'Futbols pilsētā': Liepājas futbola vēsture (1.daļa)

Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā. Raksti sērijā tiks publicēti reizi divās nedēļās.

 

Neatkarīgajā Latvijas Republikā pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados futbolā tikai viena provinces komanda spēja regulāri kā līdzvērtīga cīnīties ar Rīgas labākajām futbola vienībām. Šī komanda bija Liepājas "Olimpija", taču Liepājā šajos gados pastāvēja arī vairākas citas pieminēšanas vērtas komandas. Par Liepājas futbolu, protams, var rakstīt veselas grāmatas, bet šeit sniegsim tikai īsu ieskatu tā nozīmīgākajos notikumos.

Gluži kā arī vairākās citās Latvijas pilsētās, Liepājā futbolu sāka spēlēt jau pirms Pirmā pasaules kara. Un līdzīgi kā citviet (ar izņēmumu Rīgā), arī Liepājā futbols šajos laikos parādījās epizodiski un tika uzskatīts par diezgan eksotisku sporta veidu. Viss izmainījās līdz ar Latvijas neatkarības izcīnīšanu.

Jau 1920.gadā savu futbola komandu izveidoja futbola entuziasts Baumanis, kura rīcībā bija svarīgākais futbola komandas pastāvēšanas elements - vēl no pirmskara laikiem saglabājusies bumba. Baumaņa komandas ievērojamākais spēlētājs bija Rūdolfs Kronlaks.  Divdesmito gadu sākumā Liepājā izveidojās divas nopietnas futbola komandas - LNJS Liepājas nodaļas vienība un "Olimpija". Sporta biedrības "Olimpija" futbola sekcija tika izveidota 1922.gada rudenī, lielā mērā pateicoties A.Buša aktivitātei. "Olimpijai" diezgan drīz pilnā sastāvā pievienojās arī Baumaņa komanda un jau 1922.gada rudenī Aizputē tā aizvadīja pirmo spēli. Šajā "Olimpijas" sastāvā  līdzās Kronlakam spēlēja vēl vairāki vēlākos gados labi zināmi Liepājas futbolisti - Dudaņecs, Blūzmanis, Kuļešs, Sērdienis, Pikols un citi. 1923.gadā notika pirmā provinces meistarība un tajā LNJS ar 2-1 vispirms ar pārspējot "Olimpiju", bet tad uzvarot arī Jelgavas Kurzemes riteņbraucēju biedrības futbolistus ieguva provinces meistara titulu un tiesības spēlēt pret Rīgas meistaru - "Ķeizarmeža" futbolistiem. Šajā spēlē skaidri tapa redzama atšķirība starp Rīgas un Liepājas futbola spēku samēriem divdesmito gadu sākumā. Proti, "Ķeizarmeža" vienība, kas spēli sāka vien deviņu futbolistu sastāvā, sagrāva provinces čempionus ar rezultātu 4-0.

1923.gadā izcīnītais provinces meistara tituls LNJS komandai tā arī palika vienīgais vērā ņemamais sasniegums, bet "Olimpijai" tikām tā bija vienīgā reize, kad tā kādam atdeva pilsētas labākas komandas titulu. Nākamajā gadā Liepājas vadošo komandu savstarpējā spēlē ar 3-0 pārāka izrādījās "Olimpija", turklāt tolaik tās pārliecinošā uzvara tika uzskatīta par sensāciju, jo LNJS joprojām tika uzskatīta par spēcīgāko pilsētas futbola vienību. Tomēr provinces meistara titulu "Olimpija" arī 1924.gadā vēl iegūta nespēja - sīvā cīņā pret Cēsu viesīgo biedrību tika piedzīvots zaudējums ar 0-1. "Olimpijas" rindās šajā laikā jau spēlēja vairāki futbolisti, kas vēlāk tika gan pie spēlēm Latvijas izlasē, gan vairākiem Latvijas čempionu tituliem. Viņu vidū izcēlās aizsargs Balodis, pussargi Rūdolfs Kronlaks, Harijs Pikols un Kārlis Tīls, kā arī uzbrucēji Ludvigs Dudaņecs un Roberts Blūmentāls. Labs bija arī komandas vārtsargs K.Lērums, pirmais no labajiem Liepājas futbola vārtsargiem.

1925.gadā "Olimpijai" padevās pirmais provinces meistara tituls un komanda nopietnu pretestību izrādīja arī Rīgas meistariem - Rīgas futbola klubam. Iepriekšējā gada liepājnieku pāridarītāji cēsinieki tika sagrauti ar 7-0 (četri vārti deviņpadsmitgadīgā Friča Dambrevica kontā), bet RFK uzvaru ar 4-3 izrāva vien pagarinājumā. Turklāt pamatlaikā liepājnieki divreiz rezultātā bija izvirzījušies priekšā (pēc Blūzmaņa un Pikola gūtiem vārtiem), bet papildlaikā Lērumam izdevās atvairīt Alberta Šeibeļa izpildīto vienpadsmit metru soda sitienu.

Nākamajā gadā Liepājas futbols izpelnījās atzīšanu arī no Latvijas izlases sastādītāju puses, kurā debitēja uzreiz septiņi "Olimpijas" futbolisti - Dudaņecs, Pikols, Tīls, Blūzmanis, Blūmentāls, Dambrēvics un Feldbergs. Kurzemē "Olimpijai" atkal konkurentu nebija, taču Latvijas čempionāta finālturnīrā, kurā piedalījās visu novadu turnīru uzvarētāji un Rīgas meistars, pret RFK tika piedzīvots smags zaudējums ar 0-4. "Olimpija" šajā gadā aizvadīja arī pirmās starptautiskās spēles - pret Tallinas "Kalev" un Tilzites "Lithuania".

1927.gadā tika izveidota Latvijas futbola Virslīga, apvienojot labākās Rīgas un provinces komandas. Faktiski gan šajā četru komandu divu riņķu turnīrā provinci pārstāvēja vien "Olimpija", un jāatzīst, ka pārstāvēja vairāk nekā veiksmīgi. Astoņās cīņās "Olimpija" guva septiņas uzvaras un vien pret turnīra pastarīti - Rīgas "Amatieri" liepājnieki bez spēles atdeva divus neko neizšķirošus punktus. Līdz ar to "Olimpija" kļuva par pirmo provinces komandu - Latvijas meistarvienību un vienlaicīgi par pirmo Virslīgas uzvarētāju. "Olimpijas" rindās par pirmā čempionu titula ieguvējiem kļuva K.Minsterjānis, H.Pikols, E.Feldbergs, O.Īlens, A.Stankus, R.Kronlaks, K.Tīls, J.Matušonoks, R.Blūmentāls, V.Žins, L.Dudaņecs, L.Kuļikovskis, F.Dambrēvics, Ž.Būmeistars, F.Laumanis. Voldemārs Žins šajā gadā kļuva par pirmo liepājnieku, kam bija izdevies gūt vārtus Latvijas izlases rindās (viņš guva trīs vārtus spēlē pret Lietuvu). Jāatzīmē, ka pirmos Virslīgas uzvarētājus trenēja ārzemju treneris - Villijs Malošeks no Austrijas (viņš citos gados strādāja arī ar Latvijas valstsvienību un RFK), bet nākamos divus titulus komanda izcīnīja cita austrieša - Bruno Zingera vadībā.

1928.gadā Virslīgā debitēja otra Liepājas komanda - LNJS. Tās starts Virslīgā padevās vienkārši fenomenāls - pirmajās divās spēlēs jaunā komanda pārspēja abas vadošās Latvijas komandas - RFK un "Olimpiju". LNJS uzbrukumā fenomenāli darbojās Fricis Laumanis (pārgājis no "Olimpijas"), Blūzmanis, Kuļikovskis (arī bijušie "olimpieši") vārtsargs Matuns un pussargs Osis. Pirmajā čempionāta aplī LNJS un "Olimpija" izcīnīja dalītu pirmo vietu, bet otrā turnīra puse visu salika pa vietām - "Olimpija" ar četrām uzvarām kļuva par Latvijas čempionvienību, bet LNJS četri zaudējumi to atbīdīja uz pēdējo vietu turnīra tabulā. Pārspēlē par vietu virslīgā LNJS piekāpās Rīgas ASK futbolistiem un ar to faktiski arī beidzās stāsts par LNJS futbola komandu. Iespējams, ka lielākā loma tam bija tajā, ka pēc pirmā riņķa "Olimpijā" bija atgriezies Laumanis. "Olimpijas" rindās šajā sezonā debitēja vārtsargs Harijs Lazdiņš, bez kura turpmākajos gados šo komandu pat iedomāties nebija iespējams, tāpat labi sevi parādīja uzbrucējs J.Škinčs.

Vēl trešo gadu pēc kārtas "Olimpijai" izdevās izcīnīt Latvijas meistara godu 1929.gadā, taču jaunā desmitgade Liepājas futbolam atnāca ar grūtākiem laikiem. Divus gadus pēc kārtas "Olimpija" Virslīgā ieņēma otro vietu aiz RFK, bet 1932.gadā "Olimpija" pirmo reizi savā vēsturē netika pat republikas labāko komandu trijniekā. Šajā gadā soli no Virslīgas apstājās Liepājas drāšu fabrikas komanda, kas izšķirošajā spēlē piekāpās Rīgas ebreju komandai "Hakoah". Drāšu fabrikas komandas, kuru vadīja bijušais "Olimpijas" treneris Bruno Zingers, rindās savu karjeru uzsāka vēlākais Latvijas izlases uzbrucējs Jānis Dobelis.

Pēc trīs tukšajiem gadiem atkal veiksmīgs Liepājas futbolam bija 1933.gads. "Olimpijai" izdevās atgūt Latvijas čempionu titulu, bet Liepājas ASK - iekļūt Virslīgā. Tituls "Olimpijai" nenāca viegli - vien pēdējā spēlē pret Rīgas "Union" A.Ķikuta gūtie uzvaras vārti atnesa titulu Liepājas komandai. ASK aizcīnīties līdz Virslīgai palīdzēja vairāki pieredzējuši spēlētāji, tai skaitā Fricis Laumanis un Jānis Matušonoks, kā arī F. Kļava un K.Kļava, J.Dobelis, Batorins un bijušais JKS spēlētājs Roberts Baumanis.

Un tad nāca atkal viena pilnīgi katastrofāla sezona. "Olimpija" Virslīgā atkal ieguva ceturto vietu, ASK sezonas vidū praktiski izjuka, bet Drāšu fabrikas komanda zaudēja Rīgas "Universitātes sportam" spēlē par tiesībām ieņemt ASK zaudēto vietu Virslīgā. Nākamā divu Liepājas komandu dalība Latvijas augstākajā līgā tika pieredzēta vien padomju laikos.

Gadu vēlāk "Olimpija", kuras sastāvā pamazām ienāca jauna futbolistu paaudze - J.Dobelis, V.Ziņģis, P.Jurčenko un citi, čempionātā bija otrā, bet 1936.gadā atkal spēja iegūt čempionu titulu, turklāt sezonas garumā nezaudējot nevienā spēlē. Par spīti trīs vadošo komandas uzbrucēju (Jānis Dobelis un Fricis Kaneps - uz RFK, Aleksandrs Stankus - uz Rīgas ASK) aiziešanai, arī nākamajā - 1937./38. gada sezonā Latvijas čempione bija "Olimpijas" komanda, kuru sastāvs bija papildinājies ar Hariju Lēvenšteinu, V.Apsēnu, E.Freimani, kuldīdznieku A.Krišjānovu, R.Heiblihu un Ernestu Ziņģi. Tikām Liepājas ASK atkal cīnījās par vietu Virslīgā, bet pēdējā spēle pret Rīgas "Kružoku" beidzās ar katastrofu - 1-8.

1939.gadā "Olimpija" ieguva savu pēdējo Latvijas čempiona titulu, taču Latvijas kausu iegūt atkal jau neizdevās - kausa finālā ar 5-1 pārliecinošu uzvaru guva RFK. Pēdējā neatkarīgās Latvijas Virslīgas sezonā "Olimpija" atkal ieguva otro vietu.

Sekoja okupācijas, bet futbolu Liepājā tās neapturēja. Jau 1940.gada 7.jūlijā "Olimpija" aizvadīja spēli pret Sarkanās armijas futbolistu vienību un 4000 skatītāju priekšā guva ļoti pārliecinošu uzvaru ar rezultātu 7-3.

Pēc sezonas noslēguma atbilstoši padomju tradicionālajām metodēm Liepājas sporta organizācijas tika izformētas un aizstātas ar padomju sistēmai atbilstošām - Dinamo, Daugavu un Spartaku. 1941.gadā līdz ar okupācijas varu maiņu "Olimpija" tika atjaunota un sākot ar 1942.gadu atkal piedalījās Latvijas čempionātā. Tiesa - bez sava līdzšinējā trenera. Oto Fišeru ("Olimpijas" treneris no 1936.gada sezonas, viņa vadībā komanda izcīnīja trīs čempionu titulus) vācieši nošāva. Abās izspēlētajās kara laika sezonās "Olimpija" čempionātā ieņēma otro vietu, tāpat Latvijas kausa finālā tika piedzīvots zaudējums pret Rīgas ASK (pirmajā spēlē uzvarēja liepājnieki, otrajā un trešajā - rīdzinieki).

Vairums pēdējo gadu "Olimpijas" spēlētāju kļuva par kodolu pēc kara izveidotajai Liepājas "Dinamo" komandai, kam bija lemts turpināt Liepājas futbola spožās tradīcijas.

Nobeigumā būtu nepieciešams uzskaitīt futbolistus, kas ar savu ilggadīgo sniegumu Liepājas futbola komandu rindās bija būtiskākie pilsētas futbola slavas kaldinātāji.

Ilggadīgākais "Olimpijas" spēlētājs bija Kārlis Tīls, kas tajā spēlēja no 1923.gada līdz pat "Olimpijas" galam 1944.gadā (un vēl vienu sezonu jau pēc kara). No 1927.gada līdz 1944.gadam par "Olimpijas" vārtu drošību rūpējās Harijs Lazdiņš. Lazdiņš un Tīls "Olimpijas" rindās ieguva visus septiņus Latvijas čempionu titulus. Par vienu titulu mazāk bija Fricim Laumanim, kas 1933.gadā, kamēr "Olimpija" ieguva titulu, Liepājas ASK palīdzēja iesoļot Virslīgā.  Ludvigs Dudaņecs ar futbolu sāka nodarboties jau 1920.gadā, bet "Olimpijā" spēlēja no 1922.gada līdz 1938.gadam. Vairāk kā desmit gadus "Olimpijai" atdeva arī Rūdolfs Kronlaks un Roberts Blūmentāls. No uzbrucējiem galvenie "Olimpijas" balsti gadiem ilgi bija Fricis Dambrēvics, Aleksandrs Stankus, Voldemārs Žins, Nikolajs Voskoboiņikovs un Jānis Skinčs. Pēc atvadām no "Olimpijas" vēl ilgus gadus dažādās Liepājas komandās spēlēja Jānis Matušonoks.

Šis raksts nav pilnīgs Liepājas futbola vēstures apskats, bet tikai ieskats tajā. Autors būs pateicīgs lasītājiem par jebkādiem komentāros izteiktiem papildinājumiem un precizējumiem.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus