'Futbols pilsētā': Latvijas Sporta biedrības futbola komandas vēsture

Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā. Raksti sērijā tiks publicēti reizi divās nedēļās.

Turpmāk sadaļā "Futbols pilsētā" līdzās rakstiem par provinces futbola vēsturi tiks publicēti raksti par ievērojamākajām Rīgas futbola vienībām dažādos Latvijas vēstures periodos.

Viena otrā vieta Rīgas meistarībā, divas trešās vietas Virslīgā, viens izcīnīts Rīgas kauss, tas laikam būtu galvenais atlikums LSB futbola komandas gaitām. Jāatzīst, ka citos sporta veidos šīs biedrības sasniegumu bija augstāki - hokejā tā ilgāk turējās vadošo komandu sabiedrībā, bija vairākkārtēja Latvijas meistarvienība bendijā, taču arī LSB futbolistus nekādi nevajadzētu piemirst - šajā vienā no senākajām Rīgas futbola vienībām savulaik spēlēja vesela virkne Latvijas izlases futbolistu, turklāt tā bija viena no Virslīgas pirmās sezonas dalībniecēm.

Latvijas Sporta Biedrība izauga no II Rīgas riteņbraucēju biedrības, un lai arī velosipēdisti no tās nosaukuma Latvijas neatkarības gados bija pazuduši, futbols par tās vadošo sporta veidu nekad nekļuva un arī LSB ilggadīgais vadītājs Jānis Dikmanis pret šo sporta veidu izturējās ar zināmu nicību.

Zināms, ka futbola vienības II riteņbraucēju biedrībai jau pastāvēja 1915.gadā, kad tā piedalījās pēdējās Rīgas meistarsacīkstēs vēl cariskās Krievijas apstākļos. Par tā laika vienības sastāvu nekāda informācija nav saglabājusies, zināmi tikai rezultāti. Karadarbības dēļ nepabeigtajā turnīrā riteņbraucēji guva divas uzvaras, izcīnīja vienu neizšķirtu un piedzīvoja divus zaudējumus.

1922.gadā, kad tika izspēlēts pirmais nu jau neatkarīgās Latvijas meistartituls, riteņbraucēju komanda kļuva par vienu no Rīgas 1.grupas A apakšgrupas (jeb - augstākās līgas) turnīra dalībniecēm. Riteņbraucēju (kuru vienību šajā gadā tika pārsaukti par LSB) sniegumu šajā turnīrā nevar nosaukt ne par izcilu, ne par sevišķi sliktu. No vienas puses, ceturtā vieta sešu komandu konkurencē nebija nekas satriecošs. No otras - tieši LSB vienpadsmits sagādāja vienīgo zaudēju pirmajai Latvijas meistarvienībai - "Ķeizarmežam". Objektīvi komandas sastāvam labāk būtu atbildusi meistarības trešā vieta, taču to izcīnīt liedz neveiksmīgi aizvadītās spēles pret Latvijas Jaunatnes Savienības komandu.

Veiksmīgāks LSB futbolistiem padevās 1923.gads. Šajā sezonā LSB bija līdzvērtīgs pretinieks gan "Ķeizarmežam", gan jaunizveidotajam topošajam Rīgas futbola flagmanim - RFK. Cīņās pret Rīgas Futbola klubu LSB pat kopumā bija pārāks, taču augstāk par trešo vietu meistarības tabulā atkal tai neļāva tikt nepārliecinoši aizvadītas spēles pret vājākām komandām, tai skaitā pret visus vadošos futbolistus zaudējušo JKS komandu. Latvijas izlasē šajā gadā debitēja LSB vārtsargs Ādolfs Greble. Līdzās Greblem vēl vairākus gadus LSB rindās spēlēja arī tādi futbolisti kā Alfrēds Brašmanis (spēlēja arī Latvijas hokeja izlasē), Alfrēds Lazdiņš, Kurts Zvirgzdiņš (1927.gadā pārgāja uz RFK), Jānis Skuja, Freibergs un Margaļevskis.

Par Rīgas meistaru LSB ne reizi netika, taču līdz pat divdesmito gadu beigām komandas rezultāti bija pietiekami stabili un tās galvenais pluss bija vairāku spēcīgu futbolistu izskološana Latvijas futbola izlasei. Izcilākais no šiem futbolistiem neapšaubāmi bija "Džeks" jeb Jānis Lidmanis, kurš LSB pirmajā komandā gan nospēlēja tikai vienu sezonu (1928.gadā), taču pirms tam piecus gadus bija spēlējis LSB jauniešu komandu sastāvā. Tāpat LSB rindās veiksmīgi vairākus gadus uzspēlēja Rūdolfs Kundrāts, uz RFK jau kā izlases spēlētājs no LSB pārgāja uzbrucējs Harijs Fogelis. LSB komanda "nesmādēja" arī pieredzējušus futbolistus un kādu laiku tās rindās spēlēja Teodors Plade, Vladimirs Svistuņenko, Kārlis Bone, Karls Graupners un Alberts Vaters. Ar pēdējo saistās viens no skumjākajiem stāstiem LSB komandas sakarā. 1926.gadā no JKS pārnākušais Vaters strauji kļuva par vienu no LSB vienības līderiem un 1928.gadā veselas piecas reizes pārstāvēja Latvijas futbola izlasi. Savā debijas mačā pret Lietuvu Baltijas kausa ietvaros Vaters guva divus vārtus un kļuva par ļoti būtisku Latvijas izlases daļu, tai izcīnot uzvaru pirmajā Baltijas kausa izcīņā. Taču talantīgajam futbolistam neizdevās sadzīvot ar saviem panākumiem, kas visai drīz noveda bija skumjākā iespējamā iznākuma. 1928.gada rudenī Vaters pameta LSB vienību un pievienojās "Rīgas Vandereram", taču jaunās komandas rindās viņš nevienu spēli tā arī neaizvadīja un tā paša gada 3.novembrī nomira no kokaīna pārdozēšanas. Tā aizgāja mūžībā viens no potenciāli izcilākajiem LSB futbolistiem.

Neveiksmīgs LSB padevās 1924.gads, kad tā A grupā ieņēma pēdējo vietu un tikai pārspēlē pret "Hakoah" gūtā uzvara ļāva tai savu vietu saglabāt. Savu augstāko vietu Rīgas meistarībā LSB sasniedza 1926.gadā, kad tā sagrāva visas par sevi vājākās vienības un tās sacīkstē pret RFK faktiski izšķīrās Rīgas meistara tituls. Šajā spēlē neizturēja citādi ļoti drošā LSB aizsardzība, kas pret pārējiem pretiniekiem nezaudēja pat vienus vārtus, un RFK uzvarēja ar graujošu rezultātu 5-0. Taču LSB aizsargi RFK vadībai laikam tomēr bija iepatikušies, ne velti pēc sezonas uz Klubu pārgāja abi Sporta biedrības pamatsastāva aizsardzības vīri - Svistuņenko un Fogelis. Tāpat šajā gadā LSB izcīnīja uzvaru Rīgas kausā, tā finālā pārspējot "Amatiera" komandu ar rezultātu 4-1.

Pateicoties savam sniegumam 1926.gada Rīgas meistarībā LSB kļuva par vienu no trim Rīgas komandām, kam tika piešķirta vieta jaunizveidotajā Latvijas Virslīgā. Šajā turnīrā LSB veiksmīgākie bija divi pirmie gadi, kad tā izcīnīja divas trešās vietas, turklāt abas reizes izrādot nopietnu konkurenci RFK cīņā par turnīra sudraba medaļām. Diemžēl turpinājums un tālāks progress no LSB vienības puses nesekoja.

Divdesmito gadu beigās LSB futbola komandā sākās krīze, kura nekad tā pa īstam pārvarēta netika, un lielā mērā to veicināja veselu četru komandas pamatsastāva futbolistu pāreja uz "Rīgas Vandereri" - šie futbolisti bija Aleksejs Andrejevs, Ārens, Šarfs un Graupners. 1929.gadā pirmo reizi tā Virslīgā ieņēma pēdējo vietu un no izkrišanas paglābās tikai pateicoties līgas paplašināšanai, analoģiska situācija atkārtojās gadu vēlāk un to izglāba tikai nepārliecinošas uzvaras pārspēlēs pret Cēsu Sporta biedrību. Relatīvi veiksmīgāk LSB spēlēja 1931.gadā, kad tai izdevās Virslīgā izcīnīt piekto vietu astoņu komandu konkurencē, taču gadu vēlāk LSB Virslīgā atkal palika pēdējā, un no augstākās sabiedrības tai nācās atvadīties.

1933.gada sezona LSB vienībai bija pirmā Rīgas 1.līgas turnīrā, un to par veiksmīgu nekādi nenosaukt. Bijusī Virslīgas komanda šajā turnīrā spēja izcīnīt vien septīto vietu divpadsmit komandu konkurencē. Nebija sevišķs brīnums, ka pēc šāda blāva snieguma LSB atstāja vairāki tās labākie futbolisti, tai skaitā abi komandas pirmie vārtsargi: Vanags pārgāja uz JKS, bet Radiņš uz Unionu. Tomēr tieši ar vārtsargiem LSB gandrīz vienmēr viss bija kārtībā, un arī uz Virslīgu pārgājušos vārtsargus veiksmīgi aizstāja jaunais Herberts Briedis.

