Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.

Kad tikai sāku nopietnāk interesēties par Latvijas futbola čempionātu, viens no būtiskajiem jautājumiem, kas man radīja neskaidrības, bija "Daugavas" meistarkomandas liktenis. Proti – vai līdz ar PSRS sabrukumu šī komanda vienkārši kādu dienu pārstāja eksistēt, vai arī kāda neatkarīgās Latvijas komanda varēja sevi dēvēt par "īstās" "Daugavas" mantinieci.

Atbilstoši plaši izplatītiem maldiem par "Daugavas" mantinieci uzskata klubu "Skonto". Galvenais pamats šādai versijai ir vienkāršs – "Skonto" deviņdesmitajos gados bija izteikts Latvijas futbola flagmanis un būtu loģiski šādu komandu uzskatīt par vienīgās īsti profesionālās padomju laika komandas turpinājumu. Vienādības zīme starp "Daugavu" un "Skonto" bieži novērojama ārzemju futbola avotos. Cik daudz šādā versijā ir patiesības?

Domājams, visvienkāršākais variants ir apskatīties 1991.gada "Pārdaugavas" (šāds bija meistarkomandas nosaukums tās pēdējā sezonā) un 1992.gada "Skonto" sastāvus un novērtēt, cik daudz tajos ir kopīga. Tikai divi futbolisti - Oļegs Blagonadeždins un Igors Stepanovs spēlēja abās komandās, turklāt "Forums-Skonto" spēlēja jau 1991.gada LPSR čempionātā.

Arī Rīgas "Pārdaugava", kas 1992.gadā Virslīgā ieņēma ceturto vietu, nekādi nav nosaucama par "Daugavas" mantinieci. Līdz ar to reālākā pretendente uz "Daugavas" mantiniece statusu ir "Daugava Kompar", komanda, kas pirmajā atjaunotās Virslīgas sezonā ieņēma piekto vietu.

Šāda pozīcija, ka "Daugava Kompar" bija meistarkomandas turpinājums, protams, arī ir pietiekoši strīdīga. Iespējams, precīzāk būtu atzīt to par "Daugavas" rezerves komandas turpinājumu, jo "Daugavā Kompar" bija maz līdzšinējās meistarkomandas līderu, bet daudz – tās gados jauno rezervju. Kā "Daugavas" rezerves vienība šī komanda jau 1991.gadā spēlēja Latvijas čempionātā, ieņemot tajā ļoti pieticīgo 19.vietu divdesmit komandu konkurencē, un pēc idejas šai komandai Virslīgā nākamajā gadā spēlēt nevajadzēja. Līdz ar to Virslīgā "Kompar Daugava" iekļuva tieši meistarkomandas mantinieces statusā.

1992.gada "Kompar Daugavas" sastāvs, protams, nebija salīdzināms ar meistarkomandu, taču meistarīgu futbolistu komandā netrūka, turklāt daudzi komandas futbolisti bija jau pieredzējuši nopietnas spēles. Te bija gan "Daugavas" veterāns Jurijs Popkovs, gan RAF rindās PSRS čempionāta skolu guvušie brāļi Haralds un Dzintars Sproģi un vēl viens bijušais rafietis Viktors Miņins. Kaut neliela pieredze PSRS 1.līgā bija veselai virknei šīs komandas futbolistu, taču kārtīgi meistarkomandas pamatsastāva spēlētāji, izņemot, Popkovu, šajā vienībā bija tikai vēl divi – Vitālijs Teplovs un Aleksejs Šarando (pēdējais iepriekš bija spēlējis gan "Zvejniekā", gan RAF). No gados jaunākajiem futbolistiem komandas futbolistiem varētu vēl pieminēt Andreju Štolceru, Igoru Korabļovu un daugavpilieti Ēriku Grigjanu, kā arī no "Skonto" pārnākušo Jevgēņiju Gorjačilovu (1991.gadā Gorjačilovs bija "Foruma-Skonto" labākais vārtu guvējs). Ļoti spēcīgs bija komandas treneru tandēms – tās galvenais treneris bija astoņdesmito gadu vienas no labākajām PSRS pirmās līgas komandām radītājs Jānis Skredelis, bet viņa palīgs bija viens no Skredeļa "Daugavas" līderiem, vēlāk – panākumiem bagātākais Latvijas futbola treneris Aleksandrs Starkovs.

Vai ar šādu sastāvu "Kompar Daugava" varēja Latvijas Virslīgā pretendēt uz medaļām? Pilnīgi noteikti varēja. Jā, "Skonto" un "RAF" objektīvi bija spēcīgākas komandas, taču "Pārdaugava" bija apmēram tāda pat līmeņa komanda, bet diezgan negaidīti trešo vietu ieņēmusī VEF komanda vismaz uzvārdu ziņā bija vājāka par abām savām sekotājām. Taču piektā vieta bija viss, ko "Kompar Daugava" čempionātā spēja sasniegt. Kopumā 22 čempionāta spēlēs komanda "Kompar Daugavas" rindās laukumā izgāja 27 futbolisti, visās spēlēs piedalījās vārtsargs Ēriks Grigjans un Jurijs Popkovs, 21 spēlē – Aleksands Atamans, 19 spēlēs – Korabļovs un Haralds Sproģis. Pārliecinoši labākais "Kompar Daugavas" vārtu guvējs bija Hudjakovs ar desmit gūtiem vārtiem, kuram sekoja Popkovs ar sešiem un Atamans ar četriem.

Valsts čempionātā piedzīvotās neveiksmes komandai gandrīz izdevās kompensēt ar Latvijas kausa izcīnīšanu. Šajā turnīrā Skredeļa vadītā vienība sasniedza finālu, kurā tā spēja izrādīt ļoti nopietnu pretestību "Skonto" vienībai, vienīgos vārtus zaudējot tikai spēles papildlaikā – 103.minūtē uzvaru "Skonto" atnesa precīzs Semjonova sitiens.

1993.gadā komanda tika pie jauna nosaukuma – "Olimpijai", un tai vajadzēja pielāgoties spēlei bez veselas virknes iepriekšējās sezonas līderu. Popkovs pārcēlās uz Zviedriju, Dzintars Sproģis – uz Beļģiju, Gorjačilovs – uz "Vidus Rīga", prom bija arī Haralds Sproģis, Hudjakovs, Viktors Miņins, Varaksins, Lorkovs, Vitālijs Teplovs un citi. No komandas jaunpienācējiem visslavenākais bija vārtsargs Oļegs Karavajevs, kurš gan "Olimpijas" rindās aizvadīja vien divas Virslīgas spēles. Tāpat komandai pievienojās vēl divi "Daugavas" meistarkomandas veterāni – 33 gadus vecais aizsargs Sergejs Semjonovs (iepriekš spēlēja Rīgas "Zentā") un 35 gadus vecais Vladimirs Pačko (no "Skonto"). Nomainījās arī komandas treneris – Skredelim un Starkovam aizejot, pie komandas stūres stājās vēl viens pieredzējis treneris – Georgijs Gusarenko. Interesantā kārtā nosaukums "Kompar Daugava" uzreiz vēl nepazuda – 1993.gadā ar šād nosaukumu 1.līgā spēlēja "Olimpijas" rezerves vienība, ieņēmot turnīrā pēdējo vietu.

Grūti teikt, vai 1993.gada "Olimpijas" sastāvs bija spēcīgāks par iepriekšējā gada virknējumu, taču komandas rezultāti pilnīgi noteikti bija iepriecinošāki. Cīņā par zelta medaļām "Olimpija" iesaistīties nespēja, jo šis gads iezīmēja "Skonto" absolūtās hegemonijas sākumu Latvijas Virslīgā (iepriekšējie divi tituli komandai nāca sīvā cīņā, bet vairākus sekojošos gadus "Skonto" bija neapstrīdami labākā Virslīgas vienība, kas katru gadu vien dažas spēles nebeidza kā uzvarētāja. Kamēr "Skonto" nebija "Olimpijai" pa zobam, ar pārējām komandām cīnīties tā varēja un rezultātā sezonas izskaņā "Olimpija" Virslīgā ieņēma 2.vietu, pateicoties divām uzvarām savstarpējās spēlēs apsteidzot RAF vienību. Komandas pamatvārtsargs Grigjans tika atzīts par Virslīgas labāko vārtsargu, bet Andrejs Štolcers – par turnīra labāko pussargu.

Viens no faktoriem, kas "Olimpijai" ļāva sasniegt labus rezultātus, bija komandas kodola nemainība sezonas garumā. 18 sezonas spēlēs tika iesaistīti 18 futbolisti, turklāt 9 no viņiem piedalījās ne mazāk kā 16 spēlēs. Štolcers, Skrodihins un Vitālijs Rjabiņins neizlaida nevienu spēli, bet tāpat stabili pamatsastāva vīri bija Korabļovs, Lisjakovs, Abžinovs, Semjonovs, Grigjans un Dmitrijs Želtovs. Pēc Hudjakova un Popkova aiziešanas par komandas labāko snaiperi kļuva Štolcers, kas ar 8 vārtiem ieņēma 3.vietu Virslīgas labāko vārtu guvēju sarakstā, vēl 6 vārtus guva Šarando par spīti tam, ka viņš laukumā izgāja vien 10 čempionāta spēlēs, bet 5 vārti bija Rjabiņina kontā. Diemžēl Latvijas kvotas eirokausos 1993.gadā neparedzēja čempionāta otrās vietas ieguvējas dalību UEFA kausā, līdz ar to nekādu globālāku seku šīm Virslīgas sudraba medaļām nebija.

Medaļas izcīnījušo sastāvu "Olimpijai" izdevās saglabāt gandrīz pilnībā – komandu atstāja tikai Pačko un Šarando, kamēr komandu pastiprināja Aleksandra Dibrivnija un Leonīda Dvorkina pievienošanās. Veterānus Pačko un Šarando aizstāja divi citi "Daugavas" veterāni – Genādijs Šitiks un Oļegs Aleksejenko. Taču atkārtot iepriekšēja gada rezultātus komandai neizdevās. Lai arī tā atņēma "Skonto" vienu no diviem punktiem, ko šajā gadā čempionvienība zaudēja, pret mazāk spēcīgām komandām "Olimpijas" sniegums sevišķi stabils nebija. Cita starpā komanda pamanījās pa punktam atdot abām turnīra pastarītēm – Daugavpils "Ķīmiķa" komandai un Liepājai. Līdz ar to "Olimpija" atkāpās par divām pozīcijām no gadu iepriekš iekarotās vietas. Jāpiezīmē, ka šajā gadā par "Olimpijas" treneri atkal kļuva Skredelis, kas komandu bija atstājis nedaudz vairāk kā pirms gada. Šajā gadā neviens futbolists neaizvadīja "Olimpijas" sastāvā visas Virslīgas spēles, bet visvairāk spēlēja Lisjakovs, Korabļovs un Štolcers (katram – 21 no 22 turnīra spēlēm), 18 spēles aizvadīja Abžinovs, 17 – Skorodihins un Pumpa. Tikām veterāni Šitiks un Aleksejenko katrs aizvadīja tikai pa sešām Virslīgas spēlēm.

Ja čempionātā "Olimpija" kalnus negāza, Latvijas kausā tai izdevās sarūpēt pārsteigumu, kļūstot par šī turnīra uzvarētāju. Protams, var atzīt, ka "Olimpijai" paveicās ar pretiniekiem – lai sasniegtu finālu, tā pārspēja tādas komandas kā "Konvoja pulks", Daugavpils "Ķīmiķis" un Rēzeknes "Vairogs", neviena no kurām nebija pieskaitāma Latvijas futbola līderēm. Finālā "Olimpijai" stājās pretī FC DAG vienība. Laukumā "Olimpija" izgāja sekojošā sastāvā: Grigjans, Abžinovs, Aleksejenko, Semjonovs, Lisjakovs, Korabļovs, Šitiks, Ļevčenko, Atamans, Zverugo, Štolcers. Ar vārtu guvumiem atzīmējās Aleksejenko un Štolcers, atnesot "Olimpijai" tās pirmo un pēdējo izcīnīto titulu.

Jau tā paša gada augustā "Olimpija" debitēja eirokausos – kā Latvijas kausa ieguvēja tā varēja piedalīties Kausu ieguvēju kausa izcīņā, kur pretī rīdziniekiem tika ielozēta Norvēģijas Bodo/Glimt vienība. Pirmā spēle tika aizvadīta 1994.gada 10.augustā Norvēģijā, un "Olimpija" piedzīvoja smagu sagrāvi – norvēģi uzvarēja ar 6-0. Atbildes spēle Rīgā izvērtās par tukšu formalitāti un rīdzinieki pret nemotivētajiem norvēģiem nospēlēja neizšķirti 0-0.

1995.gada sezonu "Olimpija" uzsāka bez vairākiem iepriekšējo gadu komandas līderiem. Labākais "Olimpijas" vārtu guvējs Štolcers bija pārcēlies uz "Skonto", pieredzējušie Grigjans un Aleksejenko darbu atrada Honkongā, uz "Brocēniem" pārgāja Dmitrijs Želtovs, uz "Amstrig" – Atamans, Šitiks pārkvalificējās par treneri. No komandas jaunajiem futbolistiem tikām varētu atzīmēt Andreju Prohorenkovu, Ediju Daņilovu, Dmitriju Borisovu un Ēriku Pelci. Ilgtermiņā Latvijas futbolam no šī kvarteta vērtīgākais kļuva Prohorenkovs, bet ļoti talantīgais Pelcis aizvadījis dažas spēles Latvijas izlasē, atzīmējoties tajā ar 3 vārtiem savām pirmajās trīs spēlēs, savu potenciālu tā arī nerealizēja. Tikām "Olimpijai" par galveno ieguvumu kļuva Daņilovs, kas 1995.gadā kļuva par komandas vārtu guvēju, kamēr nedz Pelcim, nedz Prohorenkovam ar precīziem raidījumiem Virslīgas spēlēs atzīmēties neizdevās.

Tīri no komandas sastāva viedokļa arī 1995.gadā "Olimpija" varētu būt bijusi pietiekoši konkurentabla komanda. Taču komandu pamatīgi iedragāja finanšu nedienas, un par spīti pietiekoši kvalificētam sastāvam saturīgu futbolu tā demonstrēt nespēja. Pēc Virslīgas turnīra pirmajiem diviem apļiem "Olimpija" tajā ieņēma 9.vietu, kas atbilstoši turnīra kārtībai paredzēja tālākas spēles par 7.-10.vietu. Tiesa – tikai divi punkti "Olimpiju" šķīra no 6.vietas. Arī turpmākajā komandai uz augšu pacelties neizdevās. Atrast sponsorus, kas ļautu saglabāt komandu arī nākamajā gadā, neizdevās un rezultātā 1995.gads bija pēdējais, ko "Olimpija" pastāvēja. Kā tas neizbēgami notiek finansiālās nedienās grimstošās komandās, 1995.gadā "Olimpijā" bija bieža kadru mainība, vairāki spēlētāji sezonas gaitā komandu atstāja. Visvairāk spēles "Olimpijas" sastāvā aizvadīja Aleksandrs Dibrivnijs, Dmitrijs Zverugo, Skrodihins, Lisjakovs, Poļakovs, Rjabiņins, Korabļovs un Daņilovs. Labākais snaiperis (6 vārti) bija Daņilovs, pa pieciem vārtiem guva Dibrivnijs un Poļakovs. Tā arī beidzās stāsts par "Olimpiju".

Četros gados, ko "Olimpija" nospēlēja Virslīgā, visvairāk spēļu tās rindās aizvadīja Igors Korabļovs – viens no Latvijas futbola ilgdzīvotājiem, pirmais futbolists, kas Virslīgā aizvadījis 400 spēles. "Olimpijas" rindās viņa kontā ir 79 spēles, par vienu vairāk nekā Lisjakovam. 71 spēli aizvadīja Skorodihins, 60 spēles Abžinovs, 55 – Rjabiņins, 53 – Štolcers, 51 – Zverugo. No augstāk uzskaitītajiem futbolistiem Štolcers ir vienīgais, kas "Olimpijas" sastāvā nespēlēja vienā no tās Virslīgas gadiem. Tikām no mazāk spēlējušajiem futbolistiem visus četrus gadus "Olimpijas" rindās spēlēja vēl Ļevčenko un Verbickis. Kopumā Virslīgas spēlēs "Olimpijas" sastāvā laukumā izgāja 51 futbolists.

Ar 22 gūtiem vārtiem Andrejs Štolcers bija labākais "Olimpijas" snaiperis, 14 vārtus guva Rjabiņins, 11 – Skorodihins, 10 – Hudjakovs (visus vienā sezonā), 9 – Šarendo, 7 – Verbickis, pa sešiem – Dibrivnijs, Poļakovs, Popkovs un Daņilovs. Kopumā ar precīziem raidījumiem atzīmējās 25 "Olimpijas" futbolisti.

Autors izsaka pateicību par palīdzību raksta tapšanā Valteram Nikanam.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus