'Futbols pilsētā': Rīgas 'Enerģija'

Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.

Rīgas Elektrospuldžu rūpnīca savu darbību sāka 1950.gadā, bet futbola komanda rūpnīcas paspārnē pamazām sāka attīstīties tikai piecdesmito gadu otrajā pusē, sākot ar šo laiku ESR-Enerģijas komanda spēlēja Rīgas čempionātā. 1960.gadā ESR tajā izcīnīja trešo vietu, arī turpmākās sezonas komanda cīnījās pa turnīra tabulas augšgalu, tomēr LPSR augstākajā līgā tik ātri tikt komandai neizdevās.

Solīti uz priekšu komanda spēra 1965.gadā, izcīnot Rīgas čempiones titulu, līdz kuram komandu aizveda viens no ievērojamākajiem treneriem padomju Latvijas futbolā Ednans Tantiba, kas spēlētāja karjeras laikā bija kļuvis par LPSR čempionu gan „Darba rezervju”, gan RER komandas sastāvā. Cīņā par Rīgas čempiones godu ESR apsteidza RABR komandu. Nākamajā gadā ESR-Enerģija debitēja LPSR augstākajā līgā un uzreiz kļuva par šī turnīra uzvarētāju, kas futbolā, protams, ir visai reta parādība. Komandas panākumu galvenā atslēga bija droša spēle aizsardzībā, kas arī ļāva apsteigt tuvākos sekotājus – „ASK” un „Pilota” futbolistus. Apskatot ESR 1966.gada sastāvu, uzreiz pamanāmi vairāki labi zināmi uzvārdi. Pirmkārt, Nikolajs Jermakovs, kam tā bija pirmā nopietnā komanda un kas jau nākošajā gadā kļuva par stabilu „Daugavas” meistarkomandas pamatsastāva spēlētāju. Tāpat Daugavas rindās vēlāk spēlēja Anatolijs Ivanovs un Valērijs Racins, bet Vladimirs Rimarjovs VEF sastāvā izcīnīja vēl četrus Latvijas čempiona titulus.

Nākošajā sezonā ESR-Enerģija spēja titulu nosargāt, lai gan cīņas izvērtās ļoti spraigas. Sezonas noslēgumā KRR (vēlakais „Jūrnieks”) bija ieguvis 34 punktus, bet ESR un ASK – pa 35 punktiem. Kopējais uzvaru skaits un vārtu attiecība bija labāka armijas futbolistiem, tomēr atbilstoši turnīra reglamentam bija nepieciešams „zelta mačs”, lai noskaidrotu titula ieguvēju. Arī šī spēle izvērtās ļoti spraiga, tās pamatlaikam noslēdzoties ar neizšķirtu rezultātu 2-2. Tomēr papildlaikā ESR sportisti izrādījās izturīgāki par pretiniekiem un guva trīs bezatbildes vārtus, tādējādi otro reizi kļūstot par Latvijas čempioniem.

Sākot ar 1968.gadu no komandas nosaukuma pazuda ievadošie burti ESR un līdz pat 1988.gadam komanda spēlēja ar nosaukumu „Enerģija”. Trešo titulu pēc kārtas komanda izcīnīja nespēja, 1968.gadā tā sev priekšā palaida gan Brocēnu „Startu”, kas pārtrauca mūžīgo Rīgas un Liepājas komandu hegemoniju Latvijas čempionātā, gan savus nemainīgos konkurentus nākamo divdesmit gadu garumā – „Elektronu”. Gluži kā iepriekšējās sezonās „Enerģija” maksimāli efektīvi spēlēja aizsardzībā, trešo gadu pēc kārtas zaudējot līga vismazāk vārtu, taču pie pretinieku vārtiem veiksme komandu bija pavisam atstājusi, 26 spēlēs tā guva 27 vārtus (par 3 mazāk nekā Aizputes „Kurzeme”, kas kopvērtējumā ieņēma 11.vietu), kas bija izteikti nepietiekami, lai varētu cīnīties par čempionu titulu.

Raksturīgi LPSR čempionāta neloģismam 1969.gadā „Enerģija” kļuva par turnīra rezultatīvāko komandu, taču pati zaudēja pārāk daudz vārtu un augstāk par otro vietu netika. Komandas jaunais uzbrukuma līderis Ivans Pupovs (iepriekš viņš spēlēja ASK rindās) kļuva par turnīra labāko snaiperi ar 19 gūtiem vārtiem, bet nākamo sezonu Pupovs sāka jau kā „Daugavas” meistarkomandas spēlētājs. Jāatzīst gan, ka „Daugavas” rindās ar sevišķu rezultativitāti viņš neizcēlās, 75 spēlēs gūstot tikai 6 vārtus.

Tāda pati tendence turpinājās arī 1970.gadā – atkal „Enerģija” guva līgā visvairāk vārtu, bet komandas aizsardzība bija tikai 12. drošākā līgā. Līdz ar to gala rezultāts – ceturtā vieta un tikai divu punktu atpalikšana no otro vietu ieņēmušās „Ventas” bija vērtējams kā labs gala iznākums, lai gan vienlaikus „Enerģija” pirmo reizi piecu sezonu laikā palika bez valsts čempionāta medaļām.

Vēl neveiksmīgāks komandai izvērtās 1971.gads – gan uzbrukums nebija tik labs kā iepriekš, gan aizsardzība joprojām nevarēja lepoties ar pārmērīgu drošumu. Rezultātā augstāk par vietu turnīra tabulas vidū (7. no 13.komandām) „Enerģija” tikt nevarēja.

Tā kā uzbrukuma futbols augļus nest bija pārstājis, treneris Boriss Reinholds (kurš ar „Enerģiju” strādāja no 1969. vai 1970.gada) atkal lika uzsvaru uz stabilu aizsardzību un 1972.gadā „Enerģija” atkal cīnījās par titulu. Beigās gan nācās samierināties ar 3.vietu, jo kārtējo reizi komanda nespēja būt vienlīdz laba abos komponentos – nostiprinot aizsardzību kārtējo reizi bija zudusi rezultativitāte uzbrukumā. Ļoti tuvu ideālajam šo abu elementu balansam „Enerģija” bija 1973.gadā, kad tā vienlīdz labi uzbruka un aizsargājās. Tomēr cīņa par medaļām bija tik spraiga, ka līdz pat pēdējām kārtām par titulu cīnījās četras komandas. Noslēgumā „Enerģijai” nedaudz spēku pietrūka, titulu ieguva VEF, Brocēni bija otrie, bet „Enerģija” tikai labāk aizvadīto savstarpējo spēļu dēļ apsteidza „Elektronu” cīņā par bronzu.

Līdzīgā stilā „Enerģija” aizvadīja vēl divus gadus, bet 1976.gadā, tieši desmit gadus pēc sava pirmā titula, atkal kļuva par LPSR čempionvienību, turklāt šoreiz „Enerģija” spēja titulu izcīnīt tieši turnīra noslēgumā – atkal jau par titulu cīnījās četras vienības, kuras beigās šķīra nieka divi punkti, bet „Enerģija” pamanījās apsteigt gan Daugavpils „Ķīmiķi”, gan Rīgas VEF un RER. Tāpat kā sešdesmitajos gados, arī septiņdesmitajos „Enerģija” izcīnīja divus titulus pēc kārtas – 1977.gadā tā LPSR čempionātā bija neuzvarama, ne reizes neizjūtot zaudējuma rūgtumu. No tā sastāva, ka „Enerģiju” par čempioni padarīja desmit gadus iepriekš, komandā bija tikai viens futbolists, un tas pats lielāko daļu laiku starp tituliem bija pavadījis prom no šīs komandas. Tas bija aizsargs Anatolijs Ivanovs, kas pirmo reizi par Latvijas čempionu „Enerģijas” rindās kļuva 19 gadu vecumā, bet ceturto – kā trīsdesmitgadīgs komandas veterāns. Lielisks bija pieredzējušais „Daugavas” veterāns Anatolijs Kondratenko, kas 1977.gadā kļuva par LPSR turnīra labāko vārtu guvēju, tāpat lielu tiesu vārtu „Enerģijai” sasita V.Pivovarovs un Juris Liepiņš. No „Daugavā” nespēlējušajiem futbolistiem vēl varētu pieminēt Juriju Nagibinu, Viktoru Doroščenko, N.Balmiševu un Alfonu Jēgeru jaunāko (slavenā futbolista dēlu). Par „Enerģijas” vārtu drošību tikām rūpējās Ronalds Žagars, Valerijs Jermaks, Vladimirs Izotovs.

Un līdzīgi kā desmit gadus iepriekš, ar diviem tituliem „Enerģijai” pietika un vairāk tā par čempionvienību kļūt nespēja. Turklāt tā iemesli bija pavisam skaidri – 1978.gada sezonas vidū uz Liepājas „Zvejnieku” pārcēlās „Enerģijas” treneris Reinholds, līdzi paņemot arī vairākus tās vadošos futbolistus – Izotovu, Kondratenko, Kozlovcevu, Ivanovu. Reinholdam aizejot, par treneri pārkvalificējās Ronalds Žagars. Viņa vadībā komanda spēlēja līdz pat 1981.gada sezonas noslēgumam. Lielākie sasniegumi šajā posmā bija 2. vieta čempionā 1979.gadā un sasniegts Latvijas kausa fināls gadu vēlāk. Gan čempionātā, gan kausā „Enerģija” piekāpās principiālajam pretiniekam – „Elektronam”. Pēdējie divi čempionāti Žagara vadībā „Enerģijai” gan sevišķi veiksmīgi neizvērtās – 6.vieta 1980.gadā un 5. – 1981.g. Līdz ar to, kad Reinholdam nācās aiziet no „Zvejnieka”, „Enerģijā” bija priecīgi viņu pieņemt atpakaļ.

Tomēr arī Reinholda vadībā „Enerģija”, kurā astoņdesmitajos gados pamatā spēlēja savus labākos laikus pārdzīvojuši vecmeistari, augstus sasniegumus gūt vairs nespēja. Vienīgais tituls, ko Reinholda vadībā komanda izcīnīja viņa otrajā darbības ērā, bija uzvara 1982.gada Latvijas kausa izcīņā, tikām Latvijas čempionātā tikt pie jebkāda kaluma medaļām tai bija grūtības. Tuvu ne tikai medaļām, bet pat titulam, „Enerģija” bija 1985.gadā, kad tā līdz pat pēdējai spēļu kārtai varēja pretendēt uz zeltu, bet beigās ieņēma tikai ceturto vietu. Reinholds uz šo laiku gan no komandas jau bija prom un par treneri bija iecelts viens no komandas veterāniem – P.Pivovarovs.

Pēdējo reizi pie LPSR čempionāta medaļām komanda tika 1987.gadā, kad tā tika pārsaukta no „Enerģijas” par „Apgaismes tehniku”. Ar jauno nosaukumu „Apgaismes tehnika” spēja izcīnīt LPSR čempionāta bronzas medaļas, kļūstot par turnīra rezultatīvāko komandu. Šīs komandas sastāvā bija daudz gados jaunu ļoti perspektīvu futbolistu – Mihails Zemļinskis, Vadims Švackis, Aldis Birkāns, Igors Stepanovs (vecākais) un citi. Tiesa, gadu vēlāk, spēlējot gandrīz tajā pašā sastāvā, „Apgaismes tehnika” čempionātā ieņēma vien 10.vietu. Par relatīvi veiksmīgāku varētu atzīt tās sniegumu 1990.gadā, kad „Apgaismes tehnika” Latvijas čempionātā bija ceturtā, taču tur jāpiezīmē, ka sešas labākās republikas komandas piedalījās Baltijas čempionāta izcīņā, līdz ar to redzams, ka nekāda sevišķa progresa komandas rezultātos nebija.

Pēdēja LPSR čempionātā „Apgaismes tehnikai” gāja jau pavisam skumji – 20 komandu konkurencē tā ieņēma vien 18.vietu, kas nozīmēja, ka atjaunotajā neatkarīgās Latvijas čempionātā Virslīgā vietai tai neatradās. Lieki teikt, ka futbola komandas bēdīgie rezultāti bija saistīti ar vēl bēdīgākajiem procesiem to atbalstošajā (vai pareizāk – iepriekš atbalstījušajā) rūpnīcā. Rezultātā 1992.gadā „Apgaismes tehnikas” komanda vairs nepastāvēja, bet tās futbolisti nonāca „Decemvīri II” komandā, kas 1.līgā ieņēma 7.vietu un sezonas beigās izjuka pavisam, tādējādi pilnībā noslēdzot stāstu, kas sākās ar ESR un beidzās ar „Apgaismes tehniku”.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form