Nākamajā gadā LSB 1.līgā bija jau iejutusies, tā tajā izcīnīja ceturto vietu un tikai par dažiem punktiem atpalika no turnīra uzvarētājas - "Universitātes Sporta". 1935.gadā LSB rezultāts bija mazāk iepriecinošs - 1.līgas tabulā tā ieņēma piekto vietu, taču atstatums starp LSB un 1.līgas meistaru - V.Ķuzes vienību - bija grandiozs, un arī vairākas citas 1.līgas komandas pie vienāda punktu skaita tā apsteidza tikai pateicoties labākai iesisto-zaudēto vārtu starpībai.

Līdz ar to diezgan lielu pārsteigumu LSB sagādāja 1936.gadā, kad tā uzvarēja 1.līgas turnīrā. Trīsdesmito gadu vidū komandas sastāvs bija nostabilizējies - Briedim aizsardzībā lielākoties palīdzēja Kampe un Alksnītis, pussargu pozīcijās spēlēja Smelters, Mauriņš, Kampe un Liģeris, bet uzbrukumā ievērojamākie vīri bija Gedgovds un Rozentāls. 1936.gada sezonā LSB bija pievienojies arī kādreizējais Latvijas izlases vadošais spēlētājs veterāns Česlavs Stančiks. Kā 1.līgas meistare LSB bija galvenā favorīte pārspēlēs par vietu Virslīgā, taču tā sensacionāli piekāpās Jelgavas Latvju Jaunatnei.

Nesekmīgais mēģinājums atgriezties Virslīgā iezīmēja pēdējo ievērojamo LSB sasniegumu. Sekojošajās sezonās tā pirmajā līgā bija vairs tikai vidusmēra komanda, kas par augstākajām vietām vairs necīnījās, un lielākais notikums saistībā ar LSB šajos gados bija Herberta Brieža pāreja uz RFK (viņš kļuva par pēdējo daudzkārtējā Latvijas meistara pamatvārtsargu komandas pastāvēšanas gaitā). Sevišķu sasniegumu pēc Rīgas kausa iegūšanas tālajā 1926.gadā LSB vienībai nebija arī Rīgas (vēlāk - Latvijas) kausa izcīņā, augstākais sasniegums šajā turnīrā bija ½ 1930.gadā (taču tolaik turnīrā piedalījās vēl diezgan maz komandu), vēlākos gados LSB kā likums kausa turnīru uzsāka ar pārliecinošām uzvarām pret izteikti vājākiem pretiniekiem, taču progress turnīrā vienmēr apstājās līdzko LSB pretī nāca kāda no Virslīgas komandām.

LSB futbola komandas likvidēšana līdz ar Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā droši vien nekļuva par sevišķi skaļu notikumu, tāpat kā tās atjaunošana 1941.gadā. Vācu laikā LSB spēlēja Rīgas meistarsacīkstēs, bet tās rezultāti sevišķi spoži nebija - 1942.gadā tā bija tikai 11. no divpadsmit komandām, bet gadu vēlāk tā vismaz spēja izcīnīt vietu tabulas vidusdaļā un tās vārtsargs Bite pārgāja uz Virslīgā atgriezušos "Daugaviešu" komandu.

Viena otrā vieta Rīgas meistarībā, divas trešās vietas Virslīgā, viens izcīnīts Rīgas kauss, tas laikam būtu galvenais atlikums LSB futbola komandas gaitām. Jāatzīst, ka citos sporta veidos šīs biedrības sasniegumu bija augstāki - hokejā tā ilgāk turējās vadošo komandu sabiedrībā, bija vairākkārtēja Latvijas meistarvienība bendijā, taču arī LSB futbolistus nekādi nevajadzētu piemirst.

LSB rindās spēlējušie futbolisti Latvijas izlasē:

Jānis Lidmanis - 55 spēles (2 vārti)

Česlavs Stančiks - 20 (2)

Vladimirs Svistuņenko - 19 (0)

Rūdolfs Kundrāts - 19 (0)

Harijs Fogelis - 8 (0)

Alberts Vaters - 5 (2)

Ādolfs Greble - 5 (0)

Kārlis Bone - 4 (0)

Aleksejs Andrejevs - 1 (0)

Teodors Plade - 1 (0)

Alfrēds Brašmanis - 1 (0)

Alfrēds Lazdiņš - 1 (0)

Jānis Skuja - 1 (0)

Kurts Zvirgzdiņš - 1 (0)

Šis ir tikai ieskats, ne pilna Latvijas Sporta Biedrības futbola komandas vēsture. Autors būs pateicīgs lasītājiem par jebkādiem komentāros izteiktiem papildinājumiem un precizējumiem.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus