Par "Union" komandas kapteini un treneri kļuva cilvēks, kuru pieņemts uzskatīt par Latvijas futbola tēvu - britu uzņēmējs Herolds Trevenans Holls. Lai arī Holls bija anglis, "Union" kopumā bija vācu komanda, un līdz ar to Latvijas futbola pirmie gadi faktiski iezīmēja cīņu futbola laukumos starp angļiem (BFC) un vāciešiem (Union). Pirmskara gados "Union" divas reizes kļuva par Rīgas futbola līgas uzvarētāju - 1910. un 1912.gadā (lai arī pirmajā reizē to par tādu atzina vienīgi pēc BFC diskvalifikācijas), tāpat Union uzvarēja pirmajā Rīgas kausa izcīņā 1910.gadā. Tomēr cara laika "Union" ir ievērojama arī citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tās sastāvā futbolu spēlēja Herberts Baumanis - viens no nozīmīgākajiem futbola organizētājiem jau neatkarīgajā Latvijā. Otrkārt, 1909.gadā piesaistot savā komandā Laumanu no Sanktpēterburgas, "Union" ieviesa Latvijas futbolā tādu jēdzienu kā "viesspēlētājs" (jāpiezīmē gan, ka stingri ņemot "BFC" sastāvēja tikai no vieniem viesspēlētājiem). Vēl no pirmskara "Union" futbolistiem ievērojams bija ilggadīgais Latvijas izlases Česlavs Stančiks.
Pēdējo reizi Rīgas futbola līgā spēles notika 1915.gadā, kad "Union" tajā ieņēma 2.vietu. Neatkarīgās Latvijas apstākļos "Union" tik augstas virsotnes sasniegt vairs nespēja, taču savu tiesu panākumu šī komanda guva arī nākamajās divās desmitgadēs.
Savu darbību "Union" atsāka 1920.gadā, kad tās rindās futbolu spēlēja droši vien pats nozīmīgākais neatkarīgās Latvijas futbola organizators - Juris Rēdlihs-Raiskums. 1921.gadā "Union" piedalījās pirmajā Rīgas čempionātā spēcīgāko komandu grupā, kurā tas ieņēma 3.vietu aiz "Kaiserwald" un YMCA (turnīrs gan netika pabeigts ziemas iestāšanās dēļ, taču "Union" vietu vienīgā neizspēlētā spēle starp turnīra līderēm tāpat ietekmēt vairs nevarēja. Līdzās Stančikam šajā Union sastāvā spēlēja vēl viens futbolists, kas vēlāk pārstāvēja Latviju 1924.gada Olimpiskajās spēlēs - Aleksandrs Roga. Tāpat izlases kandidāts savulaik bija arī Plaucis.
Jāpiezīmē, ka neatkarīgās Latvijas "Union" vairs nebija tik ļoti izteikti vāciska komanda, kāda tā bija bijusi pirms kara. Tajā gan, protams, bija augsts baltvācu izcelsmes futbolistu īpatsvars, taču "Union" rindās allaž atradās vieta arī citu tautību futbolistiem.
Pirmajā pabeigtajā Rīgas meistarībā 1922.gadā "Union" ieņēma piekto vietu sešu komandu konkurencē, apsteidzot vienīgi ebreju biedrību "Makkabi". Salīdzinoši labāk "Union" gāja turnīra 2.riņķī, kad tas spēlēja neizšķirti ar JKS un LSB komandām. Pēc šīs sezonas trīs būtiski "Union" futbolisti pārgāja uz ASK - Plaucis, Kauke-Dauge un Finks, bet nākamā gada vidū uz "Kaiserwald" pārgāja arī "Uniona" pamatvārtsargs Kļimenko.
Novājinātā sastāvā "Union" sniegums 1923.gadā bija visai bēdīgs - pēdējā vieta Rīgas meistarsacīkstēs, tikai viena izcīnīta uzvara un graujoši smags zaudējums 0-15 spēlē pret Latvijas čempionvienību "Kaiserwald". Tā rezultātā "Union" izkrita uz Rīgas meistarības B klasi, un augstākā līmeņa turnīrā nespēja atgriezties līdz pat desmitgades beigām.
Trīs gadus "Union" nospēlēja Rīgas meistarsacīkšu B klasē, līdz 1927.gadā ar Virslīgas izveidošanu tā tika pārsaukta par A klasi, taču būtībā nekas nemainījās - "Union" kā spēlēja 2. pēc spēka turnīrā, tā spēlēja. Šajos gados komandā gan parādījās atsevišķi spēcīgi futbolisti: Vladimirs Bērziņš (1927.gadā pievienojās RFK, bija stabils Latvijas izlases spēlētājs), Ēriks Skadiņš (visuzticamākais "Union" vīrs, kas komandas rindās palika līdz pat tās likvidēšanai 1939.gadā), Bergs un Maršics no izjukušā "Kaiserwald", N.Kavass (līdzās E.Skadiņam spēlēja Latvijas "B" izlasē, vēlāk - tiesnesis , Union komandas vadītājs un vadošs futbola savienības darbinieks).
Uz desmitgades beigām "Union" rezultāti sāka iet uz augšu, komanda arvien labāk spēlēja Rīgas "A" klases turnīrā, un visubeidzot 1929.gadā tā ar "Vandereri" dalīja 1.vietu A klasē. Kā "A" klases vicemeistars "Union" spēlēja pret Cēsu Sporta biedrību par tiesībām 1930.gadā spēlēt Virslīgā. Šajā spēlē rīdzinieki izcīnīja ļoti pārliecinošu uzvaru ar 5-0, taču spēle iezīmējās arī ar nepatīkamu incidentu, kad "Uniona" uzbrucējs Ferdinands Neibergs vispirms mēģināja izsist cēsinieku vārtsargam Eberhardam bumbu no rokām, bet pēc tiesneša svilpes turpināja spārdīt vārtsargu ar kājām. Vispār jāatzīst, ka Neibergs, kas bija diezgan talantīgs futbolists, ar rupjībām laukumā "izcēlās" diezgan regulāri - tikai nedēļu pirms spēles pret cēsiniekiem viņš bija smagi savainojis Rīgas ASK futbolistu Magoni, bet nākamajā gadā jau Virslīgas spēlē pret ASK Neibergs sakāvās ar kādu no "Uniona" (pat ne pretinieku komandas!) atbalstītājiem.
Tomēr Virslīgā "Union" iekļuva, un uzreiz spēja tajā sagādāt virkni pārsteigumu titulētākiem pretiniekiem. Pēc Virslīgas turnīra pirmā riņķa "Union" sensacionāli tajā ieņēma 2.vietu (dalītu ar Liepājas "Olimpiju"), vienīgo zaudējumu piedzīvojot spraigā cīņā ar 4-5 pret Rīgas ASK. Otrajā riņķī, kad "Union" pretiniekiem vairs nebija noslēpums, tas nokrita tabulā uz 5.vietu, taču komanda bija apliecinājusi savu spēku, vismaz pa reizei atņemot kādu punktu visām Virslīgas komandām ("Unionu" apsteigušie "Vanderers" un ASK ar šādu sasniegumu lepoties nevarēja), un gūto vārtu ziņā ieņemot 2.vietu līgā. Kas tad veidoja "Uniona" komandu - galveno 1930.gada Virslīgas pārsteigumu? Tās vārtus sargāja Georgs Kabuls, aizsardzības galvenais balsts bija Ēriks Skadiņš (iesaukts "Puļčiks"), bet pretinieku vārtsargiem galvassāpes sagādāja Juris Skadiņš (iesaukts "Bišumuiža"), Hermanis Jēnihs, Alfrēds Verners, Ferdinands Neibergs, Indriķis Reinbahs.
Līdzīgu sniegumu "Union" demonstrēja arī nākamajā, 1931.gada, Virslīgas sezonā. Taču šoreiz tas veiksmīgāk aizvadīja spēles pret vidusmēra komandām un spēja pirmo un pēdējo reizi savā vēsturē izcīnīt Latvijas čempionāta medaļas - ar 15 punktiem tas Virslīgā dalīja trešo vietu ar "Vandereri", un gan vārtu attiecība, gan savstarpējās spēles trešo vietu atdeva "Uniona" komandai. Šis arī kļuva par augstāko punktu "Uniona" sniegumā 20.-30.gados, kam sekoja lēna, bet nenovēršama lejupslīde.
Jau 1931.gada rudenī sākās labāko "Uniona" futbolistu aizplūšana uz citām Virslīgas vienībām. Aizgāja komandas labākais uzbrucējs Jēnihs, kam līdzi uz "Vandereru" aizgāja arī Neibergs. Tikām aizgājušo vietā jaunus labus futbolistus piesaistīt "Unionam" nācās diezgan grūti, un vadošas vietas Virslīgā ieņemt "Unions" vairs nespēja.
Nākamajos trīs gados tas divas reizes bija sestais un vienu - piektais. Reizēm "Unions" joprojām spēja sagādāt patīkamus pārsteigumus saviem atbalstītājiem, bet arī smagi zaudējumi nebija retums. Tā 1932.gadā "Unions" aizvadīja satriecoši spraigu spēli ar vēlāko čempionvienību ASK, kas beidzās ar rezultātu 4-4 un ar 5-1 sagrāva Liepājas "Olimpiju", taču tā paša turnīra ietvaros otrajā spēlē ASK spēja "Unionam" revanšēties ar 5-0, bet spēlē pret RFK tas zaudēja ar nepieklājīgu rezultātu 1-11. Nākamajā gadā "Unions" spēlēja neizšķirti pret RFK un divas reizes uzvarēja ASK, taču neveiksmīgi aizvadīja spēles pret turnīra vājākajām vienībām "Hakoah" un "Amatieri". 1934.gadā, kad "Unionam" izdevās Virslīgā ieņemt 5.vietu, tam atkal netrūka smagu zaudējumu: 0-6 pret RFK, 1-8 pret "Vandereri", 0-5 pret Olimpiju.
Visubeidzot 1935.gadā "Uniona" virzība sasniedza likumsakarīgo rezultātu - ieņēmis Virslīgā pēdējo vietu, tas no šī turnīra atvadījās uz neatgriešanos. 14 spēlēs "Union" izcīnīja tikai vienu uzvaru, un arī to - jau tad, kad komandas liktenis bija praktiski skaidrs, zaudējot 42 un gūstot tikai 12 vārtus (5 no tiem - Jura Skadiņa "kontā"). "Uniona" problēma pēdējos Virslīgas gados bija gaužām vienkārša - nepietiekams augstas klases izpildītāju daudzums. Tika izmēģināti visdažādākie sastāva varianti, un teju katrā nākamajā spēlē "Unions" laukumā nāca radikāli izmainītā sastāvā, taču saskaitāmo summa nemainīgi bija nepietiekama, lai gūtu panākumus. Taču nevar teikt, ka "Unionā" pēc 1931.gada vairs nebija labu futbolistu. Vēl divus gadus (1932. un 1933.) komandā nospēlēja Verners, kas tad aizbrauca uz Ameriku, bet pēc atgriešanās Latvijā spēlēja "Vandererā", kādu laiku komandā darbojās veseli trīs Skadiņi - līdzās jau pieminētajiem "Puļčikam" un "Bišumuižai" spēlēja arī Johans "Džonka" Skadiņš, komandu divus gadus pārstāvēja Harijs Fogelis, aizsardzībā darbojās Nikolajs Luginskis, vēl pastāvīgi komandā spēlēja Dartavs un Hermanis. Tomēr galvenā "Uniona" zvaigzne bija tā jaunais vārtsargs Jānis Bebris, pateicoties kuram "Uniona" zaudējumi nebija vēl smagāki. Komandai izkrītot no Virslīgas, to atstāja tās divi labākie spēlētāji - Bebris un Juris Skadiņš (abi uz "Vandereru") un perspektīvais aizsargs Gromovs (uz "Kružoku"), tādējādi "Uniona" tālākās perspektīvas arī nešķita rožainas.
Izkritis uz 1.līgu "Unions" nepajuka gluži tik traģiski kā pāris gadus iepriekš "Amatieris", kurš nokrita vēl par līmeni zemāk, taču spoži "Unionam" tāpat negāja. 1.līgā tas izrādījās esam labākajā gadījumā vidusmēra komanda, kurai varbūt gluži nedraudēja kritiens uz 2.līgu, taču ar labākajām pirmās līgas vienībām tas īsti cīnīties nespēja. Līdz pat komandas likvidēšanai 1939.gadā līdz ar baltvāciešu aizbraukšanu no Latvijas "Unions" 1.līgā bija 6.-9.vietas līmeņa komanda. Pēdējos tās pastāvēšanas gados ievērojamākie "Uniona" spēlētāji līdzās veterānam Ērikam Skadiņam un uzbrucējam Kabulam bija Dansbergs (pārnāca 1934.gadā no SSS), Hernbergers, brāļi Štāli, Jurevics (viens no 1938./39.gada 1.līgas labākajiem vārtu guvējiem), bet par komandas pamatvārtsargu pēc Bebra aiziešanas kļuva Krons.
"Uniona" rezultāti Virslīgā:
pretinieks | spēles | uzvaras | neizšķirti | zaudējumi | % | Vārtu attiecība |
ASK Liepāja | 2 | 2 | 0 | 0 | 100% | 8-4 |
Cēsu SB | 2 | 2 | 0 | 0 | 100% | 8-2 |
LBS | 6 | 3 | 1 | 2 | 58% | 16-8 |
JKS | 8 | 3 | 2 | 3 | 50% | 8-15 |
Amatieris | 8 | 1 | 4 | 3 | 44% | 9-11 |
ASK Rīga | 12 | 4 | 2 | 6 | 42% | 23-30 |
Hakoah | 6 | 2 | 1 | 3 | 42% | 13-11 |
Olimpija | 12 | 4 | 1 | 7 | 38% | 16-35 |
Vanderers | 12 | 2 | 3 | 7 | 29% | 17-35 |
RFK | 12 | 1 | 3 | 8 | 21% | 18-53 |
US | 2 | 0 | 0 | 2 | 0% | 2-8 |