Aija, kādā brīdī pieņēmāt radikālu lēmumu – aizgājāt no pamatdarba, lai hobiju pārvērstu biznesa projektā. Eiropas Sporta nedēļa aicina cilvēkus piecelties un pievērsties regulārai sportošanai, taču lielai daļai tas neizdodas, aizbildinoties ar aizņemtību darbā. Ko jūs iesakiet tiem, kuri uzskata, ka viņiem nav laika sportot?
Domāju, daudzi cilvēki vienkārši nav atraduši sporta veidu, kas viņus aizrautu. Iesaku sākt ar mazumiņu – fiziskas aktivitātes kaut vai piecas minūtes dienā. Pamēģiniet ātri soļot, vai skriet, izbrauciet ar riteni vai noairējiet gabaliņu ar SUP dēli pa ezeru! Agrāk vai vēlāk, bet izdosies atrast īsto sporta veidu – tas sniegs prieku, mazināsies nogurums un laika trūkums. Tādos brīžos lietas apkārt pašas sakārtojas. Zinu daudz tādu gadījumu – cilvēks nekad nav skrējis, bet sāk darīt to, aizraujas un vēlāk noskrien pat maratonu.
Kāds bija jūsu ceļš, lai atrastu savu sporta veidu?
Garš. Esmu sportā kopš bērnības. Sāku ar mākslas vingrošanu, pievērsos basketbolam un pārgāju uz peldēšanu, kurā trenējos 10 gadus. Pēc tam pārgāju uz MTB riteņbraukšanu un triatlonu. Taču kādā vējainā un aukstā dienā braucu mājās no Līgo svētkiem un piestājām nopeldēties jūrā. Acu priekšā pavērās iespaidīgs skats pūķiem un cilvēkiem bangojošā jūrā – man ārkārtīgi kārojās pamēģināt to... Man trūka līdzekļu, lai nodarbotos ar kaitbordu, taču pamazām meklēju iespējas. Un te nu es esmu – ar savu Water2Snow skolu un pati startēju sacensībās.
Man patīk, ka vēju un kalna sporta veidi iemāca cilvēku dzīvot saskaņā ar dabu. Es būtībā meklēju iespēju, kā sevi enerģiski nodarbināt visa gada garumā. Ar inventāru pielāgojos laika apstākļiem – mainās tikai apģērbs un cits dēlis zem kājām. Jāpielāgojas.
Jūs "Water2Snow" skolā ikdienā redzat, kāda kaislība bērniem ir sports. Noteikti, vērojot bērnus, var iedvesmojoši aizdomāties. Ko var mācīties no viņiem?
Drosmi, bezbailību un vēlmi mācīties. Apbrīnojami vērot, ar kādu aizrautību viņi treniņos apgūst jaunas kustības, kā viens otru atbalsta, un priecājas par apgūtajiem trikiem, un viens otra panākumiem. Planšetes un telefoni paliek malā... Treniņa beigās viņi degošām acīm prasa: kad būs nākamā nodarbība, kad būs vējš. Ja gribi palikt mūžam jauns, strādā ar jauniešiem: viņi ir stilīgi, progresīvi.
Pērn Eiropas Sporta nedēļā secinājām, ka cilvēku vislabāk sportā var iesaistīt tuvinieks un vai draugs, kurš nesportotāju "pieceļ" un kā ledlauzis dodas kopā ar viņu sportot. Kā jūs domājat – kur slēpjas burkāns?
Bieži cilvēkiem pietrūkst iedrošinājums. Manuprāt, tie, kuri nesporto, nepamatoti kautrējas par to, kā viņi izskatīsies, ja tagad sāks sportot, baidās, ka nesanāks. Taču jebkurai aktivitātei ir piemērojams gan profesionāļa līmenis, gan vienkāršāks līmenis – priekam. Aizejiet kopā piknikā un ierosiniet doties kopīgā pārgājienā. Sportisti, pielāgojiet aktivitātes intensitāti sava kompanjona līmenim un dodieties dabā! Tāpat Rīgā ir daudz domubiedru grupas, kurām var jebkurš pats pievienoties un izmēģināt kopīgas veselīgas aktivitātes ikvienam pilsētas sirdī. Arī es pati esmu mēģinājusi, brīnišķīga pieredze. Svarīgākais ir no izvēlētās aktivitātes gūt prieku!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
