Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.

Padomju Latvijas futbolā Rīgas Kuģu remonta rūpnīcas futbola komanda „Jūrnieks” bija viena no stabilākajām komandām, kas trīsdesmit gadus nemainīgi spēlēja Latvijas čempionāta „A” klasē. Šajā laikā tā vienu reizi kļuva par LPSR čempioni, vēl četras reizes bija čempionāta medaļnieču vidū un divas reizes izcīnīja Latvijas kausu. Neatkarīgās Latvijas apstākļos „Jūrnieka” liktenis izvērtās tipisks un ne sevišķi veiksmīgs.

Kuģu būves un remonta rūpnīca Vecmīlgrāvī darbu sāka jau 1913.gadā. KBRR futbola komanda Rīgas čempionātā sāka spēlēt piecdesmito gadu beigās, bet jau 1962.gadā tā debitēja Latvijas čempionāta „A” klasē. Komandas vārtus sargāja „Daugavas” vecmeistars Tālivaldis Sils, bet tās uzbrukumā spēlēja vēl viens „daugavietis” – Vladimirs Amosovs, LPSR čempionātā komanda ieņēma piekto vietu.

Jau savā otrajā sezonā augstākajā līgā KBRR tika pie pirmajām medaļām – 1963.gada čempionātā tā ieņēma otro vietu, piekāpjoties tikai tobrīd praktiski neuzvaramajai ASK vienībai. Tas gan arī nebija nekāds brīnums – ne velti pusi KBRR komandas veidoja futbolisti, kas vēl iepriekš RER sastāvā spēlēja PSRS čempionātā – Dmitrijs Kurbatovs, Pāvels Boltruks, Jānis Graviņš, Aleksandrs Jarmolinskis, Aleksandrs Ivanovs, u.c., tāpat ļoti spējīgs futbolists bija Edvīns Čanka.

Nākamajā gadā Kuģu remonta rūpnīcas komanda LPSR čempionātā izcīnīja trešo vietu, kam sekoja divi gadi bez medaļām (5. un 4.vieta attiecīgi), bet 1967.gadā atkal bija medaļās, izcīnot trešo vietu. Komandas treneris šajā laikā bija M.Titarenko.

Pēc medaļām atkal nāca trīs grūti gadi, 1969.gadā komanda (kura no 1968.gada oficiāli saucās „Jūrnieks”) LPSR čempionātā ieņēma tikai 9.vietu. Toties 1970.gadā „Jūrniekam” izdevās tikt pie pirmā nopietnā titula – izcīnīt LPSR kausu, pateicoties komandas nemainīgā uzbrukumu līdera Viktora Uhanova gūtajiem vārtiem finālspēlē pārspējot VEF komandu. Nākamajā gadā „Jūrnieks” bija tuvu arī pirmajam LPSR čempionu titulam, tomēr sezonas noslēgumā par vienu punktu vairāk bija iekrājusi VEF vienība.

Pirmo un pēdējo reizi savā pastāvēšanas laikā par LPSR čempionvienību „Jūrnieks” kļuva 1972.gadā, šoreiz diezgan pārliecinoši apsteidzot VEF komandu. Lai arī vefiešiem bija daudz labāks uzbrukums (57 gūti vārti pret „Jūrnieka” 34), bet „Enerģija” veiksmīgāk sargāja savus vārtus (10 zaudēti vārti pret 11),
„Jūrnieks” prata iekrāt vairāk punktu nekā šīs vienības konkurenti. Šajā gadā „Jūrniekam” izdevās uzvarēt arī Latvijas kausā. Par abu titulu ieguvējiem „Jūrnieka” rindās kļuva sekojoši futbolisti: Dmitrijs Kurbatovs, J.Mednis, A.Abasovs, J.Gilacis, Nikolajs Jermakovs, Pjotrs Korčagins, V.Kovaļovs, Jevgeņijs Kozlovcevs, Vitālijs Liholajs, S.Polukarovs, Ivans Pupovs, Vladimirs Spirins, A.Šustovs, Vladimirs Trusovs, Viktors Uhanovs, A.Verbovs, Gunārs Zvejnieks, V.Zverevs. Vesela virkne šo futbolistu bija iepriekš spēlējuši „Daugavas” meistarkomandā – Kurbatovs (tiesa – pirms vairāk kā 10 gadiem, 1972.gadā „Jūrnieka” pamtvārtsargs bija jau 38 gadus vecs), Jermakovs (vēl 1971.gadā viņš „Daugavas” rindās aizvadīja 13 spēles), Pupovs (38 spēles „Daugavas” sastāvā 1971.gadā), Spirins (viņš „Jūrniekā” kopš 1970.gada), Trusovs (pēc „Daugavas” viņš PSRS čempionātā uzspēlēja arī Vologdas „Dinamo” sastāvā) un Zverevs.

Pēc šīs tik ļoti veiksmīgās sezonas „Jūrnieku” atstāja viens no komandas līderiem – Nikolajs Jermakovs, kas pārgāja uz VEF, un pēkšņi komandā balanss tika pazaudēts un tā no līdervienības pārvērtās par diezgan viduvēju komandu, čempionātā izcīnot vien visai pieticīgo sesto vietu.

1974.gadā par „Jūrnieka” treneri kļuva Viktors Uhanovs, kas vēlāk ar šo komandu strādāja teju vai divdesmit gadu garumā. Un tas bija ļoti loģiski – daudzu gadu labākais „Jūrnieka” vārtu guvējs un komandas līderis Uhanovs bija ļoti piemērots trenera amatam. Tādus sasniegumus kā Titarenko darba laikos komandai gan vairs gūt neizdevās, taču tur sava loma bija arī tam, ka „Jūrnieka” iespējas komplektējot sastāvu vēlākos gados vairs nebija tik labas kā agrāk un meistarkomandu futbolistu tā rindās vairs tik daudz nebija.

Turpmākajos gados „Jūrnieka” sniegums LPSR čempionātā lielākoties bija izteikti viduvējs – līdz pat padomju laiku beigām ne reizes tas vairs neizcīnīja medaļas, lai arī 1986.gadā tas izcīnīja vienādu punktu skaitu ar 3.vietas ieguvēju VEF. Vienu reizi (1974.gadā) „Jūrnieks” atradās tikai soļa attālumā no vietas augstākajā līgā zaudēšanas, ieņemot šajā turnīrā 11.vietu 12 komandu vidū, bet visbiežāk tā vieta bija kaut kur turnīra tabulas vidū (septiņdesmitajos gados četras sezonas no vietas tas turnīrā ieņēma sesto vietu). Laiku pa laikam komandā parādījās pa kādam meistarīgam futbolistam – Vladimirs Beškarevs, Aivars Skudra, Jevgeņijs Samoiļenko, Mihails Juropovs, Raitis Gultnieks, tomēr komanda kā tāda izcila nebija. Kolektīvs bija draudzīgs, tajā pamatā spēlēja vietējie Vecmīlgrāvja futbolisti (tāpēc komandai bija arī pietiekams vietējo atbalstītāju pulks) un savā laukumā tas spēja sagādāt problēmas arī titulētiem pretiniekiem, taču izbraukumā pulvera parasti pietrūka. Komandas spēle pamatā balstījās uz diagonālām piespēlēm malējiem uzbrucējiem, ar tām sekojošu izgājienu pa malu un centrējumu. No astoņdesmito gadu otrās puses „Jūrnieka” futbolistiem varētu atzīmēt komandas kapteini Petrovu, talantīgo uzbrucēju Kudrjašovu, kurš gan īsti nerealizēja savu potenciālu, spēcīgo aizsargu Krotovu un hokeja meistarkomandas „Dinamo” jauno hokejistu Vjačeslavu Fanduļu (viņš gan „Jūrnieka” rindās spēlēja tikai pārtraukumos starp hokeja sezonām).

Nopietnākas problēmas komandai sāka rasties ap astoņdesmito-deviņdesmito gadu robežu, kad no komandas aizgāja treneris Uhanovs, bet viņa vietā stājās Astratijs Rožkovs, tad „Jūrniekā” arvien mazāk spēlēja vietējie Vecmīlgrāvja jaunieši, pazuda komandas vienotība un likumsakarīgi kritās arī rezultāti. Turklāt šajā laikā pārmaiņas notika arī valstiskā līmenī, strauji gāja uz leju ražošana, un „Jūrnieks” bija viena no tām futbola vienībām, kam šajā laikā nepavisam negāja labi.

Ar Dievu uz pusēm komanda pabeidza 1991.gada sezonu (izcīnot stipri bēdīgo 14.vietu Latvijas čempionātā – sliktākais rezultāts „Jūrnieka” pastāvēšanas vēsturē), bet 1992.gadā kuģu rūpnīca komandu vairs uzturēt nevarēja un nevēlējās, un „Jūrnieka” komanda savā agrākajā formā eksistēt pārstāja. Tomēr lai arī ar citu nosaukumu, Vecmīlgrāvja komanda tika saglābta – gādību uzņēmās firma „Decemvīri” (kuras vārdā arī pārdēvēja komandu), bet tās sastāvā līdzās „Jūrnieka” futbolistiem iesaistīja arī diezgan daudzus vēl vienas bankrotējušās komandas – „Apgaismes tehnikas” futbolistus.

Komandai, kuras rindās citu vidū spēlēja Dainis Deglis, Andrejs Oļeiņiks, Dmitrijs Horoļskis, Jaroslavs Petrovs, V.Pivovarovs, Aleksejs Romančuks, Sergejs Kotovs, S.Tomašovs, A.Kļimenko, Mihails Koņevs (un epizodiski joprojām arī Vjačeslavs Fanduļs), 1.līgā īsti ko darīt nebija, un likumsakarīgi bez sevišķām problēmām tika izcīnīts 1.līgas meistartituls, apsteidzot ambiciozo vienību „Zenta”. Taču līdzīgi kā tas neatkarīgās Latvijas futbolā vēlāk notika diezgan regulāri, 1993.gadā Virslīgā „Decemvīri” tā arī neuzspēlēja, turklāt tā savu dalību atsauca ne tikai no Virslīgas, bet arī no 1.līgas sacensībām, un pārstāja eksistēt.

1.līgā „Jūrnieks” atkal spēlēja 1994.gadā, iegūstot tajā trešo vietu, piekāpjoties Rīgas „Kvadrātam” un Brocēnu „Startam”. 1995.gadā „Jūrnieks” pamatīgi pastiprinājās, iesaistot sastāvā veselu virkni futbolistu no „RFK” („Audas”) – Daini Kovalu, Ingaru Kārkliņu, Artūru Salnu, Oļegu Boiko, Aldi Pokštu, Hariju Kovaļevski, vārtsargu Viloriju Belokoņu, tāpat no „Armstiga” pārnāca Oļegs Ļvovs. Ar šādu sastāvu „Jūrnieks” bez sevišķām problēmām uzvarēja 1.līgas sacensībās, pārliecinoši apsteidzot visus sekotājus un iegūstot tiesības nākamajā gadā spēlēt Virslīgā.

Atšķirībā no analoģiskās situācijas, kad Virslīgā iekļuva „Decemvīri”, šoreiz „Jūrnieka” komanda no savas vietas Virslīgā neatteicās, lai gan sevišķi veiksmīga atgriešanās augstākajā līgā šai komandai neizdevās. Komanda pati par sevi nebija slikta (tā bija pastiprināta ar „Dinaburgas” vārtsargu Viktoru Spoli un tolaik pavisam jauno un ļoti perspektīvo uzbrucēju Andreju Prohorenkovu), taču tās spēlētāji lielākoties bija pārāk jauni un nepieredzējuši, turklāt sezonas gaitā komandas finansiālais stāvoklis no ne pārāk laba kļuva pārāk nelabs, jaunie spēlētāji faktiski dzīvoja tikai no bonusiem par labi aizvadītām spēlēm, kuru likumsakarīgu iemeslu dēļ sevišķi daudz nebija. Sezonas vidū „Jūrnieks” veica spēlētāju apmaiņu ar „Universitāti” – atdodot tai savu uzbrukuma līderi Boiko, pretim tas saņēma Dmitriju Travinu un Vasīliju Ivanovu. Turklāt interesanti, ka iepriekšējā savstarpējā šo komandu spēlē Boiko „Universitātes” vārtos bumbu ieraidīja veselas četras reizes. Diezgan veiksmīgi „Jūrnieks” aizvadīja Latvijas kausa turnīru, sasniedzot tajā pusfinālu, ceļā uz to pārspējot Jēkabpils, Ventspils un Liepājas komandas. Tiesa, pusfināla spēlē pret „Skonto” tika piedzīvota sagrāve ar rezultātu 0-8.

Virslīgā „Jūrnieks” palika pēdējais, un bija spiests atgriezties pirmajā līgā. Faktiski gan spēlēšanai šajā līmenī komandai tāpat nepietika līdzekļu. Presē 1996.gada izskaņā reizēm izskanēja runas, ka „Jūrnieks” varētu apvienoties ar otru naudas ziņā ļoti trūcīgo Virslīgas komandu – Rīgas „Daugavu”, izveidojot absurdu „Daugavas Jūrnieku”, taču šāda apvienošanās nenotika, un 1997.gadā „Jūrnieks” atkal bija 1.līgas komanda.

Lai arī komandu bija atstājuši daudzi tās līderi, 1.līgas līmenī „Jūrnieks” joprojām bija pietiekami spēcīga komanda, un šajā turnīrā ieņēma otro vietu. Tomēr pietiekami atzīstamie rezultāti tāpat neļāva komandai izdzīvot – pēc 1997.gada sezonas komanda izjuka un nopietnā līmenī to vairs atjaunot neizdevās. Kaut kad jaunās tūkstošgades sākumā „Jūrnieku” mēģināja reanimēt, 2004.gadā tas uzspēlēja Latvijas čempionāta 2.līgas Rīgas zonā un tad atkal pagaisa. Tāpat arvien bēdīgāk klājas „Jūrnieka” stadionam. Un „Jūrnieka” futbola komanda grimst arvien dziļāk aizmirstībā un pagātnē.

Autors izsaka pateicību Valteram Nikanam, Raitim Gultniekam un Dainim Kovalam par palīdzību raksta tapšanā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!