'Futbols pilsētā': 'Torpedo' (2.daļa)

Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā.

1992.gads bija pēdējais, kad "Torpedo" vēl sauca par "Torpedo" un kad komandas treneris bija Arkādijs Perkins. Neko izcilu šajā gadā "Torpedo" neparādīja. 12 komandu vidū "Torpedo" ieņēma astoto vietu, sliktāko no piecām Rīgas komandām, kas attiecīgajā gadā spēlēja Virslīgā.

Kā tas bija raksturīgi arī labākajos gados, "Torpedo" nevarēja lepoties ar biežiem vārtu guvumiem (28 gūti vārti 22 spēlēs), taču arī savu vārtu sargāšana "taksistiem" nevedās. Protams, nevar nepieminēt, ka Rīgas taksometru parkam šajā laikā futbola komanda absolūti nebija vajadzīga un nozīmīga. Komandas sastāvu pastiprināt iespējams nebija, kamēr citas Virslīgas komandas papildinājās ar izjukušo meistarkomandu futbolistiem, "Torpedo" 1992.gadā spēlēja faktiski ar to pašu sastāvu, kāds komandai bija vēl divus gadus iepriekš.

Labākais "Torpedo" vārtu guvējs šajā sezonā ar 7 precīziem raidījumiem bija Igors Zeņkovs, kur bija viens no diviem komandas futbolistiem, kas laukumā gāja visās 22 čempionāta spēlēs. Tāpat nevienu spēli neizlaida Sergejs Borisovs. Komandas kodols bija pietiekoši izteikts - līdzās jau diviem minētajiem nemainīgajiem spēlētājiem gandrīz vienmēr komandas rindās spēlēja Aldis Birkāns, Vasiļjevs, Viktors Vicehovskis, Jānis Bērziņš, Sergejs Ļevčuks, Viktors Jefimovs, Oļegs Ziborovs, Eduards Šatibelko, Aleksandrs Kļušins un Genādijs Širins. Visvairāk problēmu "Torpedo" bija ar vārtsarga pozīciju. Komandas pamatvārtsargs bija Kļušins, bet atsevišķās spēlēs vārtus sargāja arī Viktors Družiņins, Raitis Gultnieks un pats superveterāns Jānis Mednis. Kopumā sezonas laikā "Torpedo" sastāvā uzspēlēja 21 futbolists.

1992.gads bija pēdējais, ko šī komanda spēlēja ar nosaukumu "Torpedo", nākamajā sezonā komandas nosaukums bija jau cits - "Vidus", un saikne ar RTP bija jau pilnīgi pārtrūkusi. Faktiski arī sastāva ziņā tā bija cita komanda - lai arī iesākumā to vēl trenēja Perkins, komandas sastāvs bija gandrīz pilnībā nomainījies, no iepriekšējā gada futbolisti "Vidus" rindās bija palikuši tikai Zeņkovs, Širins un Ziborovs. Ievērojamu papildinājumu "Torpedo" ieguva no izjukušās VEF vienības - Aleksandrs Zakrevskis, Leonīds Dvorkins, Andris Micītis, Boriss Doļinskis, Valērijs Bogdans u.c. Tāpat komandu pastiprināja Artūrs Zakreševskis no RAF, Oļegs Ļvovs, kas iepriekšējā gadā trenēja 1.līgas klubu "Zenta", Boriss Korotkevičs, Sergejs Ivanovs. Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu, komandas sastāvs noteikti bija spēcīgāks, taču ne tik spēcīgs, lai Latvijas čempionātā "Vidus" varētu ieņemt augstāku vietu, nekā vēstīja komandas nosaukums. Un patiešām - desmit komandu vidū pēc punktu skaita "Vidus" dalīja 5.-6.vietu, papildu rādītāju dēļ ļaujot pirmajā pieciniekā iekļūt Daugavpils "Auseklim". Līdz ar Leonīda Dvorkina atnākšanu "Vidus" spēja daudz maz nodrošināt savus vārtus (lai gan Dvorkins, protams, jau atradās savas futbolista karjeras norietā), bet uzbrukumā joprojām sevišķi labi komandai nevedās, tās labākais vārtu guvējs Sergejs Ivanovs pretinieku vārtsargu spēja pārspēt vien 5 reizes (kamēr "Skonto" uzbrukuma līderis Aleksandrs Jeļisejevs guva veselus 20 vārtus), četrus vārtus guva Zeņkovs.

