'Futbols pilsētā': Daugavpils futbola vēsture

Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā. Raksti sērijā tiks publicēti reizi divās nedēļās.

 

Daugavpils panākumi futbolā ir reizē lieli un mazi. No vienas puses, pilsētas komandas gandrīz vienmēr spēlējušas Latvijas augstākajā līgā, divas reizes izcīnīts Latvijas čempionāta zelts, četras reizes iegūts Latvijas kauss. No otras puses Latvijas otrajai lielākajai pilsētai šis rezultāts nav nekas īpašs - tas ir tikai nedaudz labāk par Jelgavas līmeni, Ventspilij panākumu kopumā ir vairāk, bet Liepāja vispār ir citā svara kategorijā.

Futbols Daugavpilī par populārāko sporta veidu kļuva jau Latvijas neatkarības gados, kad pazīstamākā pilsētas komanda bija Daugavpils ASK. Tiesa, ASK nebūt nebija vienīgā komanda pilsētā, un pat ne katru gadu tā spēja apliecināt savu spēcīgākās Daugavpils komandas statusu un par Latgales meistaru izņemot ASK dažādos gados spēja kļūt arī Daugavpils dzelzceļa kultūras biedrība, Disk un LSB Daugavpils nodaļa, tomēr ar ne mazāk kā astoņiem Latgales meistara tituliem tieši ASK bija galvenā favorīte katrā pilsētas turnīra, kurā tā piedalījās.

Augstākais ASK sasniegums tika piedzīvots 1926.gadā, kad Latvijas čempiona tituls tika izšķirts turnīrā starp Rīgas un četru novadu meistariem, un ASK tajā izcīnīja godpilno trešo vietu, apsteidzot Vidzemes un Zemgales meistarvienības. Šīs komandas, ko nosacīti varētu dēvēt par Latvijas čempionāta bronzas medaļas ieguvēju, sastāvs bija sekojošs: vārtsargs Rumbahs; aizsargi  Purvīts un Eipurs; pussargi Degners, Vīksne un Adamovičs; uzbrucēji Andersons, Sisenis, Skibinskis, Šmits un Blūmans. Ievērojamākie no šī sastāva vīriem bija Skibinskis, Blūmans un Rumbahs, kas ASK rindās spēlēja ilgākus gadus, kamēr pārējais komandas sastāvs gadu gaitā diezgan regulāri mainījās.

Lai arī 1926.gadā formāli Daugavpils ASK kļuva par republikas trešo spēcīgāko komandu, daudzas Rīgas komandas bija izteikti augstāka līmeņa vienības un vien turnīra organizācijas kārtība atļāva Daugavpilij tikt pie šāda goda. Kad nākamajā gadā tika izveidota vienota Virslīga, provincei tur sākotnēji tika atvēlēta tikai viena vieta - Liepājas "Olimpijai", bet Daugavpilij spēlēšana tajā palika nesasniedzams mērķis. Vietu Virslīgā bija maz, spēcīgas komandas bija citos novados - Vidzemē tāda bija Cēsīs, Kurzemē - Liepājas LNJS, ASK un Drāšu fabrika, Zemgalē - Jelgavas Sporta biedrība, un tā rezultātā Latgale Latvijas neatkarības gados palika vienīgais novads, kura komandas ne reizi tā arī nepiedalījās Virslīgas mačos.

Līdz ar to lielāks uzsvars tika likts uz novada meistarību un pilsētas iekšējiem kausiem - zibensturnīriem, pilsētas kausa izcīņu. No 1926.gada līdz 1931.gadam nemainīgi spēcīgākā komanda Latgalē bija Daugavpils ASK, bet vēlākos gados tā savas pozīcijas sāka pamazām atdot. Mainījās komandas sastāvs un 1932.gadā pirmo reizi par Latgales meistarvienību kļuva Daugavpils ebreju komanda "Disk", kuras nozīmīgākie spēlētāji bija I.Munics, V.Štorhs, Z.Živs un A.Živs. Tiesa, starpzonu spēlēs "Disk" sevi īpaši apliecināt tāpat nespēja, bet 1933.gadā Daugavpils vispār zaudēja Latgales meistara titulu, atdodot to Rēzeknes PSK vienībai.

1934.gadā kārtējo reizi Daugavpils meistara titulu ieguva ASK, bet nākamajā gadā komanda izgāzās tādā mērā, ka tā pat Latgales meistarības Daugavpils zonā nespēja iekļūt divniekā un netika pie spēlēšanas Latgales meistarības finālturnīrā, kurā triumfēja LSB Daugavpils nodaļa. Ne mazāk spraigas cīņas izvērtās 1936.gadā, kad līdz pēdējai turnīra spēlei uz uzvaru tajā pretendēja Daugavpils poļu komanda "Harfa", taču zaudējums pret ASK to nobīdīja turnīra tabulā uz trešo vietu, bet novada meistara tituls tika Jēkabpils aizsargu vienībai, ASK rindās šajā gadā ļoti rezultatīvs bija uzbrucējs Godess, tāpat jāpiemin O.Īlens, kas līdzās spēlēšanai ASK rindās arī visbiežāk uzņēmās trenera funkcijas. 1937./1938.gada Latgales meistara titulu ieguva atkal ASK, bet pēdējā Latgales meistarībā neatkarīgās Latvijas apstākļos savu otro novada titulu ieguva Rēzekne.

Diezgan sekmīgi Daugavpils ASK cīnījās Latvijas kausa izcīņā, kur 1938.gadā tas spēlēja ¼ finālā, citu komandu starpā pārspējot arī Virslīgā spēlējošo Jelgavas Aizsargu pulku, kā arī diezgan spēcīgo Latvijas dzelzceļa biedrības vienību. 1939.gada kausa izcīņā līdz astotdaļfinālam tika Daugavpils LSB, kuru tur pārspēja vēlākais turnīra uzvarētājs - Rīgas futbola klubs.

Kopumā tomēr pirmskara Daugavpils futbols atradās soli aizmugurē veiksmīgākajiem provinces futbola centriem un tā popularitāte nebija cieši saistīta ar tā kvalitāti.

Tad pienāca Otrais Pasaules karš, kas futbolā Daugavpilī, tāpat kā jebkurā citā Latvijas pilsētā, ieviesa tradicionālā stila pārmaiņas - sporta biedrību likvidēšanu, padomju biedrību izveidošanu, sporta biedrību atjaunošanu, spēles vācu okupācijas laikā, atkal sporta biedrību likvidēšanu un pāreju uz padomju Latvijas sistēmā neizbēgamo "Dinamo" un "Daugavas" struktūru dominanci.

Daugavpils gadījumā vadošā komanda bija Daugavpils "Daugava" (par kuras nosacītu pēcteci varētu uzskatīt mūsdienu "Daugavu"), kura 1949.gadā pirmo reizi spēlēja Latvijas čempionāta augstākajā grupā, divpadsmit komandu konkurencē izcīnot devīto vietu. Ievērojamu progresu Daugavpils vienībai izdevās sasniegt nākamajā gadā, kad tā spēja čempionātā finišēt kā ceturtā - tiesa, bez variantiem piekāpjoties vadošajām trīs komandām - Rīgas AVN un VEF, kā arī Liepājas Sarkanajam metalurgam. Nākamajā gadā, kad Latvijas čempionāts notika pēc mazliet īpatnējas kārtības, Daugavpils vienība finālturnīrā netika, bet 1952.gadā tās komanda ar nosaukumu Dzelzceļnieku sporta klubs piedzīvoja pamatīgu fiasko un 11 komandu turnīrā ieņēma tikai desmito vietu, kas nozīmēja izkrišanu no I grupas.

Atgriešanās augstākā līmenī Daugavpils futbolam izdevās 1955.gada sezonā, kad komanda ar nosaukumu "Daugavpils" vispirms uzvarēja savā zonas turnīrā, bet pēc tam - arī finālturnīrā, kur tika apsteigta Rīgas RVR vienība. Neko spoži I grupā šai komandai gan negāja, un jau pēc gada Daugavpils atkal I grupā vairs nespēlēja un uz pāris gadiem Daugavpils vārds no Latvijas futbola čempionāta augstākās līgas pazuda.

Kopumā četrdesmitie un piecdesmitie gadi Daugavpils futbolam sevišķi spoži nebija, un 1950.gada ceturtā vieta tā arī palika vienīgais lielākais sasniegums šajā laika posmā. Sevišķi daudz ievērojamu futbolistu Daugavpils komandās šajā laikā nebija, varbūt varētu vienīgi pieminēt ilggadīgi Daugavpils komandu rindas aizstāvējušo centra aizsargu Rēdlihu, uzbrucējus Plekčenu un Nikolaju Sisojevu. Pēdējais kļuva par vienu no galvenajiem Daugavpils futbola izaugsmes kaldinātājiem sešdesmito gadu sākumā, būdams Daugavpils komandas treneris.

Jau 1959.gadā Sisojeva vadītā Daugavpils komanda spēja atgūt vietu I grupā un 1960.gadā Daugavpils "Celtnieks" Latvijas čempionātā izcīnīja septīto vietu, bet gadu vēlāk tika līdz republikas kausa finālam, kur gan nācās atzīt Brocēnu CŠK pārākumu. Taču augstākais sasniegums vēl bija priekšā - 1964.gadā Daugavpils BKR komanda Latvijas čempionātā izcīnīja sudraba medaļas. Šīs komandas līderi bija pieredzējušie Rīgas "Daugavā" uzspēlējušie Viktors Muzoļevskis un Ivans Djakovs, bet treneris - V.Jeļkins.

Šai sasniegtajai virsotnei sekoja ilgāks kritums. Izcīnītās vietas Latvijas čempionātā nenoliedzami veda Daugavpils komandu uz leju: 2-4-7-8-8-12-13-12, kas 1972.gadā noveda pie kārtējās izkrišanas no augstākās līgas. Komandā gan bija vairāki pietiekami augstas klases spēlētāji, ieskaitot "Daugavā" uzspēlējušo Leonīdu Smorčoku, tāpat epizodiski labi bija Sekijevskis, I.Marcinkevičs, V.Aboļevičs, bet rezultāti kā neradās, tā neradās. Komandā notika vairākas treneru rokādes, kurās visbiežāk bija iesaistīts V.Muzoļevskis, bet kādu laiku komandu vadīja arī G.Makarkins un J.Meļņičenko.

Kārtējais posms sinusoidā uz augšu Daugavpils komandai sākās 1973.gadā. Komandā bija pamazām noslēgusies paaudžu maiņa un priekšplānā bija izvirzījušies spējīgie uzbrucēji V.Jurlovs un V.Morozovs, bet Muzoļevskim kā trenerim bija izdevies komandas darbībai piešķirt sistēmiskumu. 1974.gadā gan čempionātā augstāk par 10.vietu tikt neizdevās, taču 1975.gadā Daugavpils komanda spēja izcīnīt Latvijas čempionāta bronzas medaļas. Starp citu, jau 1973.gadā tā bija ieguvusi savu atpazīstamāko nosaukumu - "Ķīmiķis".

1976.gadā "Ķīmiķim" par treneri tika uzaicināts Vladimirs Riba, un viņa darbības gados "Ķīmiķis" kļuva par vienu no spēcīgākajām un stabilākajām Latvijas komandām. Jau 1976.gadā "Ķīmiķis" Latvijas čempionātā ieguva otro vietu, kā arī izcīnīja uzvaru Latvijas kausā - pirmo reizi vēsturē. Uzvaras vārtus kausa finālā guva V.Morozovs, taču ne viņš viens bija komandas panākumu kaldinātājs. Lielisks bija komandas kapteinis - aizsargs Aleksandrs Opekunovs, kas līdzās savu tiešo pienākumu pildīšanai izcēlās ar augstu rezultativitāti uzbrukumā. A.Novoščenkovs un V.Jurlovs, kas nesen vēl bija rezultatīvi uzbrucēji, bija pārkvalificējušies attiecīgi par aizsargu un pussargu. Rezultatīvs bija pussargs J.Kovba, bet komandas smadzeņu centrs bija aizsargs V.Plečuns. Un, protams, par vārtu drošību gādāja V.Kaļiņins, bez kura "Ķīmiķa" sastāvu nevarēja iedomāties vēl turpmākos desmit gadus, bet piecpadsmit gadu garumā Daugavpils komandu pārstāvēja M.Iļjašovs.

Nākamais gads padevās nedaudz blāvāks - kausa izcīņā "Ķīmiķis" izstājās pusfinālā, bet čempionātā ieņēma trešo vietu, taču 1978.gadā Daugavpils komanda pirmo reizi izcīnīja Latvijas čempionāta zelta medaļas. "Ķīmiķis" bija stabils visas sezonas garumā, tajā piedzīvojot tikai vienu zaudējumu (pret Rīgas RER), bet komandas uzbrukuma līderis Vladimirs Kuņickis pretinieku vārtsargu pārspēja vidēji biežāk kā reizi katrā spēlē - viņš sezonas 26 mačos guva 28 vārtus.

Pēc "Zelta" sezonas sekoja neliels atslābums, un 1979.gadā "Ķīmiķis" līgā spēja izcīnīt vien trešo vietu, taču otro reizi tika iegūts Latvijas kauss. Otro līgas titulu "Ķīmiķis" spēja iegūt gadu vēlāk - 1980.gadā cīņa par titulu gan izvērtās spraiga un vēl četras kārta pirms turnīra beigām Daugavpils komandai bija vienāds punktu skaits ar Rīgas "Progresu" (kura rindās šajā gadā spīdēja Jevēģijs Miļevskis), taču uzvara ar 3-0 savstarpējā spēlē un labs finišs atļāva "Ķīmiķim" titulu noformēt jau vienu kārtu pirms turnīra beigām. Gluži tāpat kā divus gadus ātrāk ar 28 gūtiem vārtiem Kuņickis bija pārliecinoši rezultatīvākais turnīra spēlētājs, tāpat vairāk kā desmit vārtus kārtējo reizi guva V.Morozovs.

Pēdējais Vladimira Ribas darba ar "Ķīmiķi" gads tik spožs kā līdzšinējie neizvērtās - Latvijas čempionātā komanda palika bez medaļām, bet Latvijas kausa finālā tika zaudēts "Elektronam". Īpaši sāpīga Daugavpils komandai sanāca bronzas medaļu zaudēšana Latvijas čempionātā. Proti, pēc aizvadītām visām 30 turnīra kārtām "Ķīmiķis" bija savācis tikpat punktus, cik Rīgas VEF, taču Daugavpils komandai bija gan vairāk uzvaru, gan labāka gūto/zaudēto vārtu attiecība, tomēr par trešo vietu tika nozīmēta pārspēle, kurā ar 1-0 uzvaru guva VEF. It kā viss "Ķīmiķī" bija kārtībā - Kuņickis bija rezultatīvs kā vienmēr, savu vārtu tiesu guva arī viņa uzbrukuma partneris Gribulis, labi spēlēja gados jaunākais Maksimčuks, taču pēc vairākām pēc sešām pēc kārtas sezonām trijniekā 1981.gada rezultāti iepriecinoši nebija. No komandas aizgāja Vladimirs Riba un trenera pienākumus uzņēmās Kuņickis, kas gan joprojām turpināja iet laukumā un gūt vārtus.

Pirmie gadi ar Kuņicki kā treneri "Ķīmiķim" sevišķi labi nepadevās - 1982.gadā tas čempionātā bija sestais, 1983. - ceturtais, bet 1984.gadā - tikai septītais. Kuņickim kļūstot vecākam un spēlējot retāk komandā neatradās cita tik izcila uzbrucēja. 1982.gadā komandas rezultatīvākais spēlētājs bija pieredzējušais A.Jakimovs, 1983.gadā izcēlās Gribulis un Miropoļskis, bet 1984.gadā "Ķīmiķim" uzbrukuma līdera vispār neatradās.

Nespējot pārspēt pretiniekus viņu laukuma pusē, "Ķīmiķa" stratēģija nākamajā gadā pārgāja uz rūpēm par savu vārtu drošību un spēlējot izteikti no aizsardzības tam 1985.gadā pavisam nedaudz pietrūka, lai par Latvijas čempioniem kļūtu Daugavpils futbolisti. Nekas, ka "Ķīmiķa" uzbrukums bija tikai desmitais labākais līgā, taču ar savu vārtu nosargāšanu komandai viss bija kārtībā. Ja vēl Rīgas "Alfa" pēdējā čempionāta spēlē nebūtu pārspējusi Liepājas Sarkano metalurgu, tad "Ķīmiķa" stratēģija būtu attaisnojusies pilnībā...

1986.gadā "Ķīmiķa" rindās parādījās jauns uzbrucējs, kas ja ne gluži sasniedza Kuņicka līmeni, tad vismaz pietuvojās tam - Pāvels Trubačs, gluži vairāk par divdesmit vārtiem katru gadu viņš gan neguva, taču mazāk par desmit arī ne. Kad 1987.gadā līdzās Trubačam snaipera dotības sāka demonstrēt arī Paršuta, Daugavpils komanda atkal kļuva par nopietnu zelta pretendentu (1987.gadā tā bija pieņēmusi jaunu nosaukumu - Celtnieks). Tiesa, ne tik nopietnu, lai šo zeltu arī izcīnītu - neveiksmīgs čempionāta noslēgums daugavpiliešu izpildījumā atļāva par čempioniem kļūt Rīgas "Torpedo" futbolistiem.

Sekojošajos gados Daugavpils komanda nemainīgi visu laiku atradās Latvijas čempionāta līderu grupā, bet cīņā par zeltu tā neiesaistījās. 1988.gadā "Celtnieka" rindās savu ceļu uz virsotnēm sāka Vjačeslavs Ževņerovičs, par stabilu vērtību kļuva vārtsargs Ēriks Grigjans, bet vēl stabilākas vērtības valsts čempionātā bija Jelgavas RAF un Rīgas "Torpedo", bet kopš 1991.gada - Skonto. Augstākais, ko izdevās sasniegt Daugavpils "Celtniekam", bija uzvara 1991.gada Latvijas kausa turnīrā, finālmačā pārspējot "Forumu/Skonto", kas tolaik vēl tikai pakāpeniski veidojās par Latvijas futbola flagmani. 1991.gads kopumā aizgāja Ževņeroviča zīmē, viņam Latvijas čempionātā gūstot 27 vārtus, taču pēc šīs sezonas noturēt viņu komandā "Celtniekam" neizdevās.

Pienāca Latvijas pirmie neatkarības gadi un Daugavpils komanda piedzīvoja nebeidzamu nosaukumu maiņas drudzi, kā tas gan bija raksturīgs ne tikai "Celtniekam", bet gandrīz visām Latvijas komandām. 1992.gadā tās nosaukums bija "BJSS/Celtnieks", 1993. un 1994.gados - "Auseklis", tad "Vilan-D" un tikai 1996.gadā pienāca stabilitāte ar vārdu "Dinaburg". Rezultāti šajos pārmaiņu gados bija mainīgi. Augstākais rezultāts tika sasniegts 1995.gadā, kad "Vilan-D" Latvijas čempionātā kļuva par gandrīz čempionu, proti, piekāpās tikai neuzvaramajai "Skonto" vienībai. Šo panākumu tā guva ar Vladimiru Pačko trenera postenī (pirms viņa ar komandu strādāja Genādijs Pašins), tiesa, lielā mērā šo sasniegumu veicināja Jelgavas RAF finansiālās nedienas sezonas otrajā pusē.

Taču deviņdesmito sākumā bijušais "Celtnieks" nebija vienīgā Daugavpils komanda, kura mēdza uzspīdēt pie Latvijas futbola apvāršņa. 1993.gadā 1.līgas turnīrā otro vietu ieņēma Daugavpils komanda "Baltnet", kuru trenēja kādreizējais "Ķīmiķa" futbolists Ivans Maksimčuks, bet tās rindās spēlēja pieredzējušie Dudko un Trubačs un gados jaunais Jurijs Molotkovs, kas vēlāk paspēja sevi no labākās puses parādīt arī Dinaburgas rindās un uzspēlēt Latvijas izlasē. 1994.gadā šī komanda, pārsaukusies par "Ķīmiķi", spēlēja jau Virslīgā, kur gan augstāk par pēdējo vietu tikt neizdevās, turklāt stingri ņemot par "Ķīmiķi" drīzāk varēja saukties vēlāka "Dinaburga", nevis šī komanda. Šis jaunais "Ķīmiķis" ātri vien iznīka un tā vietā par otro spēcīgāko Daugavpils komandu kļuva "Lokomotīve", pie kuras stūres 1996.gadā nostājās astoņdesmito gadu "Daugavas" brīnuma izveidotājs Jānis Skredelis. Arī šī komanda tāpat "uzpeldēja" Virslīgā un divus gadus vēlāk iznīka.

