'Futbols pilsētā': RABR/Elektrons/Alfa

Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.

Rīgas Pusvadītāju aparātu būves rūpnīca, kas labāk zināma ar nosaukumu “Alfa” tika dibināta 1959.gadā. Vēlākos gados tā kļuva par vienu no nozīmīgākajām Rīgas rūpnīcām, un likumsakarīgi tās paspārnē tika izveidotas arī vairākas sporta komandas.

Rūpnīcas futbola komanda ar nosaukumu RABR (Rīgas Aparātu Būves Rūpnīca) tika izveidota 1965.gadā, kad tā debitēja Rīgas čempionātā. Marģera Ķuža trenētie futbolisti nodemonstrēja atzīstamu sniegumu un turnīrā izcīnīja 2.vietu, piekāpjoties vien Elektrospudžu rūpnīcas komandai, kas tikai gadu vēlāk kļuva jau par Latvijas čempioni. Kā Rīgas vicečempione RABR futbola komandai bija jāspēlē pret republikas čempionāta otro vājāko Rīgas komandu par tiesībām spēlēt A klasē nākamajā sezonā. Daudz pieredzējušākā RER komanda no šīs divcīņas izgāja kā uzvarētāja, saglabājot sev vietu A klasē.

Kas neizdevās pirmajā piegājienā, to RABR futbolisti paveica gadu vēlāk – Rīgas čempionātā tika izcīnīta pirmā vieta un nekādas pārspēles vairs nebija nepieciešamas, bet RABR komanda droši iesoļoja A klasē. Zināmākie futbolisti šajā komandas sastāvā bija Ilmārs Liepiņš un Jānis Užulis.

Pirmajā gadā A klases komandas statusā RABR vienībai izdevās startēt gana veiksmīgi – uzvaru bija vairāk kā zaudējumu, nekādas pārmērīgas sensācijas komanda gan nesarūpēja, bet piekto vietu ieņemt spēja. LPSR kausa izcīņā komanda pat aizcīnījās līdz finālam, kur gan nācās samierināties ar zaudējumu pret Ventspils vienību.

Pēc sezonas notika komandas trenera maiņa – Ķuža vietā šajā amatā stājās 1967.gada sezonu RABR rindās vēl spēlētāja statusā aizvadījušais Georgs Gusarenko (kādreizējais „Daugavas” meistarkomandas futbolists, vēlāk – viens no ievērojamākajiem Latvijas futbola treneriem). 1968.gada komanda ieguva savu pazīstamāko nosaukumu „Elektrons”.

Gusarenko šo komandu vadīja trīs gadus, no tiem visveiksmīgākā bija pirmā sezona, kurā „Elektrons” tikai par vienu punktu piekāpās čempionvienībai Brocēnu „Startam”. 1969.gadā komanda atkal izcīnīja LPSR čempionāta medaļas – šoreiz bronzas, taču īstu konkurenci abām līdervienībām – Ventspils „Ventai” un Rīgas „Enerģijai” - tā izrādīt nespēja. Toties Latvijas kausā „Elektronam” izdevās revanšēties, kļūstot par šī turnīra uzvarētāju, finālspēlē ar 3-1 pārspējot Ventspils vienību (vārti Jakušonoka, Dobrotvorska un Glazunova izpildījumā). Pēc sezonas uz „Daugavas” meistarkomandu pārgāja komandas labākais uzbrucējs Ilmārs Liepiņš un meistarīgais aizsargs Vladimirs Beškarevs, tāpat uz „Jūrmalu” pārgāja pieredzējušais vārtsargs Česlavs Misjūns, kas kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc 1970.gadā „Elektrons” no vienas no LPSR vadošajām komandām bija pārvērties par viduvējību, kas čempionātā izcīnīja pieticīgo devīto vietu. No plašāk zināmajiem futbolistiem 1970.gadā „Elektrona” rindās bija atlikuši tikai vārtsargs Gordejevs, Valdis Zakreševskis un veterāns Harijs Āboltiņš (kurš vēl 1962.gadā „Daugavas” sastāvā uzspēlēja PSRS augstākajā līgā).

