'Futbols pilsētā': Liepājas futbola vēsture (2.daļa)

Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā. Raksti sērijā tiks publicēti reizi divās nedēļās.

2.daļa

 Liepājas "Daugava", kas pirmajos pēckara gados bija spēcīgākā futbola komanda Latvijā, faktiski ļoti minimāli atšķīrās no pēdējo gadu "Olimpijas". Protams, ne visi futbolisti karu bija pārdzīvojuši, ne visi bija palikuši Latvijā, tomēr apgalvot, ka "Daugava" bija pilnīgi jauna komanda, būtu milzīgs pārspīlējums. V.Ziņģis, V.Sudmalis, A.Guzikāts, V.Apsēns, E.Ziņģis, A.Millers, P.Krūmiņš, R.Heiblihs un J.Novikovs "Olimpijas" rindās bija spēlējuši kara un pirmskara gados, vairums pārējo komandas futbolistu nāca no pārējām kara laikā spēlējušajām Liepājas komandām - "Ausekļa" un Drāšu fabrikas vienības. Liepājas futbola vecmeistaram Kārlim Tīlam uzņemoties trenera funkcijas un Valda Pultraka personā iegūstot lielisku vārtsargu, "Daugava" kļuva par neapstrīdamu Latvijas futbola flagmani. Divus gadus pēc kārtas - 1946. un 1947.gadā tā ieguva gan pirmo vietu Latvijas čempionātā, gan uzvaru Latvijas kausā.

Līdzās vecajiem "Olimpijas" bukiem "Daugavas" rindās nobrieda jaunā talantu paaudze - uzbrucējs Miervaldis Drāznieks, stabilais aizsargs Afanasijs Ptičkins un citi. Taču liepājniekiem nācās cīnīties ar pieaugošām sastāva problēmām - labākos futbolistus nosmēla Rīga tā sauktajām meistarkomandām "Dinamo" un "Daugava". Jau 1946.gadā Rīgā spēlēja Sudmalis, Apsēns un E.Jēgers, gadu Apsēns bija atpakaļ Liepājā, bet uz Rīgu bija aizdevušies Pultraks un Leons Freimanis. Nebija brīnums, ka 1947.gadā liepājnieku rindās laukumā nācās iziet arī Kārlim Tīlam (gandrīz 25 gadus pēc viņa karjeras "Olimpijā" sākuma!). Ja pirmos divus gadus "Daugavai" izdevās veiksmīgi pārvarēt sastāva iztrūkumus, tad 1948.gadā komanda sabruka (lielā mērā tādēļ, ka ar vārtsarga Lagzdas un aizsardzības balsta Ptičkina atdošanu Rīgai liepājnieki bija kļuvuši daudz vieglāk ievainojami aizsardzībā). Vienīgo mierinājumu Liepājas futbola līdzjutējiem sagādāja pilsētas otrās komandas - "Dinamo" - uzvara Latvijas kausā. Starp citu, tas bija viens no retajiem gadījumiem Latvijas futbola vēsturē, kad par kausa ieguvēju kļuva komanda, kas pat nespēlēja republikas augstākajā līgā. Sastāva ziņā šī "Dinamo" komanda gan bija pietiekami spēcīga - tās rindās spēlēja I.Rūja, Žanis Zviedris, Pēteris Jurčenko (arī viens no kādreizējās "Olimpijas" uzbrukuma piecinieka dalībniekiem).

Tā kā tomēr atsevišķi nedz "Daugava", nedz "Dinamo" ilgtermiņā konkurentspējīgas droši vien nebūtu kadru ierobežotības dēļ, pirms 1949.gada sezonas tās tika apvienotas rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" (kādreizējā Drāšu fabrika) paspārnē, izveidojot Liepājas "Sarkanā metalurga" komandu, kura nākošos 11 gadus bija neapstrīdama Latvijas čempionāta līdervienība.

Savas pastāvēšanas pirmajā gadā "Sarkanais metalurgs" trenera Agra Buša vadībā saviem konkurentiem Latvijas čempionātā neatstāja ne mazākās cerības. Čempionāta 22 spēlēs tas guva 121 vārtus (vairāk nekā otrā un trešā čempionāta komanda kopā), savos vārtos bumbu ielaižot vien 9 reizes (gandrīz trīs reizes mazāk nekā čempionāta otrā labākā komanda) un nezaudējot ne punkta, arī Latvijas kausa izcīņā tā ceļš līdz uzvarai bija vairāk nekā pārliecinošs (finālspēlē Rīgas "Spartaks" tika sagrauts ar rezultātu 4-0).

1950.gadā "Metalurgs" čempionātā ieņēma otro vietu un arī kausa finālā zaudēja savam principiālākajam pretiniekam - Rīgas Armijas virsnieku nama vienībai. Cīņas starp AVN un "Sarkano metalurgu" vairākus gadus bija visprincipiālākās Latvijas futbolā. Tajās emocijas kāpināja ne vien mūžīgā cīņa starp Rīgu un provinci, bet arī starp divām pilnīgi atšķirīgām pieejām. "Sarkanais metalurgs" bija gandrīz simtprocentīga liepājnieku komanda, kurā pat no citām Latvijas pilsētām futbolistu bija nedaudz (pirmajos gados tādi bija tikai Roberts Zvejnieks no Ventspils un Gunārs no Aizputes, vēlāk pievienojās dobelnieks Raimonds Dambis un vēl daži citi), tikām AVN bija padomju armijas komanda bez viena vienīga latvieša sastāvā. Jau 1946.gadā notika pirmās dūru cīņas starp AVN un vēl tolaik Liepājas "Daugavas" atbalstītājiem, bet kulmināciju šī pretestība sasniedza 1951.gadā.

Togad Latvijas čempionāts norisinājās vienā riņķī un tajā piedalījās vien sešas komandas. Savā starpā "Sarkanais metalurgs" un AVN nospēlēja neizšķirti, visus pārējos pretiniekus abas vienības pārliecinoši apspēlēja un līdz ar to notika pārspēle par Latvijas čempionu titulu starp šīm divām komandām. Pateicoties Gustava Zviedra neilgi pirms gūtiem vārtiem ar rezultātu 3-2 "Sarkanais metalurgs" Rīgā izcīnīja uzvaru un čempionu titulu par prieku lielajam skaitam no Liepājas atbraukušo līdzjutēju.

"Sarkanā metalurga" galvenais spēks neapšaubāmi bija komandas vienkārši fenomenāli spēcīgajā uzbrukumā. Labākais komandas vārtu guvējs bija Miervaldis Drāznieks, kas pretinieku vārtos Latvijas čempionātos kopsummā "ielādēja" 160 bumbas (un tas - par spīti tam, ka milzumlielu procentu vārtu gūšanas izdevību Drāznieks nespēja izmantot), taču vai E.Ziņģis ar 130 vārtiem būtu mazāk vērts? Un kur nu vēl brāļi Zviedri - Gustavs, Žanis un Arvīds. Viņu kopīgais guvums "Sarkanā metalurga" rindās bija vairāk nekā iespaidīgs - 16 izcīnīti čempionu tituli, 280 gūti vārti, turklāt vienā no sezonām brāļi Zviedri ieņēma visas trīs komandas rezultatīvāko spēlētāju ailītes. Aizsardzībā "Metalurgam" visus tā pastāvēšanas gadus bija viena pozīcija, kurā nemainīgi spēlēja viens un tas pats futbolists - Jānis Novikovs, kas varēja lepoties ar veseliem deviņiem Latvijas čempionu tituliem (spēlēt viņš sāka vēl "Olimpijas" rindās kara laikā) un "metalurgu" komandas rindās viņš bija arī nemainīgs 11 metru soda sitienu izpildītājs. Arī vārtsargs komandai bija nemainīgs - vienmēr par sevi pārliecinātais Ilmārs Rūja, kas komandas vārtus sargāja vairāk kā desmit gadu garumā. Pussargu līnijā tāpat bija savs "mūžīgais" spēlētājs - Harijs Feldmanis.

