Cik Latvijā ir pilsētu ar mazāk kā četriem tūkstošiem iedzīvotāju, kurām būtu bijušas komandas - Latvijas čempiones - trīs populārākajos komandu sporta veidos: hokejā, futbolā un basketbolā? Cik Latvijā vispār ir pilsētu, kuru komandām būtu padevušies visas trīs šīs virsotnes? Atbilde uz pirmo jautājumu top vairāk nekā skaidra, atbildot uz otro. Tādas ir trīs: Rīga, Liepāja un Brocēni. Arī divus no šiem trim tituliem spējusi iegūt vēl tikai viena pilsēta - Ventspils, kas nekad nav varējusi lepoties ar spēcīgu hokeja komandu. Ir pilsētas, kuras bijušas spēcīgas vienā no šiem sporta veidiem, bet Brocēnu stāsts ir patiešām unikāls.
Ja raugoties Latvijas kartē Brocēnus var noturēt par tādu kā Saldus priekšpilsētu, tad Latvijas sporta hierarhijā drīzāk tieši Saldus ir Brocēnu sastāvdaļa un nevis otrādi. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Brocēni guva savus lielākos panākumus futbolā un hokejā, tie pat nebija pilsēta. Basketbolā Brocēnu laiks bija deviņdesmitie gadi un vēl desmitgades beigās komandas uzmundrinājuma sauciens "Šīferis!" sevi skaļi sevi rādīja Eiropā (nekas, ka šie "Brocēni" jau faktiski bija Rīgas komanda).
Diezgan droši var likt vienlīdzības zīmi starp Brocēnu kā apdzīvotas vietas vēsturi, Brocēnu sporta vēsturi un Brocēnu cementa un šīfera kombināta vēsturi. Līdz ar kombināta uzbūvēšanu 1938.gadā sāka veidoties vēlākā pilsēta un līdzās pilsētai arī tās sports.
Kā tas notika daudzās Latvijas pilsētās, Brocēnu futbolā var izdalīt divas "dzimšanas" - futbola spēles sākumu pilsētā un laiku, kad noticis straujš futbola spēles izrāviens. Pirmā notika vēl pirms Otrā pasaules kara, bet otrā vien 1961.gadā.
Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados futbolu Brocēnos spēlēja tieši tādā līmenī, kādu varētu gaidīt Latvijas laukos. Cementa un šīfera kombinātam bija sava komanda, kas piedalījās Kurzemes zonas turnīros, tās sastāvā patiešām spēlēja kombināta darbinieki un likumsakarīgi Brocēnu futbolisti sevišķi augstu nekotējās.
Taču sešdesmito gadu sākumā kombināta vadībā bija nonākuši cilvēki, kam panākumi sportā bija pietiekami augsta prioritāte, un otrā Brocēnu futbola dzimšana varēja īstenoties. CŠK komandā tika iesaistīta vesela grupa spēlētāju no citām pilsētām, tai skaitā no Tukuma vien uz Brocēniem pārnāca Vladislavs Karaškēvics, Elmārs Kronbergs, Igors Valbis, Ivars Ozols un Aleksejs Sokolovs, par komandas treneri tika uzaicināts kādreizējais Rīgas "Daugavas" spēlētājs un Valmieras "Vārpas" treneris Laimonis Šņore, un Brocēnu futbola pārsteidzošais panākumu stāsts varēja sākties.
Jau 1961.gadā Brocēnu futbols sevi parādīja kā ļoti nopietnu vērā ņemamu spēku. Ilgstoša atlases turnīra rezultātā CŠK futbolisti iekļuva to astoņu komandu vidū, kas savā starpā vienā aplī izspēlēja Latvijas PSR čempionāta medaļas. Turnīra debitanti no Brocēniem šajā turnīrā nebūt nebija lieki un ieguva augsto ceturto vietu. Taču gada galvenais notikums Brocēnu futbolistiem neapšaubāmi bija uzvara Latvijas kausā. Finālā ar 2-1 pārspējot Daugavpils komandu, Brocēni kļuva par trešo pilsētu, Latvijas futbola kausa uzvarētāju (aiz Rīgas un Liepājas). Šīs Brocēnu komandas galvenā zvaigzne bija Vladislavs Karaškēvics (Rīgas "Daugavā" un Liepājas "Zvejniekā" spēlējušā Jāņa Karaškēvica brālis), taču komandas panākumu kaldināšanā lielu lomu spēlēja arī vārtsargs A.Arājs, P.Karpenko un aizsargi Valentīns un Priekalns.
Nākamajā sezonā Brocēnu komanda savu ceturtās vietas finišu spēja atkārtot, taču tai sekoja vairāki pietiekami neveiksmīgi gadi, kad komandai vairāk nācās domāt par vietas A klasē saglabāšanu nekā par medaļām. Šajos gados Brocēnu futbola komandas rindās kādu laiku spēlēja arī slavenās Latvijas hokejistu dinastijas pārstāvis - Harijs Vītoliņš II.
Pēc vairākiem kopumā neveiksmīgiem gadiem par īstu pārsteigumu kļuva Brocēnu komandas rezultāti 1968.gadā. Komanda, kuras nosaukums neskanīgā CŠK vietā tagad bija "Starts", parūpējās par droši vien lielāko sensāciju Latvijas futbola vēsturē, šajā gadā tiekot pie dubultā zelta - uzvarot gan Latvijas čempionātā, gan republikas kausa izcīņā. Protams, liela loma tur bija arī komandas sastāva pārmaiņām - tajā vairs nebija atlicis gandrīz neviena iepriekšējās kausa uzvaras liecinieka (izņemot Alekseju Sokolovu), bet bija piesaistīta virkne spēcīgu jaunu futbolistu, kuru vidū īpaši vajadzētu izcelt N.Šalajevu un A.Andrejevu. Pēdējais 1968.gadā kļuva par Latvijas čempionāta labāko vārtu guvēju, bet Šalajevs vēl vairāk kā desmit gadu garumā bija viens no Brocēnu komandas galvenajiem balstiem. Arī Latvijas kausa finālā pret Ventspils "Ventu" tieši Šalajevs bija uzvaras vārtu autors. Čempionu titulu "Starts" lielā mērā izcīnīja pateicoties lieliskam čempionāta finišam, kurā komanda gandrīz nezaudēja punktus. Ar savu uzvaru Brocēnu komanda pārtrauca nemainīgo Rīgas un Liepājas komandu dominanci Latvijas čempionātos.
Tas, ka vēlākos gados "Startam" 1968.gada panākumus atkārtot neizdevās, nebija nekas pārsteidzošs. Komandai līdzās visiem tās plusiem - labajai spēlei uzbrukumā, pārliecinošajam P.Kitčenko vārtos un spējai mobilizēties svarīgākajos brīžos, bija arī viens izteikts trūkums - nepietiekamas rezerves. Visu "zelta" sezonu I.Kozlova komanda faktiski spēlēja ar vienpadsmit pamatsastāva futbolistiem, kurus īsti nebija kam nomainīt, un sekojošajās sezonās, spēlētāju aiziešana no komandas un traumas vairs neļāva "Startam" demonstrēt tik saliedētu un organizētu spēli kā 1968.gadā.
1969.gadā augstākais, uz ko "Starts" varēja cerēt, bija trešā vieta čempionātā, taču beigās nācās samierināties ar piekto vietu. Gadu vēlāk tas bija vairs tikai astotais, 1971.gadā - devītais, bet 1972.gadā tikai izslavētais "Starta" finišs atļāva apsteigt Daugavpils "Daugavu" un saglabāt vietu A klasē.
Taču 1973.gadā "Startam" izdevās atdzimt. Kā savādāk lai raksturo situāciju, kad iepriekšējās sezonas pastarītis cīnās par čempionu titulu un ir soļa attālumā no uzvaras republikas kausa turnīrā? Abos gadījumos līdz uzvarai "Startam" gan pavisam nedaudz pietrūka - Latvijas kausa finālā ar 3-2 to pārspēja Rīgas "Pilots", bet čempionātā par vienu punktu vairāk sezonas beigās bija iekrājusi Rīgas VEF komanda. Tomēr pēc vairākiem blāvajiem gadiem "Startam" šī sezona bija vērtējama ar treknu plusa zīmi. Diez vai šis panākums būtu iespējams bez Mihaila Smorodina. Šis tikko divdesmit gadus vecais saldenieks kļuva par Latvijas čempionāta labāko vārtu guvēju un vienu no galvenajiem "Starta" uzvaru kaldinātājiem. Faktiski 1973.gada parauga "Startā" bija divi augstākā klases futbolisti - Šalajevs aizsardzībā (vienlaikus Šalajevs vienmēr bija arī veiksmīgs uzbrukumu noslēdzējs) un Smorodins uzbrukumā. Iespējams, tieši Šalajeva iztrūkums "Starta" aizsardzībā kļuva par iemeslu zaudējumam "Pilotam". Smorodins savu darbu kausa finālā paveica, gūstot divus vārtus, bet "Starta" aizsardzības un vārtsarga Kubicka nestabilā spēle uzvaru atdeva M.Ķuža trenētajam "Pilotam".
Tik augstu "Starts" vēlreiz pacelties nespēja. Lai arī vēl trīs gadus pēc kārtas Smorodins kļuva par līgas labāko vārtu guvēju (viņa kontā šajās sezonās bija aptuveni puse visu komandas gūto vārtu), taču turnīra tabulā ieņemtās vietas kļuva arvien sliktākas. Ieņemto vietu ķēdītē 2-5-6-9-11 1977.gadā "Starts" atgriezās pie 1972.gada rezultāta. Proti, nonāca turpat, kur tas atradās pirms Smorodina zvaigznes uzziedēšanas. Un tas bija likumsakarīgi, jo pēc 1976.gada sezonas Smorodins pārgāja uz Rīgas "Daugavu" (arī "Daugavas" rindās Smorodins turpināja demonstrēt satriecošu rezultativitāti, bet Latvijas čempionātā viņš vēl astoņdesmito gadu beigās spēlēja "Rīgas auduma" rindās), līdzās nestabilajai aizsardzībai radot robu arī komandas uzbrukumā. Pārspēlēs pret Ogres "Adītāju" vietu labāko klasē 1978.gadam "Startam" gan izdevās saglabāt, bet bija acīmredzams, ka kādreizējā Latvijas čempionvienība desmit gadu laikā bija pārvērtusies par turnīra lejasgala komandu.
