Rīgas Dinamo futbola komanda
“Rīgas Dinamo”. Cik daudz cilvēkiem šis vārdu salikums pirmo asociāciju rada ar futbolu? Domājams, teju nevienam. Un tas ir tikai loģiski, jo šāda nosaukuma futbola komandas Rīgā nav bijis jau ļoti ilgu laiku. Tomēr tā kā “Dinamo” droši vien bija pirmā futbola komanda Latvijā, kuras sportistus varētu pilntiesīgi saukt par profesionāļiem, arī šī vienība noteikti ir pieminēšanas vērta.
Nav noslēpums, ka sporta apvienību nosaukumi Padomju Savienībā ar sevišķu daudzveidību neizcēlās, un visizplatītākais komandu nosaukums bija tieši “Dinamo”, kas faktiski nozīmēja komandas atrašanos iekšlietu ministrijas paspārnē. Sporta biedrības “Dinamo” tīkls noklāja visu Savienību, un līdz pat PSRS sabrukumam zināma saite starp visām “Dinamo” komandām pastāvēja. Pēckara Latvijā paralēli “Dinamo” struktūrai tika izveidots “Daugavas” komandu tīkls, tomēr LPSR sevišķi ilgs nebija laiks, kad gandrīz visas sporta biedrības bija vai nu “Dinamo” vai “Daugavas”.
Sporta biedrība “Dinamo” Rīgā tika izveidota 1940.gada beigās, tā ka vēl šī gada rudens futbola turnīrā šāda nosaukuma komandu meklēt būtu velti. Līdz ar to savas pirmās nopietnās spēles Rīgas “Dinamo” aizvadīja ārpus Latvijas teritorijas – turnejā pa PSRS pilsētām 1940.gada novembrī un decembrī. Šajā komandā tika apvienoti labākie futbolisti no dažādām likvidētajām komandām – tādi kā Eduards Freimanis, Alfons Jēgers, Fricis Kaņeps, Francis Krupšs, Fricis Laumanis, Maksis un Nikolajs Levitānusi, Jānis Lidmanis, Ēriks Raisters, Ādolfs Sīmanis, bet komandas treneris bija Kārlis Upenieks. Spēlēs pret slavenākajām PSRS komandām Rīgas “Dinamo” sevi apliecināja labi – lai arī pret spēcīgākajām komandām (Maskavas, Tbilisi un Kijevas “Dinamo”) tika zaudēts, tomēr zaudēts spraigā cīņā un ne bez tiesnešu līdzdalības. Neveiksmīgi gan šī turneja beidzās Sīmanim, kas Maskavā guva savainojumu, pēc kura viņš tā arī vairs neatgriezās futbola laukumā.
Nākamā gada pavasarī, kad sākās pirmais LPSR čempionāts futbolā, tajā Rīgas “Dinamo” bija pārstāvēts ar uzreiz divām vienībām. Otrā komanda pamatā bija veidota uz likvidētās JKB (kādreizējās JKS) bāzes, kamēr pirmajā komandā pamatā spēlēja bijušie RFK un “Hakoah” futbolisti. Pavasarī dinamieši Rīgā aizvadīja draudzības spēles ar saviem “kluba biedriem” no Maskavas un Tbilisi, zaudējot visas trīs spēles. LPSR čempionātā “Dinamo” gāja labāk un kad karadarbības dēļ turnīru pārtrauca, “Dinamo” pirmā komanda tajā ieņēma dalītu 1.-2. vietu, bet otrā komanda bija ceturtā.
Līdz ar okupācijas varu maiņu biedrība “Dinamo” tika likvidēta un to atjaunoja jau tikai pēc kara beigām 1945.gadā, vairāk vai mazāk sekojot tam pašam principam kā pirmskara gados – gandrīz kā Rīgas izlasi. Uzvārdu ziņā šīs komandas sastāvs gan vairs nebija tik skaļš kā 1940.-1941.gados, bet tas bija tikai pašsaprotami – daudz kādreizējo izlases spēku bija nokļuvuši emigrācijā, bija arī kritušie, izsūtītie, un vienkārši karjeru beigušie. 1939./40.gada Virslīgas sezonā labāko vārtu guvēju vidū bija: Aleksandrs Vanags (15 vārti) – trimdā, Fricis Kaņeps (15) – izsūtījumā, Vaclavs Borduško (13) – trimdā, J.Bērziņš (12) – kritis, Ēriks Raisters (10) – kritis, Zamuels Garbers (9) – kritis, Jānis Rozītis (8) – miris, Leonīds Peiča (6) – miris, un tā varētu turpināt (tāpat trimdā bija nonācis kara gadu rezultatīvākais Latvijas futbolists Eduards Freimanis). Līdz ar to “Dinamo” uzbrukums ar tādiem spēlētājiem kā Maksis Levitānuss, Jānis Dobelis, Roberts Pakalns, Vadims Ulbergs, Leons Freimanis bija labākais no pieejamā. Ar vārtsargiem situācija bija vēl bēdīgāka – vairums bijušo Virslīgas komandu vārtsargu bija emigrācijā, bet potenciāli spēcīgāko 40.gadu Latvijas vārtsargu Aleksandru Haldejevu vēl 1942.gadā bija pievarējusi tuberkuloze. Rezultātā par “Dinamo” pamatvārtsargu kļuva Voldemārs Plāsis, kam nebija sevišķas pieredzes augsta līmeņa turnīros. No pārējiem “Dinamo” futbolistiem varētu pieminēt Albertu Dzereli, Franci Krupšu, Hariju Mellupu, Hariju Vītoliņu.
Pirmajā LPSR čempionātā, kas norisinajās 1945.gada rudenī, “Dinamo” kļuva par pārliecinoši labāko komandu, uzvarot visās piecās turnīra spēlēs un sagraujot nopietnākos konkurentus – Liepājas “Daugavu” - ar rezultātu 7-2. Tāpat čempionātā piedalījās Dinamo 2.komanda, kuras sastāvā ievērojamākie futbolisti bija Aleksandrs Rehtšprehers un vārtsargs Gaiduks, šī komanda čempionātā ieņēma 5.vietu sešu komandu konkurencē. “Dinamo” pamatkomanda piedalījās arī vissavienības “Dinamo” turnīrā, taču tālāk par Baltijas zonas sacensībām, kurās uzvarēja Viļņas “Dinamo”, rīdzinieki netika.
1946.gadā “Dinamo” kā pirmā Latvijas komanda sāka dalību PSRS čempionātā. Līdz ar to “Dinamo” kļuva par īsti profesionālu komandu – jo lai gan Padomju Savienībā viss sports skaitījās amatieru sports, PSRS čempionātā startējošajiem sportistiem futbols bija vienīgais īstais darbs (apatiesībā rī LPSR čempionāts nebija “tīrs” amatieru turnīrs). Savas gaitas PSRS čempionātā rīdzinieki sāka ar dalību PSRS čempionāta 3.grupas turnīra centrālajā zonā, kur viņu pretinieki bija komandas no Maskavas, Ļeņingradas, Petrozavodskas, Tallinas un Kauņas. Rīdzinieki šajā turnīrā pārliecinoši ieņēma pirmo vietu, 16 spēlēs izcīnot 12 uzvaras, trīs reizes spēlējot neizšķirti un piedzīvojot vienīgo zaudējumu pret Ļeņingradas Kirova rūpnīcu. Par komandas pamatvārtsargu bija kļuvis A.Linde (izkonkurējot Plāsi), tikām uzbrukumā plosījās Harijs Mellups, kas guva 20 no komandas kopējiem 49 vārtiem, un Alfons Jēgers (14 vārti). Šis rezultāts deva “Dinamo” vietu trešās līgas finālturnīrā, kurā rīdzinieki arī ieņēma pirmo vietu, iegūstot tiesības nākamajā gadā spēlēt jau PSRS čempionāta 2.grupā.
LPSR čempionāts šādos apstākļos prognozējami atkāpās 2.plānā, un tajā “Dinamo” izcīnīja tikai 4.vietu. Pēc turnīra pirmā riņķa “dinamieši” gan atradās dalītā 1.-3.vietā, tomēr otrajā turnīra aplī arvien mazāk komandas sastāvā spēlēja meistarkomandas futbolisti, kā rezultātā septiņās 2.riņķa spēlēs “Dinamo” piedzīvoja veselus četrus zaudējumus.
1947.gadā “Dinamo” debitēja PSRS čempionāta 2.grupas centrālajā zonā, kur tai pretī stājās jau nopietnāka līmeņa komandas nekā gadu iepriekš, tai skaitā vairākas ar PSRS augstākās līgas pieredzi. “Dinamo” šajā kompānijā neapmulsa, izcīnot 3.vietu 15 komandu vidū, pārliecinoši labāk gan par Lietuvas, gan Igaunijas spēcīgākajām komandām. Pirms šī turnīra “Dinamo” bija pastiprinājusies ar Valdi Pultraku un Voldemāru Sudmali no Liepājas, bet komandas labākie vārtu guvēji bija tie paši, kas gadu iepriekš – Mellups un Jēgers, tāpat 9 vārtus guva Laimonis Šņore. LPSR čempionātā gan augstāk par 5.vietu “Dinamo” netika, taču šajā laikā LPSR čempionāta “Dinamo” jau bija gluži cita līmeņa komanda nekā PSRS čempionāta “Dinamo”, un spēlē starp “īsto” Dinamo un Latvijas čempionvienību Liepājas “Daugavu” rīdzinieki izrādījās pārliecinoši pārāki, izcīnot uzvaru ar 3-0. Rīgā šajā gadā viesojās virkne PSRS augstākās līgas komandu, un pret tām visām “Dinamo” rādīja pietiekoši saturīgu sniegumu.
Nākamajā gadā Rīga tika pie otrās komandas PSRS čempionātā – līdzās “Dinamo” 2.grupas turnīrā sāka piedalīties arī “Daugava”. Lai arī savstarpējos mačos veiksmīgāka izrādījās otrā (vienā spēlē uzvarot “dinamiešus” ar 5-0), turnīrā kopumā “Dinamo” bija pārliecinoši labāka – pretī “Daugavas” 8.vietai “Dinamo” lika savu otro. Kad 1949.gadā Rīgai tika dotas tiesības spēlēt PSRS čempionāta augstākajā grupā, abas meistarkomandas apvienoja zem “Daugavas” vārda (lai arī jaunajā komandā bija vairāk bijušā “Dinamo” futbolistu), bet “Dinamo” turpmāk spēlēja tikai Latvijas čempionātā.
LPSR čempionātā “Dinamo” rezultāti turpmākos gados neizcēlās ar sevišķu stabilitāti – bija gan veiksmīgākas sezonas, kad komanda cīnījās par medaļām, gan pagalam neveiksmīgi gadi. Tā 1949.gadā “Dinamo” bija piektie, bet gadu vēlāk kā 17. komanda ieņēma turnīrā pēdējo vietu. Šādi mainīgi rezultāti komandai bija arī piecdesmitajos gados. Divreiz tā aizsniedzās līdz LPSR čempionāta medaļām (1953.gadā Dinamo bija trešā, bet 1957.gadā – otrā), tikām 1956.gadā tā ieņēma vien 13.vietu turnīra noslēguma tabulā. Šajā laikā “Dinamo” rindās slavenu futbolistu nebija sevišķi daudz, tomēr lielākos panākumus komanda guva tieši tad, kad šādu zināmāku futbolistu tās rindās bija vairāk. Tā 1957.gadā “Dinamo” pie otrās vietas čempionātā un tās vienīgās uzvaras LPSR kausa turnīrā aizveda treneris Ļevs Korčebokovs (viņš vēlāk strādāja arī ar Liepājas “Zvejnieku”), bet laukumā “spīdēja” tādi futbolisti kā Vilnis Straume, Georgijs Smirnovs, Georgijs Gusarenko, Aivars Sproģis (Dzintara un Haralda Sproģu tēvs), labs bija arī vārtsargs Zigurds Čeičis. Tāpat piecdesmito gadu vidū uz vienu sezonu “Dinamo” rindās atgriezās Valdis Pultraks.
Pēdējo reizi LPSR augstākajā līgā “Dinamo” spēlēja 1960.gadā. Korčebokova vietā par komandas treneri bija iecelts Marģers Ķuzis (viens no sekmīgākajiem Latvijas čempionāta komandu treneriem), taču komandā izteikti trūka meistarīgu futbolistu (atzīmēt varētu vienīgi 9 vārtus čempionātā iesitušo Eihenbaumu), un rezultātā pēc neveiksmīgās 1960.gada sezonas “Dinamo” vietu LPSR čempionāta augstākajā līgā zaudēja.
Vēl kādus sekojošos gadus “Dinamo” vārdu varēja redzēt Rīgas čempionāta komandu vidū (pamatā gan uzsvars tika likts uz jauniešu komandu), bet sešdesmito gadu beigās “Dinamo” futbola komanda pavisam pagaisa. Pagāja kāds laiks, par “Dinamo” pārsauca hokeja “Daugavu”, un tā vārds “Dinamo” pārstāja asociēties ar futbolu.