Nākamajā gadā par komandas treneri kļuva Jevgeņijs Kasjans, iepriekšējās sezonas komandas līderus gan izdevās noturēt, bet kadru mainība "Vidus" rindās 1994.gadā bija tik biedējoša, ka 22 čempionātā spēlēs laukumā izgāja veseli 37 futbolisti, no kuriem visbiežāk (pa 19 reizēm) laukumā izgāja Zeņkovs, Zakrevskis un Širins. Pēdējais arī kļuva par "Vidus" labāko snaiperi, sezonas gaitā gūstot 7 vārtus, atkal 4 vārtus guva Zeņkovs, bet divus - Micītis. Jāpiezīmē, ka Zeņkovs, kas pēc 1994.gada sezonas beidza karjeru, ar trīs sezonās kopā gūtiem 15 vārtiem ir otrais rezultatīvākais neatkarīgās Latvijas "Torpedo" un tās pēcteču komandu futbolists.

Milzīgais futbolistu skaits, kas 1994.gadā pārstāvēja "Vidus" komandu, dabiskā kārtā neliecināja par labiem un stabiliem apstākļiem šajā futbola vienībā. Līdz ar to nebija brīnums, ka atkal jau augstāk par tabulas vidusdaļu "Vidus" netika - šoreiz tas ieņēma 7.vietu 12 komandu vidū. Tā kā sezonas gaitā no komandas aizgāja Dvorkins, vārtsarga posteni ieņēma Aleksandrs Kulakovs. Savas karjeras spožākajos gados Kulakovs bija pamatvārtsargs Jāņa Skredeļa "Daugavā", kad komanda cīnījās par vietu PSRS augstākajā līgā, taču 1994.gadā Kulakovam bija jau 38 gadi un reakcija vairs nebija tā, kas agrākos gados.

1995.gadā komanda atkal piedzīvoja nosaukuma maiņu un gandrīz pilnīgu sastāva pārveidošanu. Futbola vienību savā paspārnē paņēma firma "Amstrig", kuras nosaukumu arī pieņēma "Vidus" vienība. Jāpiezīmē, ka "Amstrig" piederēja bēdīgi slavenajai deviņdesmito gadu kriminālo aprindu autoritātei Ivanam Haritonovam, kas no vienas puses komandai deva pietiekamu budžeta papildinājumu, bet no otras - sevišķu stabilitāti negarantēja. Taču jāatzīst, ka sastāvu 1995.gadā komandā sapulcināja ļoti iespaidīgu - par komandas treneri kļuva Georgijs Gusarenko, bet sastāvā ietilpa Vīts Rimkus, Andrejs Piedels, Rihards Butkus, Oļegs Rudenko, Jurijs Popkovs, Gints Gilis, Vladimirs Draguns, Sergejs Ivanovs (atgriezies pēc gada pārtraukuma), Oļegs Rudenko (visi 9 augstāk minētie futbolisti savas karjeras gaitā pārstāvējuši arī Latvijas izlasi), Vladislavs Ņesterenko, Aleksandrs Kondratenko, Sergejs Borisovs, Viktors Lazarenko. Un, protams, nevar nepieminēt no Krievijas atbraukušo Mihailu Miholapu, kurš 15 "Amstrig" rindās aizvadītajās spēlēs Virslīgā pamanījās gūt 11 vārtus.

Skaidrs, ka komanda ar šādu sastāvu gribēja cīnīties par vietām Eirokausos, taču nekas diži prātīgs no tā visa nesanāca - sezonas sākums komandai nebija veiksmīgs, visai drīz no amata tika atstādināts Gusarenko, viņa vietā par spēlējošo treneri iecēla Popkovu, kura vadībā šī uz papīra spēcīgā komanda sasniedza piekto vietu sezonas noslēgumā - zemāku nekā daudz pieticīgākajam Brocēnu "Startam". Vismaz līdz ar Rimkus un Miholapa iegādi "Amstrig" beidzot spēja kaut ko parādīt arī uzbrukumā, kļūstot par čempionāta otro rezultatīvāko komandu. Kā jau minēts, 11 vārtus guva Miholaps, Rimkus bija precīzs 8 reizes, pa piecām reizēm vārtus guva Butkus un Piedels (ar 11 metru soda sitieniem).

Firmai "Amstrig" šajā laikā radās nopietnāki jautājumi par futbola komandas uzturēšanu, līdz ar to nebija brīnums, ka pēc sezonas firmas un futbola vienības likteņi šķīrās. Komanda tika pie jauna skanīga nosaukuma - "Daugava", taču spēja saglabāt konkurentspējīgu sastāvu. Uz rietumiem gan pārcēlās iepriekšējās sezonas Virslīgas labākais uzbrucējs Vīts Rimkus, tāpat komandā vairs nebija Draguna, Daņilova, Kondratenko, Murina un Borisova, taču tai izdevās paturēt Miholapu, un pastiprināties ar Aleksandru Stradiņu, Artūru Zakreševski, Igoru Korabļovu, Igoru Stepanovu (vecāko) un Ruslanu Mihaļčuku.

Popkovam, kurš sezonas gaitā beidza spēlētāja gaitas un pilnībā nodevās trenera darbam, izdevās ar komandu sasniegt pamatīgu progresu - "Daugava" Virslīgā spēja ieņemt otro vietu, piekāpjoties tikai "Skonto", ar ko deviņdesmito gadu vidū vispār neviena Latvijas komanda konkurēt nespēja. Tomēr arī mačos pret čempionvienību "Daugava" demonstrēja pietiekami atzīstamu sniegumu, divreiz spēlējot neizšķirti un vēl divas reizes piedzīvojot minimālu zaudējumu. Nav šaubu, ka vislielākais nopelns "Daugavas" progresā bija Miholapam, kurš guva vairāk nekā pusi no komandas vārtiem (33), vairāk nekā piekto vietu ieņēmusī Liepājas "Baltika" kopumā. Līdz ar to citu futbolistu sniegums uz Miholapa (kas prognozējami tika atzīts par Virslīgas labāko uzbrucēju) fona nobālēja - pa četriem vārtiem guva Stradiņš un Verbickis, pa trijiem - Ņesterenko un Butkus. Nepaveicās "Daugavai" Latvijas kausa izcīņā, kur izloze tai jau ceturtdaļfinālā pretī deva "Skonto", kas Popkova trenēto komandu spēja uzvarēt pietiekoši pārliecinoši. Toties viens bija skaidrs - kā Virslīgas sudraba medaļu ieguvēja 1997.gadā "Daugava" varēja spēlēt UEFA kausa izcīņā.

Jau 1996.gadā "Daugava" bija tikusi pie spēlēšanas "Eiropā" - tā piedalījās Intertoto kausa izcīņā, kura grupu turnīrā rīdziniekiem bija iespēja uzspēlēt ar Vācijas Bundeslīgas vienību Karslruhe, tāpat pretī nāca komandas no Rumānijas, Slovākijas un Dienvidslāvijas. Labāko sniegumu "Daugava" parādīja pēdējā spēlē 1996.gada 20.jūlijā, ar cienīgu 1-2 piekāpjoties savā laukumā "Karslruhe". Pirms tam bija gājis dažādi - ar 3-1 tika apspēlēti grupas pastarīši serbi, bet ar katastrofālu 0-6 savā laukumā piedzīvota sagrāve pret Trnavas "Spartak". Rezultātā piecu komandu vidū grupā "Daugava" ieņēma 4.vietu. "Daugavas" vārtu guvēji: Miholaps (2), Butkus, Verbickis.

UEFA kausā "Daugavai" nāca diezgan spēcīgs pretinieks - Poltavas "Vorskla" no Ukrainas. Ievērojot to, ka rīdzinieki pirms sezonas bija zaudējuši savu uzbrukuma triecienspēku Miholapu, ko pie sevis pārvilināja "Skonto", bet traumu dēļ no futbola bija atvadījies Rihards Butkus (kurš gan vēlāk atgriezās futbolā "Ventspils" sastāvā). Ievērojamākie jaunpienācēji "Daugavas" rindās bija Vsevolods Līdaks, Vitālijs Teplovs un Aleksandrs Dibrivnijs. Lai otro gadu pēc kārtas ieņemtu otro vietu Virslīgā, ar to bija pietiekami, taču eirokausos "Daugavai" uzspīdēt neizdevās.

"Daugavas" debija UEFA kausā notika 1997.gada 23.augustā "Daugavas" stadionā Rīgā 1800 skatītāju klātbūtnē. Laukumā "Daugava" izgāja sekojošā sastāvā - Piedels, Poļanskis, Zakreševskis, Korobļovs, Ņesterenko, Ivanovs, Naļivaiko, Stepanovs, Rudenko, Mihaļčuks, Domaševičs. Pirmais puslaiks aizritēja līdzīgā bezrezultatīvā cīņā, bet otrajā pusē viesi no Ukrainas apliecināja savu favorītu statusu. Vispirms uz maiņu iznākušais Kobzars bez aizsargu pretestības ieraidījuma bumbu rīdzinieku vārtos ar sitienu no desmit metriem, tad Čuičenko guva vārtus pēc stūra sitiena un visai drīz Antjuhins jau izvirzīja poltaviešus priekšā ar 3-0. "Daugavai" gan vienus vārtus spēja atgūt uz maiņu iznākušais Vucāns, bet uz panākumiem divu spēļu summa sevišķas cerības tas neatstāja. Atbildes spēlē Ukrainā "Daugavai" izdevās parādīt saturīgāku sniegumu, bet no zaudējuma izglābties neizdevās - šoreiz ar rezultātu 1-2 (mūsējiem vienīgos vārtus atkal guva Vucāns).

Kamēr Eiropā "Daugava" pārsteigumus sarūpēt nespēja, Latvijas čempionātā tā arī 1997.gadā spēlēja ļoti veiksmīgi, it īpaši ievērojot komandas nopietnās finansiālās nedienas. Otro vietu nosargāt gan bija grūti, jo 1997.gads iezīmēja futbola atdzimšanu Kurzemē, Liepājas Metalurgam un FK Ventspils sākot apdraudēt rīdzinieku pozīcijas, tāpat progresēja "Dinaburg". Sezonas izskaņā "Daugava" apsteidza daugavpiliešus un ventspilniekus par nieka vienu punktu, tomēr ar to bija pietiekami - atkal tika izcīnīta vieta UEFA kausā un Latvijas čempionāta sudraba medaļas. Pamatā visu izšķīra "Daugavas" uzvara ar 2-1 priekšpēdējās kārtas spēlē Ventspilī. Latvijas kausā komanda sasniedza pusfinālu, kur diezgan bezcerīgi (ar 1-4) piekāpās "Dinaburgai".

"Daugavas" līdzdalību 1998.gada Virslīgā nopietni apdraudēja katastrofāls finansējuma trūkums, bet komandu paglāba Latvijas Universitāte, kas tai piedāvāja savu atbalstu, kā rezultātā "Daugava" pārtapa par "LU/Daugavu". Jau 1997.gada rudenī šķīrās "Daugavas" un Popkova ceļi, par jauno komandas treneri iecēla Jāni Skredeli. Komandas vadība futbolistiem piedāvāja algu samazinājumu, kā rezultātā komandu pameta seši pamatsastāva futbolisti - Piedels, S.Ivanovs, Teplovs, Stradiņš, Stepanovs un Rudenko. Aizgāja arī īrētie ārvalstu futbolisti Džugeli, Rozgons un Hurodze, kā arī futbolisti, kuru meistarība neapmierināja kluba vadību - Verbickis, Poļanskis Domaševičs. Viņu vietā nāca virkne izjukušā FK "Universitāte" futbolistu (nosacīti var teikt, ka šajā gadā notika šo komandu apvienošanās) - Sergejevs, Baranovskis, Oļeiņiks, Rogovs, Bakaņins, no Rēzeknes atnāca Belovs un Voskāns, bet no Daugavpils "Lokomotīves" (kuru iepriekš trenēja Skredelis) - Pumpa un Molotkovs. Līdz ar ciešu saistīšanos ar LU, par komandas bāzes mītni kļuva "Universitātes" stadions Kr.Barona ielā.

Jāņa Skredeļa vadībā "LU/Daugavai" neizdevās atkārtot Popkova gadu panākumus. Pie vainas gan tur, protams, nebija trenera meistarības trūkums, bet gan ievērojami novājinātais sastāvs (kuru gan izdevās vismaz nedaudz uzlabot, piesaistot komandā Dzintaru Sproģi un Alekseju Šarando). Un, protams, finansiālās stabilitātes trūkums. Iesāka sezonu komanda veiksmīgi, pārspējot ar 3-2 nemainīgo čempionvienību "Skonto". Taču, jo vairāk tuvojās sezonas beigas, jo neveiksmīgāk spēlēja "Daugava", ko apliecina komandas izcīnīto punktu krājums katrā čempionāta riņķī: 11-9-7-3. Rezultātā Virslīgā tika ieņemta sestā vieta. Labākie komandas vārtu guvēji bija veterāns Aleksejs Šarando (9), viesspēlētājs Ridnijs (9) un Molotkovs (8), bet par komandas pamatvārtsargu pēc Piedela aiziešanas kļuva Vadims Mihailovs.

1998.gada vasarā "Daugavai" atkal bija jāspēlē UEFA kausā. Lai arī pretinieks - slovēņu "Mura" - patrāpījās vājāks nekā gadu iepriekš, bet arī pati "LU/Daugava" bija daudz vājāka nekā iepriekšējā vasarā. "Daugavai" šajā laikā svarīgākais bija vispār izdzīvot, un Slovēnijā komanda tika pie pamatīga pēriena - 1-6 (vārtu guvējs "Daugavai" - Ridnijs). Atbildes spēlē Rīgā "Daugavai" izdevās zaudēt tikai ar vienu vārtu starpību (vienīgos vārtus guva Šarando), bet iznākums divu spēļu summā bija viennozīmīgs - "Daugavu" sagrāva viduvēja Eiropas čempionāta viduvēja komanda.

Pēc sezonas komandas vadība atzina, ka naudas spēlēšanai Virslīgā "LU/Daugavai" nebija un līdz ar to savu vietu tā pārdeva jaunizveidotajam klubam FK Rīga, bet pati pārgāja uz 1.līgu. Uz FK Rīga pārgāja "LU/Daugavas" treneris Skredelis (tur viņš ieņēma sporta direktora posteni) un līdzi paņēma vairākus savus futbolistus - Korabļovu, Šarando, Vucānu, Ņesterenko, Molotkovu, Pumpu, Sproģi u.c. Arī vairāki citi vadošie komandas futbolisti sev atrada jaunas mājvietas.

Treneris Igors Kļosovs varētu teikt, ka komandu veidoja no jauna, un viņam izdevās "LU/Daugavas" spēles līmeni saglabāt pietiekami labu, kā rezultātā tā 1999.gadā 1.līgā spēja izcīnīt pirmo vietu. Komandas labākais vārtu guvējs 1.līgas turnīrā bija Igors Kapustins (27 vārti), 17 reizes pretinieku vārtsargus pārspēja Andrejs Černovs, 14 vārti bija Ridnija kontā, 10 - Berseņeva,  6 - Mihaļčuka, pa pieciem - Musajevam un Māliņam. Jāatzīmē, ka "LU/Daugava" bija vienīgā 1.līgas komanda, kuras sastāvā bija arī viesspēlētāji - Černovs, Ridnijs un Ļitovčenko.

"LU/Daugavā", kas atgriezās Virslīgā, bija tikai trīs futbolisti, kas pirms diviem gadiem bija regulāri pamatsastāva vīri vēl Skredeļa trenētajā vienībā - Mihailovs, Černovs un Ļitovčenko. Tāpat 1998.gadā komandā bija spēlējuši Mihaļčuks, Berseņevs, Kapustins un Musajevs, taču šis kvartets laukumā toreiz tika reti. Tikām 2000.gadā Mihaļčuks kļuva par stabilāko "LU/Daugavas" futbolistu, laukumā izejot 27 no 28 spēlēm. Pēc divu gadu pārtraukuma par "daugavieti" atkal bija kļuvis Līdaks, tāpat vienībai pievienojās kādreizējais "Skonto" un Latvijas izlases spēlētājs Boriss Monjaks. Kopumā gan sevišķi spēcīgs komandas sastāvs nebija un uz augstām vietām tā pretendēt nevarēja. Trāpīja komanda, piesaistot tajā lietuviešu viesspēlētāju Aivaru Laurišu (ar 6 vārtiem viņš kļuva par komandas labāko vārtu guvēju), bet augstāk par pēdējo vietu Virslīgā komanda tikt tāpat nespēja, lai arī atsevišķās spēlēs tā demonstrēja diezgan saturīgu sniegumu. Tik rezultatīvi kā 1.līgā iepriekšējās sezonas "LU/Daugavas" līderi Kapustins un Černovs būt nespēja - viņi guva attiecīgi 5 un 4 vārtus.

Ieņemtā pēdējā vieta lika domāt, ka "LU/Daugava" atkal varēs atgriezties 1.līgā, taču tā tomēr nenotika. Komanda apvienojās ar vēl vienu Virslīgas apakšgala komandu - Policijas FK, pārsaucoties par "PFK Daugavu". Komandas uzturēšanu uzņēmās Valsts policija, kura dažus gadus iepriekš izveidojot "Policijas FK" bija radījusi Latvijā spēcīgāko amatieru futbola komandu - proti, "policistiem" vadība algu nemaksāja, toties nodrošināja futbolistus ar darbu policijā, kas ļāva sapulcināt visai pieklājīgu sastāvu, ar kuru "policisti" 1998.gadā uzvarēja 1.līgā un turpmākos divus gadus aizvadīja jau Virslīgas komandas statusā. Policistu rindās šajos gados uzspēlēja tādi ļoti zināmi futbolisti kā vārtsargi Einārs Gņedojs, Raimonds Laizāns, Andrejs Pavlovs un Georgs Atvars un laukuma spēlētāji Vsevlods Līdaks (viņš gan vēlāk atgriezās "Daugavā"), Artūrs Šketovs, Jurģis Kazmins, Edijs Daņilovs, Rihards Butkus. Sākotnēji "policistus" trenēja Georgs Gusarenko, bet vēlāk - Jurijs Ševļakovs.

Apvienotajā PFK/Daugavā vairāk pārstāvēti bija tieši "policistu" futbolisti (kas zināmā mērā bija loģiski, jo "Policijas FK" 2000.gadā ieņēma augstāku vietu nekā "LU/Daugava). No iepriekšējās sezonas "Daugavas" futbolistiem komandas rindās spēlēja Mihaļčuks, Sergejevs, Līdaks, Monjaks, Sokoļskis, Černovs un Musajevs, komandai bija pievienojies Sergejs Ivanovs, kas pēdējo reizi šo komandu pārstāvēja vēl 1997.gadā. Apvienoto komandu trenēja Jurijs Popkovs, kuram tā bija atgriešanās komandā, ar kuru viņš iepriekš bija izcīnījis Latvijas čempionāta sudraba medaļas.

Lai arī gluži cīņā par medaļām 2001.gadā "PFK Daugava" iesaistīties nespēja, komanda apliecināja, ka reizēm summa mēdz būt lielāka par saskaitāmo vērtību - gadu iepriekš "LU/Daugava" un "Policijas FK" par abām Virslīgā izcīnīja 28 punktus, bet apvienotā komanda tos iekrāja veselus 38 un ieņemot turnīrā piekto vietu. Ar 9 vārtiem par rezultatīvāko "PFK Daugavas" futbolistu kļuva Sergejevs, 8 vārtus guva Daņilovs, sešus - Teplovs (arī viņš atgriezās komandā pēc dažu gadu pārtraukuma), bet komandas vārtus pusē spēļu sargāja Pāvels Doroševs, otrā pusē - Vladislavs Zablockis.

Pamatīgs (bet ne patīkams) pārsteigums "PFK Daugavas" atbalstītājus sagaidīja 2002.gada pavasarī, kad mēnesi pirms čempionāta sākuma no darba tika atbrīvots "PFK Daugavas" treneris Popkovs, kura vietā tika iecelts Andrejs Kolidzejs. Interesantā kārtā gan sanāca, ka tikai pāris mēnešus vēlāk Popkovs atgriezās pie komandas stūres. Tomēr sevišķus brīnumus Popkova trenētā vienība sagādāt nespēja - 28 spēlēs tā guva 6 uzvaras, 5 reizes spēlēja neizšķirti, 17 reizes zaudēja un rezultātā Virslīgā ieņēma sesto vietu. Tas varbūt arī nebūtu slikts rezultāts, ja vien starpība starp "Daugavu" un pirmā četrinieka komandām nebūtu tik dramatiski liela - pret šīm komandām 16 spēlēs "PFK Daugava" spēja izcīnīt tikai divus neizšķirtus. Ar 6 vārtiem rezultatīvākais komandas futbolists bija Puzirevskis.

Šī bija pēdējā sezona, ko komanda pastāvēja, jo policija atteicās turpmāk finansēt komandu un spēle Virslīgā tai vairs nebija pa kabatai, 1.līgai tā arī savu dalību nepieteica un rezultātā komanda iznīka pavisam.

Nobeigumā daži skaitļi. 10 sezonās, ko komanda aizvadīja Virslīgā, tās rindās laukumā izgāja 145 futbolisti. Visvairāk - 115 reizes - komandu pārstāvēja Sergejs Ivanovs, 110 reizes laukumā izgāja Ruslans Mihaļčuks, 97 - Vladislavs Ņesterenko, 89 - Zakreševskis, 85 - Rudenko, 82 - Līdaks. Visvairāk vārtus guva Miholaps (44), Zeņkovs (15), Zakreševskis (14), Sergejevs (12), Teplovs (12), Černovs (10).

Latvijas izlasē spēlējuši 26 futbolisti, kas pārstāvējuši "Torpedo" un tās pēcteces. Tieši kā šīs komandas futbolisti izlasē spēlēja Vīts Rimkus, Aleksejs Šarando, Dzintars Sproģis, Igors Korabļovs, Aleksandrs Stradiņš, Vitālijs Teplovs, Jurijs Karašausks, Genādijs Širins, Rihards Butkus, Sergejs Ivanovs, Ruslans Mihaļčuks, Oļegs Rudenko.

Autors izsaka pateicību Valteram Nikanam par palīdzību raksta gatavošanā.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form