Kopumā laikā līdz 1959.gadam "Sarkanais metalurgs" izcīnīja veselus septiņus Latvijas čempionu titulus un četras uzvaras Latvijas kausā. Spēlētāju sastāvs pakāpeniski mainījās, pāris reizes nomainījās arī treneri - vispirms Buša vietā trenera pienākumus uzņēmās Ernests Ziņģis, bet tad - Afanasijs Ptičkins, taču "Sarkanais metalurgs" kā bija kopumā spēcīgākā komanda Latvijas čempionātā, tā tāda arī palika. Bija arī pāris neveiksmīgākas sezonas - it īpaši tāda bija 1955.gadā, kad gandrīz visi labākie "Sarkanā metalurga" spēlētāji tika iesaistīti Rīgas "Daugavas" rindās, formāli apvienojot "Metalurgu" ar Rīgas meistarkomandu, taču praksē tas nozīmēja vien to, ka "Daugava" šajā gadā Liepājas spēlētājus savās rindās varēja iegūt vēl vieglāk nekā citus gadus.

Beidzās stāsts par "Sarkano metalurgu" bez uzvarošas nots - 1959.gada čempionātā pārspēlē par pirmo vietu "Sarkanais metalurgs" papildlaikā piekāpās Rīgas RER vienībai. Šī spēle gan iezīmējās ar vienu no skandalozākajiem notikumiem visā Latvijas futbola vēsturē. Proti, spēles papildlaikā RER soda laukumā bumbu ar roku bija skāris kāds Rīgas komandas spēlētājs un liepājnieki jau gaidīja tiesneša svilpi par 11 metru soda sitienu, bet svilpe neatskanēja, toties rīdzinieku uzbrucējs, neviena netraucēts, šķērsoja visu laukumu un bez pretestības guva uzvaras vārtus. Nākamajā gadā Liepājas komanda ieguva tiesības spēlēt PSRS čempionātā un saukties par meistarvienību, bet nākamo Latvijas čempiontitulu liepājnieki sagaidīja vien jaunajā gadu tūkstotī un jau neatkarīgas Latvijas apstākļos. (par Liepājas "Zvejnieku" - nākamajā rakstā)

Tā tomēr nebija, ka līdz ar "Sarkanā metalurga" pāreju citā līmenī Liepājas futbols zaudētu savu pārstāvniecību Latvijas čempionāta A klasē. Jau 1957.gada rudenī tiesības tur spēlēt bija izcīnījusi Tosmares kuģu būvētavas komanda trenera Pētera Jurčenko vadībā (strikti ņemot Tosmare gan laikam nav gluži Liepājas daļa, bet Tosmares futbolu skatīt atsevišķi no Liepājas futbola būtu diezgan dīvaini). Talantīgu spēlētāju (no dažādām PSRS republikām) Tosmares komandā netrūka - var pieminēt kaut vai Arnoldu Elmae un V.Koidu, kas vēlāk arī "Zvejnieka" meistarkomandā nebija lieki. 1958.gadā Tosmares komanda tika līdz Latvijas kausa finālam, kur tikai pārspēlē piekāpās Rīgas RER, bet valsts čempionātā tajā pašā gadā izcīnīja trešo vietu.