Septiņdesmito gadu sākumā par komandas treneri kļuva Gunārs Kungs, ar kura vārdu saistās lielākie „Elektrona” slavas gadi. Taču sākums arī viņam nebija viegls, taču komandas progress viņa darba gados bija acīmredzams, no 9. vietas 1970.gadā, nākamajās četrās sezonās „Elektrons” pamazām virzījās uz titula pusi: 9-6-4-2. Septiņdesmito gadu sākumā vienīgā „Elektrona” zvaigzne bija Viktors Ņesterenko (starp citu – var atzīmēt, ka spēlētāja statusā „Elektronam” cauri izgāja vesela plejāde vēlāko treneru – Gusarenko, Beļajevs, Beškarevs, Ņesterenko, Dorofejevs, Dreimanis, Jurijs Andrejevs, Nikolajs Jurs, Aleksandrs Kokarevs), taču pamazām „Elektrons” sāka Latvijas futbolā pārvērsties par tādu kā kvalitātes zīmi, un arvien vairāk ievērojamu futbolistu izgāja caur šo komandu.

Ļoti spraigs „Elektronam” izvērtās 1974.gads, kurā netrūka gan līksmības, gan bēdu brīžu. Lielākā vilšanās komandu piemeklēja pašā sezonas izskaņā. Vienādu punktu skaitu LPSR čempionātā izcīnīja „Elektrons” un VEF, kas paredzēja pārspēli par čempiona titulu. Zaudējums „zelta” mačā pats par sevi nebūtu nekas traģisks – taču sagrāve ar 1-9 pilnīgi noteikti nevarēja neiedragāt komandas pārliecību par saviem spēkiem, un nekas, ka „Elektrons” šo maču neaizvadīja spēcīgākajā sastāvā. Vismaz daļēji šo neveiksmi tomēr kompensēja „Elektrona” otrā uzvara Latvijas kausa izcīņā, turklāt šī turnīra finālā tika uzvarēta tieši VEF vienība (pateicoties Vladimira Teterjatņikova spēles 20.minūtē gūtajiem vārtiem).

„Elektrona” sastāvs šajā gadā bija sekojošs:
Vārtsargs: Leonīds Hohoļkovs
Laukuma spēlētāji: Vladimirs Beļajevs, Nikolajs Jurs, Aleksandrs Kobcevs, Aleksandrs Kokarevs, Konstantīns Kuļikovs, Viktors Lukins, Konstantīns Lutkovskis, Viktors Ņesterenko, Viktors Ņikitins, Aleksejs Oskoma, Sergejs Šavlo, Vladimirs Tarasovs, Vladimirs Teterjatņikovs, Valdis Zakreševskis
Treneris: Gunārs Kungs; komandas priekšnieks Mihails Puhovs.

Vislielākos sasniegumus no šī sastāva neapšaubāmi vēlāk guva Sergejs Šavlo, kas vēlāk aizvadīja daudzas spožas sezonas Maskavas „Spartaka”, rindās un aizvadīja arī diezgan daudz spēļu PSRS izlasē.

Pagāja vēl vairāki gadi līdz „Elektrons” beidzot tika pie pirmā LPSR čempiona titula. 1975.gadā „Elektronam” atkal nedaudz nepaveicās – papildrādītāju dēļ tas netika medaļās, lai arī izcīnīja vienādu punktu skaitu ar Daugavpils „Ķīmiķi” un „Jūrmalu”, bet 1976.gadā komandas sniegums bija tik blāvs, ka tā turnīrā ieņēma ļoti pieticīgo astoto vietu. Šādas neveiksmes komandu sapurināja, un 1977.gadu varētu uzskatīt par „Elektrona” īstās zelta ēras sākumu.

Turpmākajos sešos gados „Elektrons” nemainīgi ieguva LPSR čempionāta medaļas, trīsreiz izcīnot pirmo vietu, divreiz otro un vienu reizi – trešo. Klāt šiem tituliem var pieskaitīt arī četras uzvaras Latvijas kausā. „Elektronā” šajos gados diezgan daudz spēlēja gan „Daugavas” meistarkomandas veterāni, gan tās sistēmā ietilpstošie jaunie spēlētāji. Galvenā komandas zvaigzne neapšaubāmi bija pieredzējušais Roberts Skadats (1979.gada LPSR čempionāta labākais vārtu guvējs), tāpat no vecmeistariem būtu jāpiemin vārtsargs Laimonis Laizāns, Jānis Dreimanis, arī Ilmārs Liepiņš karjeras noslēgumā atgriezās savā „dzimtajā” komandā. Visu šīs ēras titulu izcīnīšanā savu ieguldījumu deva Viktors Ņikitins un Anatolijs Ivanovs, vēl var pieminēt Vladimiru Beļajevu (spēlēja „Elektronā” līdz 1979.gadam), Valēriju Fjodorovu, Mihailu Mihailovu, Borisu Morozovu, Viktoru Plataci, Valēriju Leitānu, A.Dančuku un Anatoliju Čebanu. Un, protams, Aleksandru Dorofejevu – droši vien izcilāko no Latvijas futbolistiem, kas tā arī savas karjeras laikā neuzspēlēja nevienā meistarkomandā, bet LPSR čempionātā bija izslavēts kā īsta vārtu mašīna (1981.gadā viņš guva veselus 37 vārtus, kas joprojām paliek nepārspēts Latvijas čempionātu rekords), un viņa aiziešana uz VEF pirms 1982.gada sezonas pamatīgi novājināja „Elektrona” uzbrukumu. Tas gan neliedza „Elektronam” šajā sezonā ne reizes neizjust zaudējuma rūgtumu un pārliecinoši kļūt par Latvijas čempionvienību, apsteidzot tieši VEF vienību, kuras rindās Dorofejevs atkal kļuva par līgas labāko vārtu guvēju, turklāt viņa veikums – 26 vārti – tikai nedaudz atpalika no tā, ko „Elektronam” guva visa komanda – 34 vārtus. Tomēr „Elektrona” galvenais trumpis šajā gadā neapšaubāmi bija aizsardzība (22 spēlēs zaudēti tikai 5 vārti!).

1983.gadā pārtrūka „Elektrona” medaļoto gadu sērija, LPSR čempionātā tā izcīnīja neraksturīgi zemo septīto vietu. Kopumā šāda neveiksme bija diezgan negaidīta – komandas sastāvs joprojām bija spēcīgs, komandu joprojām trenēja Gunārs Kungs, un komandā bija divi ļoti spēcīgi jaunpienācēji – Mihails Smorodins un Andrejs Aizazars. Vismaz LPSR kausa turnīrā „Elektrons” spēja sevi parādīt no labākās puses, kļūstot par šī turnīra uzvarētāju, jāpiezīmē, ka Smorodinam, kurš LPSR čempionātā savas karjeras laikā guva 146 vārtus, šis tā arī palika vienīgais iegūtais tituls.

Nākamajā gadā komandai tika mainīts nosaukums – turpmāk „Elektronu” sauca par „Alfu”, bet vismaz sākotnēji tas komandai sevišķas dividendes nenesa, un LPSR čempionātā tā atkal pie medaļām netika, izcīnot šajā turnīrā ceturto vietu.

