Rīgas Futbola klubs oficiāli tika dibināts 1923.gada sākumā, taču pirmās spēles komanda aizvadīja jau 1922.gada rudenī. Galvenais tā izveides iniciators bija ievērojamākais neatkarīgās Latvijas futbola aktīvists un propagandētājs Juris Rēdlihs, kurš vadīja RFK līdz pat 1936.gadam un bez kura aktīvas līdzdalības šīs komandas eksistence nebūtu iedomājama.
Pirmo savu spēli RFK aizvadīja pret "Amatieri" (atbilstoši dažādiem avotiem tās rezultāts bija vai nu 7-0 vai 4-1 par labu RFK). RFK sastāvs šajā spēlē bija sekojošs: vārtos Hermanis Saltups; aizsardzībā Plāķis un Kārlis Ašmanis; pussargi Aleksandrs Roga, Kārlis Bone un Pauls Sokolovs; uzbrucēji K.Zemītis, Edvīns Bārda, Arvīds Bārda, A.Ozoliņš un Viktors Ozoliņš. RFK izveidošanas mērķis bija tajā apvienot labākos Latvijas futbolistus, praksē gan tas nozīmēja gandrīz pilnīgu "Jaunekļu kristīgās savienības" pirmā sastāva pāriešanu uz RFK.
Sākot ar 1923.gadu RFK piedalījās Rīgas meistarībā, kur jau pirmajā sezonā tas izrādīja nopietnu konkurenci iepriekšējā gada Latvijas čempionei - "Ķeizarmeža" komandai. Savstarpējās spēlēs pret "Ķeizarmežu" RFK punktus dalīja uz pusēm, taču izšķirošs klubam izrādījās piedzīvotais zaudējums ar 2-4 pret "Latvijas Sporta biedrības" vienpadsmitu. Ja Rīgas meistarībā RFK nācās samierināties ar otro vietu, tad to vismaz daļēji kompensēja uzvara pār "Ķeizarmežu" ar 5-2 Olimpiskajā futbola turnīrā, izcīnot YMCA dāvāto kausu.
Nākamajā sezonā RFK pirmo reizi izcīnīja Rīgas meistara titulu, pārliecinoši uzvarot visas pārējās turnīra komandas. Zināmā mērā šī titula iegūšanu Klubam atviegloja sacensību organizētāji, liedzot dalību meistarībā ārvalstu pavalstniekiem, kā rezultātā no čempionāta izstājās "Ķeizarmežs". Tiesa, savstarpējā spēlē RFK jau bija paspējis "Ķeizarmežu" uzvarēt ar 2-0 vēl pirms pretrunīgā lēmuma pieņemšanas. Spēlē pret provinces meistaru - Cēsu viesīgo biedrību - RFK izcīnīja arī Latvijas meistara titulu. Pie šiem panākumiem Klubu aizveda austriešu treneris Vilijs Malošeks - pirmais profesionālais treneris Latvijas futbolā. Salīdzinoši ar 1922.gadu RFK sastāvā pa šo laiku bija notikušas vairākas būtiskas pārmaiņas. Ievērojamākā no tām attiecās uz vārtsarga posteni - studiju ārzemēs dēļ 1923.gadā aktīvās futbola gaitas beidza Hermanis Saltups (vēlāk viņš kļuva par pazīstamu Rīgas ārstu) un viņa vietu ieņēma gados jaunais Arvīds Jurgens. Tāpat nopietns papildinājums bija nācis uzbrukumā, no "Amatiera" uz RFK pārnākot Arkādijam Pavlovam un Arnoldam Tauriņam. RFK uzbrukuma līderis tā pastāvēšanas pirmajos gados bija "Eidis" (Edvīns) Bārda, ievērojamākais no četriem brāļiem-futbolistiem Bārdām, bet no gados jaunākajiem futbolistiem pieminēšanas vērti būtu Voldemārs Grāvelis, Emīls Urbāns un Voldemārs Roze.
Savu otro Rīgas un Latvijas meistaru titulu RFK izcīnīja jau 1925.gadā, komfortabli uzvarot Rīgas meistarībā un nopietnāku konkurenci izjūtot tikai cīņā pret provinces labāko komandu - Liepājas "Olimpiju", kuru rīdziniekiem izdevās pārspēt vien spēles pagarinājumā ar rezultātu 4-3. Apstiprinot likumsakarību par trim lietām - labām lietām, RFK spēja 1926.gadā trešo reizi pēc kārtas kļūt par Rīgas un Latvijas meistarvienību. Gan Rīgas meistarībā, gan reģionālo meistaru finālturnīrā RFK izcīnīja tikai uzvaras, turklāt lielākoties - ar graujošu rezultātu. Smagāko zaudējumu sagādāja Valkas sporta biedrībai, kuru tā sagrāva ar 21-0, apliecinot šāda veida turnīra nepiemērotību Latvijas labāko futbola vienību noskaidrošanai. Pat spēcīgākā provinces vienība - Liepājas "Olimpija" šī gada meistarībā RFK nebija nopietna konkurente un tika sagrauta ar rezultātu 4-0. Divdesmito gadu vidū no futbola skatuves nogāja vairāki vecie meistari - brāļi Bārdas, Ašmanis, bet viņu vietā RFK sastāvā parādījās ne mazāk spilgti futbola talanti - tādi kā Česlavs Stančiks (no izjukušā "Ķeizarmeža") un sabilietis Alberts Šeibelis. 1924. un 1925.gadā RFK līdzās pārējiem tituliem ieguva arī Rīgas ceļojošo kausu, taču 1926.gada
1927.gadā beidzot tika izveidots vienots Latvijas čempionāts (Virslīga), kurā labākās Rīgas komandas visas sezonas garumā spēlēja pret labākajām provinces vienībām (faktiski - vienīgi Liepājas "Olimpiju"). Lai arī RFK pirms sezonas bija pastiprinājusies - no JKS tai bija pievienojies Vladimirs Svistuņenko, no "Uniona" - Vladimirs Bērziņš, bet no LSB - Harijs Fogelis, "Olimpija" rīdziniekiem šajā gadā nebija pa zobam un Klubam nācās samierināties ar Latvijas otrās spēcīgākās komandas statusu. Taču gada beigās izrādījās, ka zaudētais tituls vēl bija mazākā RFK problēma. Proti, kad pēc konfliktsituācijas par Arvīda Jurgenu spēlēšanu dažādu biedrību rindās dažādos sporta veidos tika izveidots "Rīgas Vanderers", RKF zināmā mērā piemeklēja līdzīgs liktenis kā JKS līdz ar paša RFK izveidošanu. Uz "Vandereri" pārgājušie spēlētāji, protams, nebija viss RFK pamatsastāvs, taču aizgājušo spēlētāju saraksts bija tiešām iespaidīgs - Jurgens, Fogelis, Urbāns, Voldemārs Plade, Stančiks, Aleksandrs Ābrams. Ne velti vēlākos gados cīņas starp RFK un "Vandereri" bija principiālākie Rīgas derbiji un vairākas reizes tās pat beidzās ar kautiņiem starp abu komandu spēlētājiem un atbalstītājiem.
Lielākais zaudējums RFK neapšaubāmi bija vārtsarga postenī - Latvijas izlases vārtsargam Jurgenam līdzvērtīgu aizstājēju RFK neatrada līdz pat savas pastāvēšanas beigām, un viņa bijušais dublieris Zakss nepavisam ar šādu uzdevumu galā netika. Likumsakarīgi sanāca, ka 1927.gads bija aizsācis otro RFK līdzvērtīgo rezultātu trīsgadi - trim čempionu gadiem sekoja trīs gadi bez titula (visas trīs reizes RFK Virslīgā ieņēma otro vietu). Tomēr 1929.gads atkal viesa zināmas optimistiskākas perspektīvas attiecībā uz RFK iespējām atgūt Latvijas meistara titulu. Lielākais nopelns šeit, protams, bija kluba sistēmā izaugušajam Ērikam Pētersonam, kam bija lemts kļūt par rezultatīvāko neatkarīgās Latvijas izlases spēlētāju un vienu no stabilākajiem vārtu guvējiem arī Virslīgā. Tomēr līdzās Pētersonam būtu jāpiemin arī Viktors Vizla, kas 19 gadu vecumā izkonkurēja Zaksu un kļuva Kluba pamatvārtsargu, kārtējais vērtīgais papildinājums atnāca arī no JKS rindām - šoreiz Arnolda Štauera personā.
Tātad 1930.gadā RFK un "Olimpija" atkal apmainījās vietām. Faktiski gan sanāca, ka RFK mazākā mērā titulu izcīnīja, bet lielākā "Olimpija" to Klubam atdeva. Savstarpējos mačos labāki bija liepājnieki, taču viņus iegāza spēles pret vājākiem pretiniekiem un it īpaši - negaidītais zaudējums pret turnīra pastarīšiem - LSB vienību. Tiesa, uzbrukumā RFK tomēr šajā gadā bija kopumā spēcīgāks par Liepājas komandu un Virslīgas ietvaros guva par 9 vārtiem vairāk (38 pret 29) nekā viņu galvenie konkurenti. Ne velti arī pēc uzvārdiem RFK uzbrucēju/pussargu līnija bija spēcīgas kā nekad. Pētersons, Šeibelis, Pavlovs, Jānis Lidmanis, Štauers, Aleksandrs Priede, Tauriņš, Varakājs, Bērziņš - visi šie futbolisti jau savulaik bija spēlējuši Latvijas izlasē, bet vēlāk tās rindās uzspēlēja arī Aleksandrs Rehtšprehers. Interesanti, ka atgūt zaudēto Latvijas meistara titulu RFK palīdzēja tas pats cilvēks, kas to aizveda pie pirmā titula - Villijs Malošeks. No 1924.gada sastāva RFK rindās joprojām bija četri futbolisti - Grāvelis, Pavlovs, Roze un Tauriņš.
Nākamajā, 1931. gadā RFK tika pie sava piektā Latvijas meistara titula, turklāt šoreiz pilnīgi savādāk nekā gadu iepriekš. Tieši rīdzinieki šajā reizē izcēlās ar negaidīti zaudētiem punktiem (ļaujot pie vienīgās uzvaras sezonā tikt Cēsu futbolistiem), taču "Olimpiju" abās savstarpējās spēlēs viņi uzvarēja un kopumā veiksmīgi pārcieta Šeibeļa pāriešanu uz "Vandereru".
Virslīgas pastāvēšanas vēsturē par pārsteigumiem bagātāko kļuva 1932.gads, kad tās iepriekšējo gadu mūžīgais līderu duets - RFK un "Olimpija" piedzīvoja smagu krīzi, vadošajās pozīcijās atļaujot izvirzīties ASK un "Vandereram". RFK problēmas šajā gadā bija acīmredzami saistītas ar aizsardzību, kamēr uzbrukumā tā joprojām bija spēcīgākā komanda Virslīgā. Taču nedz vārtsargs Vizla, nedz pēc Voldemāra Grāveļa aiziešanas novājinātā aizsardzība (Grāveļa pozīcijā tika mēģināts iespēlēt Oskaru Peili, taču par pilnvērtīgu aizstājēju viņš nekļuva) neļāva RFK pacelties augstāk par trešo vietu Virslīgas tabulā, turklāt spēlē pret ASK tika piedzīvots viens no smagākajiem zaudējumiem kluba vēsturē - ar rezultātu 1-6.
1933.gadā RFK Virslīgā izcīnīja 2.vietu (Ēriks Pētersons tās rindās Virslīgas spēlēs šajā gadā guva 17 vārtus), bet 1934.gadā Klubs sesto reizi izcīnīja Latvijas meistara titulu. Lai atgrieztos virsotnē RFK bija savās rindās iesaistījis negaidītu jaunpienācēju - ilggadīgo "Amatiera" aizsargu Pēteri Lauku, kas palīdzēja RFK noslēgt savus vārtus pretinieku uzbrucējiem. Tāpat pastiprināts tika uzbrukums līdz ar Ērika Raistera un Kārļa Upenieka pārnākšanu no JKS, bet pussarga postenī RFK noskatīja Rēzeknes PSK futbolistu Sergeju Maģeru. Pamatā ar to pašu sastāvu RFK izcīnīja arī savu septīto titulu - 1935.gadā. Kārtējo reizi par Virslīgas labāko vārtu guvēju kļuva Pētersons, labi aizsardzībā darbojās Slavišens ar Lauku, pēdējais turklāt ļoti veiksmīgi saspēlējās ar pussargu Vili Strautnieku. Uzbrukumā veiksmīgi darbojās paša RFK audzēknis Rozītis, tāpat daudz svarīgu vārtu guva sezonas vidū no Liepājas pārnākušais Jānis Škincs un RFK vecmeistars Tauriņš.
No 1936. līdz 1939.gadam ilga kārtējais RFK laiks bez Latvijas čempionu tituliem. Galvenais tā iemesls faktiski gan bija nevis RFK vājumā, bet gan "Olimpijas" spēkā, kas tai bija radies līdz ar Villija Fišera kļūšanu par komandas treneri. Tiesa, arī pats RFK vairs nebija tā komanda, kuras rindās spēlēja gandrīz tikai futbolisti ar pieredzi Latvijas izlasē. 1937.gadā uz VEF pārgāja Rozītis un vārtsargs Vizla. Ja pirmo izdevās aizstāt ar bijušajiem "Olimpijas" pārstāvjiem - Frici Kaņepu (pēdējo RFK pastāvēšanas gadu komandas labākais vārtu guvējs) un Jāni Dobeli, tad ar vārtsarga posteni situācija bija gandrīz tikpat bēdīga kā pēc Jurgena aiziešanas, pirmā vārtsarga posteni uzticot Voldemāram Liepiņam, kas ilgāku laiku bija bijis komandas otrais vārtsargs aiz Vizlas.
Visbeidzot Latvijas čempionu titulu RFK atguva 1939./1940.gada sezonā, kura tika pabeigta jau pēc Latvijas faktiskās neatkarības zaudēšanas. No komandas papildinājumiem pēdējos neatkarības gados vajadzētu pieminēt bijušo LSB vārtsargu Herbertu Briedi, poļu kluba "Reduta" audzēkni Franci Krupšu un tolaik pavisam vēl jauno Vadimu Ulbergu. Jāatzīmē, ka daudz labāk nekā Virslīgas čempionātā RFK šajos gados veicās Latvijas kausa izcīņā. RFK Latvijas (iepriekš - Rīgas) kausā nebija uzvarējis kopš 1925.gadā, taču kad 1937.gadā to "no augšas" padarīja ievērojami prestižāku, arī RFK interese par šo turnīru pieauga, un Klubs kļuva par pirmo Kārļa Ulmaņa dāvātā kausa turētāju (starp citu, visbiežāk 1937.gada turnīru uzskata par pirmo Latvijas kausa izcīņu, lai gan faktiski jau 1936.gadā to sauca par "Latvijas kausu" un 1937.gadā atšķirīgs bija vienīgi pats pasniedzamais kauss, kā arī tas, ka kopš šī gada turnīrā piedalījās ievērojami lielāks komandu skaits), bet atkārtoti kausu tas ieguva 1939.gadā.
1940.gada vasarā RFK tika izformēts un tā futbolisti nonāca kur kurais.
Kad padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija, Rīgas Futbola klubs tika atjaunots, un vairums "veco" futbolistu komandā atgriezās. Likumsakarīgi, ka viņu vidū nebija ar padomju sistēmu draudzīgo Maģera un Rehtšprehera, kas bija paspējuši evakuēties uz Krieviju, tāpat spēlētāja karjeru bija beidzis Ēriks Pētersons, bet Ērika Raistera vairs nebija dzīvo vidū. Kad 1942.gadā tika atjaunota Rīgas meistarība, RFK tajā spēlēja ne pārāk pārliecinoši un izcīnīja vien ceturto vietu - pēdējo, kas deva tiesības spēlēt Latvijas čempionāta finālturnīrā. Arī tajā komanda nespīdēja - piecās spēlēs guva vien trīs vārtus un tikai pateicoties labākai vārtu attiecībai apsteidza Jelgavu un Rīgas dzelzceļniekus cīņā par trešo vietu.
1943.gadā RFK Latvijas čempionātā ieguva trešo vietu, bet nepabeigtajā 1944.gada sezonā pēc sešām aizvadītām kārtām tas kopā ar ASK ieņēma dalītu pirmo vietu Virslīgas tabulā. RFK sastāvs tās pēdējā gadā bija sekojošs: Herberts Briedis, Pēteris Lauks, Leons Freimanis, Eižens Pidriksons, Francis Krupšs, Jānis Lidmanis, Voldemārs Bernāts, Kārlis Freimanis, Eižens Gaubšteins, Roberts Prūsis, Emīls Lavenieks (no Dzelceļniekiem), Jānis Dobelis (no Ausekļa).
Teorētiski varētu RFK vēsturi turpināt, to sasaistot ar futbola klubu "Auda", kas deviņdesmito gadu sākumā dažus gadus spēlēja ar RFK nosaukumu, taču droši vien šādi rīkoties nebūtu pareizi, jo nekādas vēsturiskas saistības starp šīm divām komandām nav un pabeigt RFK vēsturi ar 1.līgas turnīru nešķiet pareizi. Tā vietā toties var pieminēt, ka "īstais" RFK par spīti savam nosaukumam bija ne tikai futbola klubs un ka tā komanda bija 1924.gada Latvijas meistars bendijā, kā arī 1926. un 1928.gada - basketbolā.
Futbolisti, kas RFK rindās vismaz trīs reizes izcīnīja Latvijas čempionu titulu:
7 - Arnolds Tauriņš ( 1924-26, 1930-31 , 1934-35)
5 - Voldemārs Grāvelis (1924-26, 1930-31), Jānis Lidmanis (1930-31, 1934-35, 1940), Arkādijs Pavlovs (1924-26, 1930-31), Ēriks Pētersons (1930-31, 1934-35, 1940), Voldemārs Roze (1924-26, 1930-31)
4 - Vladimirs Bērziņš (1930-31, 1934-35), Viktors Vizla (1930-31, 1934-35)
3 - Aleksandrs Ābrams (1924-26), Rūdolfs Bārda (1924-26), Arvīds Jurgens (1924-26), Pēteris Lauks (1934-35, 1940), Sergejs Maģers (1934-35, 1940) Oskars Peilis (1931, 1934-35), Aleksandrs Priede (1930-31, 1934), Ēriks Raisters (1934-35, 1940), Aleksandrs Rehtšprehers (1930-31, 1940), Rūdolfs Slavišens (1931, 1934-35), Vilis Strautnieks (1931, 1934-35), Alberts Šeibelis (1925-1926, 1930), Kārlis Upenieks (1934-35, 1940), Emīls Urbāns (1924-26)
Uzskaitīt RFK futbolistus, kas spēlējuši Latvijas izlasē, ir gandrīz tas pats, kas uzskaitīt visus Latvijas izlases futbolistus. Var pieminēt, ka no futbolistiem, kas izlasē aizvadījuši vismaz 20 spēles, tikai Iļja Vestermans un Jānis Bebris nekad nespēlēja RFK rindās.
Šis ir tikai ieskats, ne pilna Rīgas Futbola kluba vēsture. Autors būs pateicīgs lasītājiem par jebkādiem komentāros izteiktiem papildinājumiem un precizējumiem.