"Dinaburga" gan iznīkt pat nedomāja, to gan mocīja diezgan nebeidzamas treneru maiņas un gluži līdz "Skonto" līmenim tikt arī nebija iespējams, taču cīņā par vietām Eirokausos tā piedalījās gadu no gada. Pamazām Dinaburgas futbolistiem sāka pievērst uzmanību arī Latvijas izlases vadība - 1997.gadā tajā debitēja Mihails Ziziļevs un Aleksandrs Isakovs, paverot Daugavpils futbolistiem ceļu izlases virzienā. Līdzās viņiem deviņdesmito gadu otrās puses "Dinaburgas" rindās nozīmīgi spēlētāji bija Māris Smirnovs, Viktors Spole un Jurģis Pučinskis, tāpat dažus gadus tās rindās nospēlēja vēl viens futbolists ar izlases pieredzi - Jurijs Karašausks. 1996. un 1997.gadā Latvijas čempionātā Dinaburga bija trešā, bet vēlāk daudzus gadus pēc kārtas - ceturtā, jo spēcīgas komandas uz šo laiku bija izveidotas arī Liepājā un Ventspilī.

1996.gadā Daugavpils komanda pirmo reizi piedalījās UEFA kausa izcīņā, kur tika piedzīvots zaudējums pret Velsas vienību, bet vēlākajos gados "Dinaburga" kļuva par stabilu Intertoto kausa dalībnieci. 1997.gadā Dinaburga tika līdz Latvijas kausa finālam, kur tai izdevās izvirzīties vadībā spēlē pret "Skonto" pēc Edgara Burlakova gūtiem vārtiem, taču līdz spēles beigām rīdznieki tomēr paspēja izraut uzvaru.

Deviņdesmito gadu beigās arvien vairāk "Dinaburgas" rindās parādījās viesspēlētāju no Krievijas, un arī treneri arvien biežāk nāca no kaimiņzemēm. Pēc salīdzinoši neilga laika, ko komandu vadīja Viktors Ņesterenko, stabils ilgtermiņa treneris tika atrasts komandas viesspēlētāja-veterāna Romāna Grigorčuka personā. Ievērojot komandas pietiekoši pieticīgos resursus, Grigorčuka darba rezultāts bija ļoti labs - visus viņa darba gadus "Dinaburg" nemainīgi Latvijas čempionātā ieņēma ceturto vietu, taču 2005.gada jūlijā Grigorčuku pie sevis pārvilināja Ventspils, un Dinaburgas priekšā stājās jautājums - kā saglabāt savu vietu zem saules.

Vēl būtiskāk tas bija tāpēc, ka par Daugavpils spēcīgāko komandu bija apņēmusies kļūt 2003.gadā izveidotā "Ditton", kura 2004.gadā debitēja Virslīgā un atšķirībā no tradicionālām komandu debijām Latvijas augstākajā līgā, spēja tur arī noturēties un vēlākajos gados - progresēt. Pirms Ditton vēl Daugavpili 2001.gada Virslīgā ar pavisam bēdīgiem paspēja pārstāvēt Stalkers/Zemessardze, kas gan visvairāk atmiņā palika ar to, ka Dinaburgas viesspēlētājs Daugavpils derbijā pret to guva septiņus vārtus.

2006.gadā Dinaburga vēl spēja Latvijas čempionātā "Ditton" apsteigt, taču 2007.gadā tā pirmo reizi savu gandrīz likumīgo vietu atdeva un paredzēt, kura no komandām nākotnē būs dzīvotspējīgāka, patlaban ir grūti. "Dinaburg" galvenais pluss ir tradīcijās, kamēr "Daugavas" (kuras vārdu pirms 2007.gada sezonas pieņēma "Ditton") - Krievijas biznesmeņu atbalstā. Problēmas abām arī ir vienādas - augsta sastāva mainība, nespēja atrast ilgtspējīgai attīstībai piemērotu treneri, bet abām ir arī savi sasniegumi. "Daugava" 2008.gadā ceturto reizi visā tā vēsturē atveda uz Daugavpili Latvijas kausu, bet "Dinaburg" Virslīgas spēlēs pietiekami labi konkurē ar Ventspili, Skonto un Metalurgu.

Šis ir tikai ieskats, ne pilna Daugavpils futbola vēsture. Autors būs pateicīgs lasītājiem par jebkādiem komentāros izteiktiem papildinājumiem un precizējumiem.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus