsu dārzi kļūtu pliki un neglīti.
Bet puķu mode var arī mainīties, Piemēram, ehinācijas. Uz mūsu dārziem tās atceļojušas no Ziemeļamerikas, un nemaz ne tik sen. Popularitāti ieguvušas tādēļ, ka nav izvēlīgas augsnes ziņā un zied visu vasaru, līdz pat rudenim. Līdz šim lielākoties pazinām purpurkrāsas ehinācijas, bet tagad to krāsu spektrs ir paplašinājies – citrondzeltenas, baltas, rozā... Neesat redzējuši? Aizbrauciet uz Siguldu pie Aivara un Maigas!
Arī hostas ir iekļuvušas starp modes augiem. Agrāk pārsvarā bija tikai dažas hostu šķirnes, kas lielākoties, neviena īpaši neievērotas un nenovērtētas, stiepās no vārtiņiem gar taciņas malu līdz pat sētsvidum. Tagad, piemēram, Irbju dārzā ir pat 30 dažādas hostu šķirnes. Īpaši visiem patīkot hostas ar baltraibajām lapām. Aivaram pat izdevies dažus nezinīšus apmānīt, stāstot, ka viņš tās hostu lapas regulāri apkrāsojot ar otiņu...
Vienīgā nelaime – hostas patīkot arī gliemežiem. Un kā vēl! Sevišķi aktīvi tie kļūst pēc lietus. Aivars ar ķīmiskiem līdzekļiem pret gliemežiem nevēršas, jo uzskata, ka katrai dzīvai radībai ir tiesības uz dzīvi zemes virsū, tātad arī dārzā. Reizi pa reizei tomēr dārzs jāpārstaigā ar spaini rokā, novācot gliemežu "ražu", jo – kas par daudz, tas par skādi. Tikai pavisam liels nezinītis uzskatīs gliemežu izcaurumotas hostu lapas par jaunu šķirni.
Starp puķēm, kuras kļūst arvien populārākas, var minēt arī heiheras – krāšņas, košas un ar savām dažādas krāsas lapām veido kontrastējošus laukumus pārējo augu tuvumā. Ziedi te nav tik būtiski, galvenais ir lapojums.
Starp citu, tieši šogad paiet 40 gadiem, kopš Aivars un Maiga sākuši Siguldā iekopt savu dārzu, un 50 gadu, kopš Aivars kā jaunais speciālists pēc Bulduru skolas beigšanas ieradās Siguldā. Ja gribat redzēt, kā klaju lauku 40 gados var pārvērst brīnišķīgā dārzā, būs atkal jādodas uz Siguldu!