Smorodina aiziešanas radīto tukšumu mēģināja aizpildīt nenogurdināmais Šalajevs, tāpat iespēju robežās komandu pie dzīvības centās noturēt Pšeminskis, Šabašovs, ilggadīgais aizsargs Kudrašovs, V.Direktorenko, Želtovs, Zuntners, vārtsargi Kubickis un Kitčenko, un citi, tomēr komandas lejupslīde turpinājās un 1980.gadā notika neizbēgamais - A.Arāja trenētajai komandai nācās atvadīties no vietas "A" klasē. It īpaši smagas "Startam" izvērtās šīs sezonas beigas, kad komanda vispār gandrīz pārstāja spēlēt un vienā no pēdējām sezonas spēlēm Rīgas "Celtniekam" zaudēja ar pavisam nepieklājīgu rezultātu 0-10.
Tomēr "Startu" tik viegli nogremdēt nevarēja un jau pēc viena gada tas atkal atgriezās "A" klasē. Otrā ienākšana labāko vidū Brocēnu komandai ne tuvu neizdevās tik laba kā 21 gadu iepriekš - 16 komandu konkurencē "Starts" 1982.gadā ieņēma vien 15.vietu un atgriezās "B" klasē. Uzvarot "Vārpas" turnīra rietumu zonā, "Startam" gandrīz izdevās vēlreiz pēc gada atgriezties "A" klasē, taču šajā gadā tikai viena komanda no "Vārpas" kvalificējās "A" klasei un zonu uzvarētāju spēlē "Starts" piekāpās Ogres "Adītājam". Nespējot uzreiz atgūt vietu "A" klasē, "Starts" diezgan izteikti noplaka un vairākus sekojošos gadus nebija līderu vidū arī otrajā pēc spēka republikas futbola līgā.
Pārmaiņas sākās astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad pie "Starta" stūres A.Arāja vietā bija stājies Agris Bandolis, viens no pieredzējušākajiem komandas spēlētājiem. Viņa vadībā "Starts" vispirms 1988.gadā ieguva 1.vietu savā "B" klases zonā, bet 1990.gadā kā "B" klases uzvarētājs atguva vietu "A" klasē.
Šī komanda, kurā vadošie spēlētāji bija vārtsargs Aivars Doniņš, H.Ķepītis, J.Barančans, A.Želtovs, Kārlis Svarēns, 1991.gadā spēja iekļūt labāko komandu desmitniekā, bet 1992.gadā tā bija viena no divpadsmit atjaunotās Latvijas Virslīgas dalībniecēm. "Starta" sniegumu pirmajā Virslīgas sezonā citādi kā par katastrofālu nosaukt gan nevar - 22 spēlēs tika piedzīvoti divi zaudējumi un izcīnītas 2 uzvaras pret vēl bezcerīgāko Ilūkstes "Dilar".
Taču tas nebūtu "Starts", ja tas tik vienkārši zaudējot vietu Virslīgā, ņemtu un izjuktu. 1994.gadā tas pirmajā līgā izcīnīja 2.vietu un atkal "atkaroja" savu vietu Virslīgā. Lai arī "Starta" sastāvs pat pēc Latvijas Virslīgas ne pārmērīgi augstajiem standartiem nebija nekāds spožais, tomēr Bandoļa izveidotais kolektīvs pateicoties labai komandas spēlei 1995.gadā Virslīgā ieņēma ceturto vietu, gadu vēlāk tā bija sestā. Taču neskatoties uz pietiekami labajiem rezultātiem pēc 1996.gada sezonas "Starts" savu dalību Virslīga atsauca - komandai gluži vienkārši nebija pietiekami naudas. Tās līderi izklīda, Agris Bandolis pievērsās trenera darbam ar sieviešu futbolu, no bijušajiem "Starta" futbolistiem visaugstāk droši vien tika Eduards Kudrjašovs, kas Liepājas Metalurga sastāvā 1999.gadā kļuva par Latvijas čempionāta sudraba medaļnieku. Tikām Brocēnu futbola komanda pārcēlās uz Saldu, dažus gadus uzspēlēja 1.līgā, bet kopš 2001.gada tā spēlē 2.līgas Kurzemes zonā. Pašos Brocēnos futbols dzīvo sporta skolas paspārnē, taču Latvijas labākie futbolisti pārpildītā Brocēnu stadionā diez vai vēl kādreiz spēlēs.
Autors būs pateicīgs lasītājiem par jebkādiem komentāros izteiktiem papildinājumiem un precizējumiem.