Vēl turpmākos vairākus gadus Tosmares komanda turpināja būt pietiekoši konkurentspējīga. Lai arī mūžībā aizgāja Pēteris Jurčenko (kopš 1958.gada Tosmares komandas treneris bija cits bijušais "Sarkanā metalurga spēlētājs - Raimonds Dambis), bet daudzi labākie komandas spēlētāji aizgāja uz meistarkomandu, 1961.gadā Tosmare spēja otro reizi izcīnīt Latvijas čempionāta bronzas medaļas, bet 1964.gadā - otro reizi tikt Latvijas kausa finālā. Diez vai šādi rezultāti būtu iespējami, ja Tosmarē regulāri nespēlētu meistarkomandas treneru nežēlastībā kritušie labākie Liepājas futbolisti - tā Tosmares vienības rindās paspēja uzspēlēt Žanis un Arvīds Zviedri, Mārtiņš Lube un virkne citu PSRS čempionātā rūdījumu guvušu futbolistu. Negatīvais šajā komandā gan bija tas, ka gluži tāpat kā "Zvejnieks" Tosmare nebija īsta Liepājas komanda - tās spēlētāji bija salasīti no malu malām un kadru mainība - iespaidīga.

Drīzāk par latvisku komandu varētu saukt otru sešdesmito gadu sākumā savus labākos gados piedzīvojošo Liepājas komandu - LMR. Tās treneris bija ilggadīgais "Sarkanā metalurga" pussargs Harijs Feldmanis, bet komandas sastāvā bija gan meistarkomandā spēlējušie Lazdenieks, Āboltiņš, Prokofjevs, Gusevs, Jānis Karaškēvics un E.Feldmanis, gan arī jaunie un talantīgie Voldemārs Frīdenbergs, Harijs Balcers, Cielēns, Proguļbickis un citi. Divus gadus pēc kārtas (1962. un 1963. gadā) LMR kļuva par Latvijas kausa ieguvēju, turklāt pirmo reizi - pat vēl nespēlējot Latvijas čempionāta augstākajā līgā. Arī 1963.gada sezonas sākums Latvijas čempionātā LMR bija ļoti veiksmīgs, taču šai komandai bija lemts diezgan neveiksmīgs liktenis. Proti, pēc spēles Ukrainā PSRS kausa izcīņā LMR futbolisti vilcienā bija sarīkojuši skandālu, tikuši no vilciena izsēdināti, radās skandāls un komanda tika diskvalificēta, apraujot vairuma tās spēlētāju karjeras.

Tosmares komanda 1965.gadā pārtapa par "Baltiku", bet LMR vietu Latvijas čempionātā ieņēma cita Liepājas komanda - "Dinamo". Ar to sākās Liepājas futbola īsteni melnie gadi Latvijas meistarsacīkstēs, kuros liepājnieki reti apgrozījās pat Latvijas čempionāta tabulas vidusdaļā. "Baltika" gan vēl pāris gadus turējās - 1965.gadā tā pat izcīnīja Latvijas kausu (uzvaras vārtus finālā pret Rīgas "Kompresoru" guva ilggadīgais komandas spēlētājs Matrosovs), bet gadu vēlāk - tika līdz kausa finālam. Daži "Baltikas" spēlētāji - Aleksandrs Mališevs, Kārlis Grundmanis un citi vēlāk uzspēlēja arī "Zvejnieka" rindās.

"Dinamo" augstākajā līgā nospēlēja trīs sezonas, labākajā no tām bija 8.vietā, bet 1967.gadā kā turnīra vājākā komanda no A klases izkrita. "Baltikas" rezultāti kopumā bija labāki, bet tāpat komanda lielākoties dzīvoja pa turnīra tabulas lejasgalu un Liepājas futbola līdzjutēju prasības pret komandu no piecdesmito gadu kategoriskās prasības pēc zelta bija pārvērtušās par vienkāršu vēlmi saglabāt vietu augstākajā līgā. Ne kādreizējā "Sarkanā metalurga" pussarga Leona Valinska stāšanās pie "Baltikas" stūres, ne nebeidzamas sastāva maiņas neko sevišķu nedeva - tā rezultātā 1966.gadā iegūtā 6.vieta Latvijas čempionātā "Baltikas" vārdam tā arī palika labākais sasniegums.

1970.gadā "Baltika" bija pārtapusi par "Atlantiju", taču jauns vārds nenesa jaunu slavu. 1972.gadā "Baltikas" vietā Liepājas komandai atkal bija skanīgs vārds - "Sarkanais metalurgs". Taču tas, protams, nebija piecdesmito gadu "Sarkanais metalurgs", bet gan stipri viduvēja amatieru komanda, kurai ar brāļu Zviedru, Ziņģu un Drāznieka komandu kopīgs bija tikai nosaukums. Pēc gada "Metalurga" vietā stājās "Baltija", kas savukārt vēl pēc gada pārtapa par "Daugavu" (dīvains nosaukums, ievērojot, ka septiņdesmitajos gados mode saukt visu pilsētu futbola komandas par "Daugavām" jau sen bija pārgājusi). Un šis vārds Liepājas komandai nesa vienu no lielākajiem pazemojumiem pilsētas futbola vēsturē - izkrišanu no augstākās līgas, turklāt ne tikai pārliecinošu, bet iezīmējušos arī ar to, ka ne visās spēlēs "Daugava" spēja savākt vienpadsmit spēlētājus, ko sūtīt laukumā...

Divas nākamās sezonas liepājnieki augstākajā līgā nespēlēja, taču 1976.gada rudenī tiesības augstākajā līgā atgriezties izcīnīja "Sarkanā metalurga" komanda bijušā "Zvejnieka" futbolista, spēlējošā trenera Valērija Obrivina vadībā. Pirmajā gadā gāja smagi un tikai pārspēlēs izdevās saglabāt vietu A klasē, bet 1978.gadā "Sarkanais metalurgs" izcīnīja labāko vietu Liepājas komandām pēdējo desmit gadu laikā - 7. Varbūt tas nebija sevišķi augsts sasniegums, taču uz iepriekšējo gadu rezultātu fona arī septītā vieta nebija slikta, turklāt "Sarkanā metalurga" rindās šajā gadā iemirdzējās patiesa futbola zvaigzne - Jānis Intenbergs. Līdzās Intenbergam "Metalurgā" spēlēja Osipovs, Kļimovskis, Soņa, bet trenera vietu pēc kāda laika ieņēma Manfrēds Jaunskalža. Labākais sasniegums "Sarkanajam metalurgam" bija 5.vieta, ko izdevās izcīnīt 1979. un 1985.gados. Pa vidu gan nāca vēl viena izkrišana no A klases 1983.gadā un atgriešanās tajā pēc sezonas pārtraukuma. Astoņdesmito gadu vidus "Sarkanā metalurga" komandas galvenais vilcējspēks bija neilgi "Zvejniekā" uzspēlējušais Sergejs Kļiņičevs, kas vairākus gadus bija tās labākais vārtu guvējs ar aptuveni piecpadsmit vārtiem sezonā, bet jo tuvāk nāca Padomju Savienības gals, jo vairāk "Sarkanā metalurga" rindās izšķirošajās spēlēs laukumā nāca "Zvejnieka" spēlētāji, tādējādi samazinot atšķirību starp šīm divām komandām.

Pēdējos padomju gados "Metalurga" uzbrukumā spīdēja Jānis Zuntners, tā sastāvā paspēja uzspēlēt arī Einārs Gņedojs, Ainārs Linards, Ilmārs Mežs, Rolands Bulders, atsevišķus mačus ar komandu aizvadīja arī "Zvejnieka" zvaignze Intenbergs.

1990.gadā no komandas nosaukuma tika atmests vārds "Sarkanais" un kā vienkārši "Metalurgs" tā piedalījās jaunizveidotajā Baltijas līgā. Par veiksmīgu šo dalību gan nenosaukt - iegūta priekšpēdējā vieta, taču vismaz kā šī diezgan dīvainā turnīra dalībnieki liepājnieki bija paspējuši atzīmēties.

1991.gadā Liepājas "Olimpija" (tā bija pārsaukts kādreizējais "Zvejnieks") atteicās no dalības PSRS čempionātā, un "Metalurgs" ar to apvienojās, izveidojot komandu, kura atkal Latvijas čempionātā varētu cīnīties par augstākajām vietām.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form