1985.gadā „Alfa” uzspīdēja pēdējo reizi, izcīnot rūpnīcas komandas vēsturē ceturto un pēdējo LPSR čempiones titulu. Komanda, kurā no spēlētāja par treneri bija pārtapis Jānis Dreimanis, nebija par galvas tiesu pārāka par savām konkurentēm, taču tas tai netraucēja gūt virsroku. „Alfas” rindās neatradās neviena tāda fenomenāla vārtu guvēja kā Valmieras „Gaujas” līderis Jānis Bacis vai „Jūrnieka” kapteinis Petrovs („Alfas” labākais snaiperis guva 12 vārtus – precīzi divreiz mazāk nekā Bacis). Tās aizsardzība nebija labāka nekā Daugavpils „Ķīmiķim”, bet vārtsargs Kalnačs – uzticamāks nekā VEFa Dvorkins vai „Torpedo” Družiņins. Un tomēr tieši „Alfa” tika pie titula.
Lūk, „Alfas” pēdējie LPSR čempioni: B.Kalnačs, Afanasjevs, Andrejs Aizazars, Sergejs Anaškins, Jurijs Andrejevs, T.Bļinovs, Valērijs Bogdans, A.Gavriļins, Anatolijs Ivanovs, Anatolijs Jaščenko, Dmitrijs Kalašņiks, Imants Kļaviņš, Valerijs Kozlovskis, Boriss Morozovs, Nazarovs, I.Ovčiņņikovs, Viktors Platacis, A.Ponomarjovs, Roberts Skadats, R.Vasiļjevs, Sergejs Vicehovskis
treneri: Jānis Dreimanis, Gunārs Kungs.

Taču šis tituls, kas tika izmocīts un nevis iegūts pārliecinošā veidā, iezīmēja „Alfas” komandas norietu. 1986.gadā „Alfa” LPSR čempionātā ieņēma tikai 9.vietu (starp citu – vienlaikus ar „Alfu” kritienu piedzīvoja arī Valmieras komanda), un arī gadu vēlāk „Alfa” augstāk tikt nespēja. Jāpiezīmē, ka pirmajā no šīm divām sezonām „Alfas” galvenais trūkums bija ļoti vājā spēle uzbrukumā, bet otrajā arī aizsardzībā tai sevišķi nevedās.

Lai arī tīri no sportiskā viedokļa „Alfa” arī pēc 1987.gada varētu turpināt spēlēt LPSR augstākajā līgā, komandas dalība no šī turnīra tika atsaukta – cīnīties par vietu pirmā desmitnieka beigās komandas vadībai nešķita interesanti, bet augstākās līgas komandas uzturēšana tomēr bija pietiekami nopietns pasākums. Rezultātā no 1988.gada līdz pat savas pastāvēšanas beigām (1992.gadā) „Alfa” spēlēja Rīgas čempionātā, kura līmenis diez ko augsts šajā laikā nebija, un arī tur „Alfa” nebija viena no līdervienībām (1989.gadā tā Rīgas čempionātā ieņēma priekšpēdējo vietu).

Relatīvi veiksmīgāks komandai bija 1991.gads, kad tā Rīgas čempionātā ieņēma 3.vietu un ieguva Rīgas kausu (kas gan, protams, nebija sevišķi prestižs turnīrs). Šajā „Alfas” sastāvā bija atlicis pavisam maz to futbolistu, kas 1985.gadā kaldināja tās pēdējo čempionu titulu – vienīgi Kalnačs un Morozovs, kā arī treneris Dreimanis vienoja „Alfas” spožo pagātni ar ne pārāk grandiozo nākotni.

Arī neatkarīgās Latvijas pirmajā patstāvīgajā čempionātā „Alfa” spēlēja Rīgas čempionātā (2.līgas līmenī), ieņēma tajā piekto vietu un pēc sezonas pavisam izjuka (kas, protams, bija tiešas sekas Pusvadītāju rūpnīcas galam). Tas arī faktiski bija brīdis, kad „Alfa” pārvērtās par „Omegu” un beidzās stāsts par vienu no septiņdesmito un astoņdesmito gadu spēcīgākajām Latvijas futbola komandām.

Autors izsaka pateicību par palīdzību raksta tapšanā Vladimiram Beļajevam.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form