Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.

Rīgas "Pārdaugava" bija viena no vadošajām Virslīgas komandām deviņdesmito gadu pirmajā pusē – sudraba medaļu ieguvēja pēdējā LPSR čempionātā, 1993.gada Latvijas kausa fināliste. Šajos gados "Pārdaugavu" pārstāvēja tādi ievērojami Latvijas futbolisti kā Vits Rimkus, Andrejs Piedels, Gints Gilis, Marians Pahars, Vitālijs Astafjevs, bet komandu vadīja treneri Georgijs Gusarenko un Jurijs Andrejevs.

Taču atskatīties vajadzētu tomēr nedaudz tālāk – ar 1991.gadu "Pārdaugavas" vēsture gluži nesākās. Protams, raksturīgi Latvijas futbolam allaž raksturīgajām komandu nosaukumu, vadības, sastāva maiņām, ir diezgan grūti definēt, kur "Pārdaugava" sākās un kur beidzās – pat nemainot nosaukumu deviņdesmitajos gados divas reizes bija situācija, kad gandrīz par 100% nomainījās komandas sastāvs.

Viens no iespējamiem variantiem, kā sākt "Pārdaugavas" vēsturi, būtu atgriezties 1984.gadā, kad LPSR augstākajā līgā ienāca komanda ar nosaukumu "Daugava/RVR" – "Daugavas" futbola skolas komanda treneru Vladimira Beļajeva un Vladimira Ribas vadībā. Tā kā vairumam komandas futbolistu tie bija pirmie soļi pieaugušo futbolā, nebija nekas pārsteidzošs, ka rezultāti sevišķi spoži nebija – 22 sezonas spēlēs "Daugava/RVR" piedzīvoja 18 zaudējumus, reizi spēlēja neizšķirti un izcīnīja trīs uzvaras. Citai komandai tas būtu nozīmējis automātisku vietas augstākajā klasē zaudēšanu, bet Daugava/RVR čempionātā principā piedalījās ārpus konkurences, līdz ar to savu vietu saglabāja, nākamajā gadā gan iegūstot jaunu nosaukumu – "Junioru izlase".

Vai tas bija jaunais vārds vai vienkārši jaunie futbolisti bija labāk apraduši ar augstākās līgas futbolu, bet 1985.gadā "Junioru izlase" vairs nebija turnīra pastarīte, bet gan normāla vidusgala komanda. Stabilitātes komandai, protams, pietrūka, turklāt gados jaunajiem futbolistiem LPSR čempionāts, kur teju puse komandu bija izteiktas veterānu vienības, bija pietiekami grūts turnīrs, bet tas neliedza junioriem čempionātā izcīnīt 8. vietu 15 komandu vidū, apsteidzot titulētās "Jūrnieka" un VEF vienības. Vēlāku superzvaigzņu šī gada Junioru izlases sastāvā nebija, taču vēlāko Virslīgas futbolistu tur netrūka – Haralds Sproģis, Oļegs Ļvovs, Andris Šmaukstelis, Deniss Švatskis, Igors Zeņkovs, Oļegs Ziborovs, Pāvels Trubačs.

Vēl pa solītim uz augšu komanda tika nākamo divu gadu garumā, 1987.gadā izcīnot jau 6.vietu čempionātā, turklāt arī ceturtā vieta bija faktiski rokas stiepiena attālumā. 1986.-87.gadā komandas sastāvā jau parādījās patiešām ļoti perspektīvi jaunieši, kas vēlāk sevi pieteica arī meistarkomandās un spēlēja arī Latvijas izlases rindās – Einārs Gņedojs, Igors Stepanovs (vecākais), Aleksandrs Stradiņš, Vitālijs Teplovs, Igors Troickis.

Mazāk veiksmīgs komandai padevās 1988.gada čempionāts (12.vieta), lai arī sastāvs komandai bija spēcīgs – ar Andreju Piedelu vārtos, Vitāliju Astafjevu, Gintu Gili, Borisu Monjaku, Stepanovu, Valentīnu Lobaņovu, Genādiju Širinu, Juriju Karašausku laukumā. Rezultātu pasliktināšanās sakrita ar komandas pārdēvēšanu par Jaunatnes izlasi.

Nākamajā gadā komanda, kuru trenēja Jānis Gilis, čempionātu uzsāka daudz pārliecinošāk, un pēc pirmā riņķa tās bilance bija absolūti neitrāla – 16 spēlēs izcīnītas 4 uzvaras, tikpat reizes zaudēts, 8 reizes spēlēts neizšķirti, vārtu attiecība 20-20. Vai turpinājumā komanda spētu pacelties vai kristu zemāk – netika noskaidrots, jo Junioru izlasei turpinājumā bija paredzēta gatavošanās vissavienības sacensībām un LPSR čempionātā tā startēja ārpus konkurences.

1990.gadā komanda tika pie jauna vārda – "Pārdaugava-RASMS" un jauna turnīra – Baltijas čempionāta. Līdzīgi kā citas Latvijas komandas, "Pārdaugava" šajā turnīrā sevišķi spoži sevi parādīt nespēja. 17 komandu vidū "Pārdaugava" ieņēma 15.vietu, apsteidzot tikai Liepājas un Marijampoles komandas un kā vienīgo lielāko sasniegumu izcīnot neizšķirtu otrā riņķa spēlēs pret turnīra ceturto komandu – Čerņahovskas "Progresu" (vienīgo Krievijas komandu šajā turnīrā).

Kad Baltijas čempionāts pēc vienas sezonas tika likvidēts, LPSR turnīrā "Pārdaugava" bija pārvērtusies par diezgan nopietnu spēku. Jāņa Giļa vadītā komanda, protams, bija jaunu futbolistu vienība, taču tie pamatā bija ļoti spēcīgi jauni futbolisti – Piedels, Astafjevs, Blagonadeždins, Butkus, Draguns, Drupass, Gilis, Glazovs, Karašausks, Monjaks, Rimkus, Teplovs – ne mazāk kā 12 šī sastāva futbolisti vēlāk spēlēja Latvijas izlasē, līdz ar to var pat teikt, ka šajā gadā "Pārdaugavas" sastāvs bija stiprāks nekā par Latvijas čempionvienību kļuvušajai "Forums/Skonto". Turklāt arī Jānis Gilis kopumā bija spēcīgāks treneris nekā "Skonto" Marks Zahodins. Iespējams, "Pārdaugavai" pietrūka kāda pieredzējuša spēlētāja, kas komandai ļautu uzvarēt principiālākajās spēlēs (pret "Skonto" tika piedzīvoti zaudējumi ar 1-2 vārtu starpību visās četrās šīs sezonas spēlēs). Taču pie Latvijas čempionāta sudraba medaļām "Pārdaugava" tika.

1992.gada "Pārdaugava", lai arī formāli tā bija tā pati komanda, kas gadu iepriekš, no sava gadu vecākā modeļa atšķīrās ar vienu ļoti būtisku kritēriju. Proti, "Pārdaugava" tagad vairs nebija jauniešu komanda, bet tās rindās varēja spēlēt arī pieredzējuši futbolistu. Šādu pieredzējušo futbolistu vidū izcēlās superveterāns Mihails Smorodins – otrais rezultatīvākais LPSR čempionātu futbolists, kas lielu skaitu vārtu bija guvis arī "Daugavas" sastāvā PSRS 2.līgā, bet pēdējos gadus bija spēlējis izjukušajā "Rīgas audumā". Tāpat ne tuvu junioru vecumā nebija vēl viens no "Pārdaugavas" līderiem – Viktors Doroščenkovs. Taču nebija arī tā, ka "Pārdaugava" būtu vienā lēcienā kļuvusi par veterānu vienību. Joprojām tās rindās netrūka gados jaunu futbolistu – tādu kā Gints Gilis, Boriss Monjaks, Vladimirs Draguns, Andrejs Piedels, Vits Rimkus, Rihards Butkus. Pirmie trīs no uzskaitītajiem "Pārdaugavas" rindās izgāja laukumā visās 22 šī gada Virslīgas spēlēs. Tāpat gandrīz nemainīgi spēlēja Vladislavs Ņesterenko, Doroščenkovs, Piedels, Smorodins, Jurijs Karašausks un Vits Rimkus.

Virslīgā "Pārdaugava" ieņēma 4.vietu – līdz medaļām tā nedaudz neaizsniedzās, bet komandas sastāvs bija pietiekami perspektīvs, lai varētu uz to cerēt nākamajā gadā. Labākie vārtu guvēji (ar 7 vārtiem katram) bija Smorodins, Gilis un Monjaks, pa reizei mazāk bumbu tīklā ieraidīja Draguns un Karašausks.

Nākamajai sezonai "Pārdaugava" vairumu iepriekšējā gada līderu komandā saglabāja, lai gan zaudējumi arī bija – komandu atstāja Gilis, Draguns un Glazovs. Bija arī jaunpienācēji, bet no viņiem tikai Eduards Štrubo kļuva par regulāru pamatsastāva spēlētāju, 9 spēles komandas rindās aizvadīja Dzintars Zirnis. Līdz ar to komandas kopējais līmenis bija apmēram tāds pats kā gadu iepriekš, un arī rezultātu tas deva līdzīgu – otro gadu pēc kārtas Virslīgā komanda ieņēma ceturto vietu. Kā pietrūka, lai tiktu augstāk? Viens variants būtu veiksmīgāk nospēlēt pret trešo vietu ieguvušo Jelgavas RAF (abās spēlēs tika zaudēts ar vienu vārtu starpību, viens neizšķirts un RAF un "Pārdaugavai" būtu vienāds punktu skaits). Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu lielāka loma komandā bija Rihardam Butkum, kas ar septiņiem vārtiem bija komandas labākais snaiperis, piecus vārtus guva Smorodins, kurš šajā sezonā 41 gada vecumā atvadījās no spēlēm Virslīgā. Veiksmīgi "Pārdaugava" aizvadīja Latvijas kausa spēles, kur komanda tika līdz pat finālam, kurā gan atkal "Pārdaugavu" uzveica Jelgavas RAF.

Pēc divām pietiekoši veiksmīgām sezonām 1994.gadā "Pārdaugavu" gaidīja smagas un radikālas pārmaiņas. 1994.gada komandas sastāvā atlika tikai trīs iepriekšējā gada futbolisti – Sergejs Pavļenko, Doroščenkovs un Ņesterenko. Bet citādi tā bija pilnīgi jauna komanda ar pilnīgi jaunu sastāvu. Futbolisti, kas "Pārdaugavā" spēlēja 1994.gadā, nebija slikti – komandas rindās bija gan vēlākais Anglijas Premjerlīgas iekarotājs Marians Pahars, gan iepriekšējā gada Latvijas čempioni "Skonto" sastāvā Aleksandrs Stradiņš, Arturs Šketovs un Aleksandrs Dibrivnijs (pēdējais gan "Pārdaugavas" sastāvā aizvadīja tikai vienu spēli), tāpat tajā spēlēja Vsevolods Līdaks, Ruslans Mihalčuks, Ruslans Lampickis, Renārs Vucāns, Dmitrijs Naļivaiko, Oļegs Aļohins. Sevišķi veiksmīga spēlēšana šādā sastāvā komandai nepadevās – Virslīgā tā ieņēma sesto vietu, turklāt attālums līdz medaļām bija tāls arī punktu ziņā. Protams, tas bija diezgan prognozējami – gaidīt kaut ko izcilu no faktiski jaunizveidotas komandas būtu naivi. Labākais "Pārdaugavas" vārtu guvējs bija Lampickis ar sešiem vārtiem, bet Pahars savā pirmajā sezonā profesionālajā futbolā atzīmējās ar trim vārtu guvumiem (tikpat cik Sergejs Pavļenko).

Tad pienāca 1995.gads. "Pārdaugava" kopā ar to finansējošo komercfirmu strauji gāja uz bankrotu. Jau pirms sezonas no komandas aizgāja Pahars, Pavļenko, Doroščenkovs, Ņesterenko, Līdaks, Vucāns, Ņesterenko, Aļohins, Stradiņš. No jaunpienācējiem varētu izcelt vienīgi ilggadīgo "Torpedo" futbolistu Ivanu Zeņkovu. Likumsakarīgi jau pēc pirmajām spēļu kārtām "Pārdaugava" nostabilizējās Virslīgas tabulas apakšā. Bet visai drīz pat šo vietu tai nācās atstāt – pēc sešām kārtām "Pārdaugava" atzina savu bankrotu un no Virslīgas izstājās, bet visu komandu spēļu rezultāti ar šo vienību tika anulēti. Tā kā šīs izstāšanās notika tuvu sezonas sākumam, "Pārdaugavu" pat velti meklēt 1995.gada Virslīgas kopvērtējuma tabulā.

Nepilnajās četrās sezonās, ko "Pārdaugava" aizvadīja neatkarīgās Latvijas Virslīgā, neviens futbolists nepārstāvēja šo komandu visu četru gadu garumā. Visvairāk spēlēs "Pārdaugavas" rindās aizvadīja Doroščenkovs un Ņesterenko (katrs – pa 56), par divām spēlēm mazāk bija Pavļenko kontā (šie trīs arī bija vienīgie futbolisti, kas "Pārdaugavā" nospēlēja visas trīs tās pabeigtās sezonas). Arī labāko vārtu guvēju saraksts neizskatās sevišķi spožs – labākais komandas snaiperis bija Smorodins ar 12 vārtiem, 10 vārtus guva Pavļenko, 9 – Butkus, 8 – Monjaks.

Sharing Options

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus