Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā. Raksti sērijā tiks publicēti reizi divās nedēļās.

3.daļa

PSRS čempionāta B klasē Liepājas "Sarkanais metalurgs" debitēja 1960.gadā un pie uzvarām vietējā mēroga turnīros pieradušie Liepājas futbola cienītāji ar nepacietību gaidīja komandas debiju augstākā līmenī. Komandā netrūka gan pieredzējušu spēlētāju - tādu kā Žanis Zviedris, Harijs Feldmanis, Miervaldis Drāznieks, gan jauno talantu - tādu kā Jemeļjanovs, Morozovs un Kļava. Komandai bija laba pussargu līnija un uzbrukums, taču aizsardzība un vārtsargs pēc PSRS čempionāta standartiem spoži nebija. Tomēr lielu sezonas daļu "Sarkanais metalurgs" turnīra tabulā atradās pietiekami augstās vietās un vien sezonas beigās nokrita uz 8.vietu, ko Liepājas futbola fani uzņēma kā pamatīgu neveiksmi. Pēc nebūt ne neveiksmīgās sezonas nācās atkāpties ilggadīgajam liepājnieku trenerim Afanasijam Ptičkinam.

Ja turpinājums būtu kaut vai tādā pat līmenī, viss būtu labi, taču sākot ar 1961.gadu meistarkomandā (tajā gadā tā dēvējās par LMR) sāka ienākt arvien vairāk citu PSRS republiku futbolistu, vietējos talantus nobīdot uz rezervistu soliņa. Komandā ienāca tādi futbolisti kā Imberšvilli un Serovs, komanda pazaudēja savas spēles rokrakstu un vienīgais, kas to vilka uz priekšu, bija Žanis Zviedris. Rezultātā līgā tika ieņemta pēdējā vieta.

Pēc neveiksmīgās sezonas no trenera posteņa tika atlaists meistarkomandas pirmās sezonas komandas kapteinis Harijs Feldmanis un pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības laikiem pie Liepājas galvenās komandas stūres stājās treneris iebraucējs - Ļevs Korčebokovs. Savulaik Korčebokovs bija spēlējis pat PSRS izlasē un no viņa gaidīja kvalitatīvu lēcienu komandas (kas 1962.gadā ieguva savu "klasiskāko" nosaukumu - "Zvejnieks") sniegumā. Sākotnēji Korčebokovs komandas rindās iekļāva virkni Liepājas futbola audzēkņu - to rindā Mārtiņu Lubi, Voldemāru Frīdenbergu, Dzērvi, citu Latvijas pilsētu futbola audzēkņus Usanovu, Gavriļuku, Eglīti, Gusarenko, taču visai drīz viņš sāka atteikties no vietējiem futbolistiem par labu iebraucējiem. Pēc 1962.gada sezonas, kurā "Zvejnieks" B klasē ieņēma 11.vietu, Korčebokovs no komandas atskaitīja Arnoldu Elmae, Mārtiņu Lubi, Jāni Karaškevicu un Liepājas publikas mīluli Žani Zviedri, kas iepriekšējā sezonā bija bijis komandas labākais vārtu guvējs. Lai arī faktiski Korčebokova jaunie spēlētāji no citām PSRS republikām par liepājniekiem labāki nebija, 1963.gadā šāda stratēģija viņam nesa augļus - komanda ieguva līgā 7.vietu, lai arī lielā mērā pateicoties piesardzīgai stratēģijai, visās spēlēs spēlējot uz neizšķirtu.

Pēc sezonas Korčebokovs tika uzaicināts strādāt ar Rīgas "Daugavu", bet "Zvejnieka" rezultāti sāka iet uz slikto pusi. 1964.gadā līgā tika iegūta 13.vieta (ar ļoti vāju sniegumu uzbrukumā), bet 1965.gadā - tikai 16.vieta. Vienojošā problēma "Zvejniekam" jau sākot ar sešdesmito gadu vidu gandrīz vienmēr bija bezzobains uzbrukums, tā 1966.gadā, kad komandas vieta tabulā nebija pat dramatiski slikta (12. vieta 17 komandu konkurencē), "Zvejnieka" futbolisti bija guvuši tikai 14 vārtus, tikpat maz cik turnīra pastarīši - Vitevskas "Dvina".

2.līgas lejasgala komanda "Zvejnieks" turpināja būt arī sekojošos gadus. Mainījās treneri - Korčeboku aizstāja Boriss Graps, tad nāca Raimonds Dambis. Mainījās spēlētāji - komandā ienāca Harijs Ģībietis, no jaunieša-rezervista par stabilu pamatsastāva vīru pārvērtās Mārtiņš Lube, aizsardzībā viņam līdzās iespēlējās Andris Dzērve un Kārlis Grundmanis, bet pussargu līnijā - Voldemārs Frīdenbergs, nāca un gāja spēlētāji-iebraucēji.

Taču sešdesmito gadu beigās kādu laiku šķita, ka "Zvejnieks" ir pamodies. Komandā bija parādījies rezultatīvs uzbrucējs - Vladimirs Lučiņins, kurš 1969.gada sezonā guva 14 vārtus (līdz tam laikam labākais rezultāts "Zvejnieka" spēlētāju vidū), un Raimonda Dambja vadītā komanda vēl trīs kārtas pirms čempionāta beigām atradās turnīra tabulas 3.vietā, tomēr pēdējās trīs kārtās tika piedzīvoti sāpīgi zaudējumi un komanda atkrita uz 10.vietu. Gadu vēlāk rezultātu izdevās par vienu pozīciju uzlabot.

Septiņdesmitajos gados uz vairākiem gadiem "Zvejnieka" vadībā nostabilizējās treneru duets Afanasijs Ptičkins - Raimonds Dambis. Rezultāti gan bija mainīgi - 1971.gadā "Zvejnieks" 20 komandu konkurencē bija 19, gadu vēlāk - 13, tad desmitais, bet 1974.gadā - atkal tikai 16. No šī laika futbolistiem ievērojamākie droši vien bija universālais Manfrēds Jaunskalža, Jānis Dreimanis, Valentīns Obravins, Jurijs Romaņenkovs, Viktors Škoda un Juris Ernštreits. Kādu laiku "Zvejnieka" rindās uzspēlēja arī Ilmārs Dambrāns un Ivans Budakovs, kas Latvijas čempionātā bija labāko uzbrucēju vidū, taču meistarkomandā par zvaigznēm ne viens, ne otrs nekļuva. Kad dažus gadus pēc sava spožās debijas "Zvejnieka" rindās norietēja Vladimira Lučiņina zvaigzne, atkal jau "Zvejniekam" trūka spēlētāja ar spēju rezultatīvi noslēgt uzbrukumus. Tā 1971.gadā labākais komandas vārtu guvējs bija Jaunskalža ar 4 gūtiem vārtiem, bet gadu vēlāk Dreimanis un Obrivins - ar pieciem.

"Zvejnieka" spēlē gluži jaunas notis parādījās 1978.gada vasarā, kad par komandas treneri tika uzaicināts viens no labākajiem treneriem Latvijas čempionātā - Boriss Reinholds, kas bija veiksmīgi iepriekš strādājis ar Rīgas RER un "Enerģija" vienībām. Pirmajās piecās spēlēs Reinholda vadībā "Zvejnieks" izcīnīja uzvaras, un arī tālākās spēles bija labas. Turklāt Reinholds "Zvejniekā" iesaistīja Ilmāru Verpakovski, kas vēlāk kļuva par vienu no komandas būtiskākajiem spēlētājiem. Nākamajā sezonās Reinholds solīja cīnīties par iekļūšanu pirmajā līgā (diezgan ambiciozs mērķis komandai, kas iepriekšējo gadu pabeigusi 17.vieta līgā), taču tie izrādījās tikai tukši vārdi un solītie rezultāti izpalika. Reinholds tika atstādināts pēc neveiksmīga 1980.gada sezonas sākuma.

Astoņdesmitajos gados "Zvejniekā" atkal notika vairākas treneru maiņas, un komandas vadībā paspēja pastrādāt tādi speciālisti kā Obravins, Eduards Vlasovs, Vladimirs Žuks un arī Jānis Mežeckis. Taču laukumā komandai šos gadus bija viens neapšaubāms līderis - un proti, Jānis Intenbergs, neapstrīdami labākais Latvijas uzbrucējs šajā desmitgadē. Ja 1982.gadā viņš atkārtoja Lučiņina rekordu - 14 vārti sezonā, tad gadu vēlāk viņš "Zvejnieka" rindās sasita jau 20 vārtus, bet 1984.gadā - veselus 28, vairāk kā visi pārējie komandas spēlētāji kopā, bet kopumā PSRS čempionātā "Zvejnieka" rindās viņš guva 107 vārtus. Jau 18 gadu vecumā "Zvejnieka" rindās debitēja vēl viens ievērojams uzbrukuma līnijas spēlētājs - Ainārs Linards, kurš gan nebija tik veikls vārtu guvējs kā Intenbergs (viņa labākais guvums bija 6 vārti 1983.gadā). Kad uz "Daugavu" pārgaja Intenbergs, par komandas galveno spēku uzbrukumā kļuva Ilmārs Verpakovskis, kas 1985.gadā guva 15 vārtus, bet 1986. - 17. Ilgākus gadus "Zvejnieka" rindās spēlēja arī Jānis Zuntners, taču lielu daļu astoņdesmito gadu viņš pavadīja Latvijas čempionātā. Ilgus gadus stabils "Zvejnieka" vārtsargs bija Igors Belovs, bet astoņdesmito gadu vidū viņu aizstāja tolaik jaunais Raimonds Laizāns.

"Zvejnieka" ieņemtās vietas PSRS 2.līgā astoņdesmitajos gados kopumā bija labākas nekā iepriekšējās desmitgadēs - divreiz izdevās sasniegt sesto vietu un nopietns panīkums pienāca vien desmmitgades beigās, kad komandu pārņēma nebeidzamas kadru maiņas un arī Padomju Savienība jau plīsa pa visām vīlēm. 1989.gadā PSRS čempionātā "Zvejnieks" nostartēja pat sliktāk par otro Latvijas komandu savā līgā - pirms pāris gadiem izveidoto Jelgavas RAF.

Pēdējā sezona PSRS čempionātā liepājniekiem bija 1990.gadā, kad "Zvejnieks" bija ticis pārsaukts par "Olimpiju" (lai gan, protams, šī komanda nebija neatkarīgās Latvijas slavenās "Olimpijas" tieša pēctece). Komandas sastāvs nebija slikts, taču komandas aizsardzība bija stipri gados paveca. Vārtos spēlēja 34 gadus vecais "Daugavas" veterāns Aleksandrs Kulakovs, bet no pamatsastāva aizsargiem jaunākais bija 29 gadus vecais Sergejs Anaškins, bet vecākais - 34 gadīgais Visvaldis Danga. Pussargi un uzbrucēji kopumā bija gados jaunāki - tur vienīgi Genādijs Šitiks un Intenbergs bija piecdesmitajos gados dzimuši, bet bieži spēlēja arī padsmitgadnieks Andrejs Kostenko un tikai nedaudz vecākie Helmuts Mežs, Igors Šuļženko un Sergejs Govoruha, bet uzbrukuma līderis bija Rolands Bulders, kas ar savu spēli ne vēl ilgus gadus priecēja Latvijas futbola līdzjutējus. Kopumā šis sastāvs līgā ieņēma 7.vietu, atpaliekot no principiālajiem pretiniekiem RAF, lai arī savstarpējās spēlēs liepājniekiem bija veicies labāk.

Tā arī beidzās "Zvejnieka" gaitas PSRS čempionātos. Atskatoties uz komandas bilanci PSRS čempionātā, tā kopumā bija vairāk negatīva - 1078 spēlēs izcīnītas 277 uzvaras, 351 neizšķirts un 450 zaudējumi, un ne reizi kopvērtējumā nebija tikts augstāk par septīto vietu. Taču no otras puses Liepājā šajos gados spēlēja daudzas spēcīgas PSRS komandas, un bija arī vairāki gadi, kad "Zvejnieka" spēle patiešām priecēja daudzos Liepājas futbola līdzjutējus.

Šis raksts nav pilnīgs Liepājas futbola vēstures apskats, bet tikai ieskats tajā. Autors būs pateicīgs lasītājiem par jebkādiem komentāros izteiktiem papildinājumiem un precizējumiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!