Par pirmo vērā ņemamo Valmieras futbola klubu var uzskatīt Valmieras Sporta Biedrības (VSB) komandu, kas divdesmitajos un trīsdesmitajos gados spēlēja Vidzemes apgabala meistarībā. Tolaik par Vidzemes meistara titulu vai katru gadu cīnījās visspraigāk trīs komandas – VSB, Cēsu saviesīgā biedrība (vēlāk – Cēsu sporta biedrība) un Valkas sporta biedrība. Pret valcēniešiem Valmieras klubs lielākoties spēja cīnīties kā līdzīgs pret līdzīgu, bet cēsinieki gandrīz katru gadu sezonas kopvērtējumā tomēr guva virsroku pār saviem konkurentiem. Valmieras futbola galvenie stūrakmeņi šajos gados bija vārtsargs Strazdiņš, uzbrucēji L.Trēziņš un Zirdziņš un brāļi Feodorovi. Trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad arvien lielāku lomu ieņēma Aizsargu organizācijas, arī Valmieras futbolā vadošo vietu ieņēma aizsargu sporta klubs – 8. Valmieras Aizsargu pulka sporta klubs (VAPSK). Dabiski, ka VAPSK sastāvā tika iekļauti daudzi kādreizēji VSB spēlētāji, un arī tas nebūtu iedomājams bez Trēziņa un Zirdziņa vārtu izjūtas. Aizsargu sacensībās VAPSK kotējās pietiekami labi, bija viena no vadošajām komandām Vidzemē, bet Latvijas meistarībā uzspīdēt komandai tā arī neizdevās. Notika arī pilsētas čempionāts, kurā piedalījās tādas komandas kā "Bekona eksports", "Olimpija" un Kārlienes "Temps". 1938.gadā svinīgi tika atklāts Jāņa Daliņa stadions.
Tad nāca Otrais pasaules karš – vispirms padomju okupācija, tad vācu okupācija. Futbola, tāpat kā visā citā, dzīvē notika nepārtrauktas pārmaiņas. Protams, arī kara laikā futbolu Valmierā spēlēja. Vēl 1944.gada augustā Valmierā notika zibensturnīrs 7 komandām, kurā piedalījās gan vairākas Valmieras komandas, gan vienības no citām pilsētām, bet tā paša gada 23.septembrī Valmierā ienāca padomju armija.
Pēckara gados Valmieras vadošais futbola klubs ieguva visā Padomju savienībā ļoti izplatītu nosaukumu – "Dinamo". Pirmos gadus tas vairāk spēlēja ar apriņķa komandām – Limbažiem, Salacgrīvu, Aloju, Mazsalacu, Rūjienu. Principiālas bija arī pilsētas "iekšējās" cīņas – starp Kārlienes (Gaujas kreisā krasta) un pilsētas komandām. 1950.gadā "Dinamo" debitēja republikas augstākajā līgā – A klasē. Rezultāts gan bija diezgan bēdīgs – 15.vieta 17 komandu konkurencē, bet Valmieras futbolisti guva nenovērtējamu pieredzi spēlē ar vadošajām republikas komandām. Tolaik "Dinamo" sastāvā spēlēja vārtsargs Pēteris Bukainis, Laimonis Liepnieks, brāļi Aleksandrs, Bruno un Jānis Lazdiņi, Arvīds Lēvis, Rūdolfs Zirdziņš, Teodors Bindže, Edgars Pastilions. No brāļiem Lazdiņiem ievērojamākais noteikti bija Aleksandrs, kas futbolu bija uzsācis spēlēt vēl Ulmaņa laikos un kas bija viens no visneatlaidīgākajiem Valmieras futbolistiem. Kā atceras kādreizējais "Vārpas" vadītājs Edgars Eiduks, Aleksandrs Lazdiņš pašrocīgi bija izgatavojis 15x15 metru lielu "būri" mežā, kurā viņš praktizēja reakciju un bumbas sitienus un motivēja uz treniņiem citus Valmieras futbolistus. No pēckara Valmieras futbolistiem noteikti vajadzētu pieminēt arī Ēriku Roštoku, kas vēlāk kļuva par vienu no pilsētas futbola dzīves vadītājiem.
Nākamo parādīšanos augstākajā līgā Valmierai nācās gaidīt līdz 1955.gadam, kad komandu bija pārņēmis savās rokās kolhozs "Vārpa". Atgriešanās augstākajā līgā izdevās relatīvi veiksmīga – 7 vieta desmit komandu konkurencē un saglabāta vieta labāko sabiedrībā. "Vārpas" iespējas bija jau labākas nekā tās bija "Dinamo" un komandai tika piesaistīti arī citu pilsētu futbolisti, tādi kā vārtsargs Eduards Grūbe no Matīšiem, Laimonis Šņore un Sergejs Firsovs no Rīgas, kas bija meistarkomandu (Rīgas "Dinamo" un "Daugavas") sastāvā uzspēlējuši arī Padomju savienības meistarsacīkstēs. Šņore bija arī komandas spēlējošais treneris.
Kā jau tolaik tas bija parasts, "Vārpa" bija pusamatieru komanda – dienas pirmo pusi futbolisti strādāja kolhozā, bet otro veltīja treniņiem. Uz izbraukuma spēlēm visa komanda (14-15) tika satilpināta divu komandas atbalstītāju "Pobedās".
Vēl divus gadus "Vārpa" nospēlēja A klasē, bet bez sevišķiem panākumiem. Toties par panākumu var noteikti uzskatīt komandas izcīnīto lauku sporta biedrību meistaru titulu un piedalīšanos vissavienības lauku sporta komandu futbola turnīrā Odesā. Pieminēt noteikti vajadzētu arī tādus futbolistus kā Benedikts Vesbergs un Dāvis Delke.
1957.gadā "Vārpai" A klasi nācās atstāt – pārliecinoši pēdējā vieta līgā bez nevienas uzvaras 18 spēlēs citus variantus nemaz nedeva. Komandu savā vadībā pārņēma rajona Patērētāju biedrība.
Tikai 1963.gadā Patērētāju biedrības komandai izdevās vienu gadu uzspēlēt A klasē, bet atkal par spožu tās rezultātu nosaukt nevarēja – pēdējā vieta un atkal nācās atgriezties "Vārpas" turnīrā.
Patērētāju biedrības vārtus ilgus gadus sargāja Pēteris Bukainis, kas nu jau bija kļuvis par pilsētas leģendu un veterānu. Bukainis strādāja arī par treneri. Tāpat komandā spēlēja Harijs Gackis, Aleksandrs Dmitruks, Indulis Vidriķis un no Voroņežas atbraukušais jaunais futbola treneris Jevgeņijs Katajevs. Tieši pēdējam bija lemts kļūt par vienu no galvenajiem Valmieras futbola atdzimšanas veicinātājiem.
1978.gadā Katajevs kļuva par pilsētas futbola komandas galveno treneri. Komanda tikām bija tikusi arī pie jauna nosaukuma - "Gauja". Jau pirmajā gadā Katajeva vadībā komanda izcīnīja tiesības spēlēt A klasē, kur Valmierai savas komandas nebija bijis veselus 15 gadus. Pirmais gads labāko starpā komandai padevās grūts – pēdējā vieta, un tikai līgas reorganizācija paglāba komandas izkrišanu uz zemāku līgu.
Tomēr arī šāda mācība komandai nāca par labu – ar jaunajiem Daini Andersonu, Aleksandru Madājevu, Jāni Ozolu, Aleksandru Mihailovu un citiem pamazām sāka rēķināties arī spēcīgākie pretinieki. Astoņdesmit otrajā gadā "Gauja" bija jau piektā komanda republikā, bet pēc sezonas divus tās līderus – Andersonu un Ozolu savās rindās uzaicināja Rīgas "Daugava". Par komandas līderiem "Daugavā" viņi gan nekļuva, tomēr var teikt, ka arī Valmieras futbola audzēkņi deva savu artavu lieliskajā astoņdesmito gadu vidus Jāņa Skredeļa "Daugavā". Katajeva vadībā "Gauja" izcīnīja divas uzvaras Lauku sporta spēlēs, 1980.gadā izcīnīja 3.vietu Vissavienības sacensībās Moldāvijā.
1983.gads "Gaujai" izvērtās diezgan bēdīgs – pilsētas stikla šķiedras rūpnīca atteicās finansēt komandu un to atstāja arī treneris Katajevs. Likumsakarīgi sezonu nācās pabeigt pieticīgajā 9.vietā. Bet nākamajās sezonās Valmieras futbols sasniedza savus labākos rezultātus. Dainis Andersons pēc diviem "Daugavā" pavadītiem gadiem atgriezās "Gaujā" kā spēlējošais treneris un tieši ar viņa vārdu saistās komandas skaļākie panākumi. Vispirms 1985.gadā komanda pirmo reizi Latvijas meistarsacīkstēs tika pie medaļām – "Gauja" izcīnīja 3.vietu. Patiesībā šajā sezonā komanda varēja cerēt pat uz labāku rezultātu – tās uzbrukuma līderis Jānis Bacis kļuva par visas līgas labāko vārtu guvēju, arī Juris Ozols, kas tāpat kā Andersons bija atgriezies Valmierā, spēlēja ļoti pārliecinoši, bet pirms pēdējās spēles "Gauja" vēl reāli pretendēja uz čempiona titulu. Tomēr pēdējā kārtā "Gauja" piedzīvoja sāpīgu zaudējumu ar 1:4 pret nemotivētu Liepājas "Sarkano metalurgu" un komandai nācās samierināties ar trešo vietu līgā. Jānis Bacis, starp citu, Valmieras futbolā pārstāvēja veselu dinastiju – viņa tēvs Arnolds bija spēlējis Valmieras "Vārpā", bet vectēvs – pirmskara Valmieras futbola komandās.
Nākamā sezona "Gaujai" pagalam nepadevās – 10.vieta 14 komandu konkurencē, saņemties izdevās vien Latvijas kausa turnīrā, kur "Gauja" pirmo reizi sasniedza finālu. Tiesa, kausa fināls "Gaujai" pozitīvas emocijas nesagādāja – Rīgas "Celtnieks" to burtiski sagrāva ar 6:0. Kad 1988.gadā "Gauja" otro reizi spēlēja kausa finālā, rezultāts bija jau pieklājīgāks – 1:0, bet uzvarētājs atkal bija valmieriešu pretinieki, šoreiz – Jelgavas RAF.
1986.gadā vērā ņemamus panākumus guva otra pilsētas komanda – futbola klubs "Vārpa", kas kļuva par "Vārpas" čempioniem un pārstāvēja Latviju Vissavienības sacensībās Krievijā, kur vienīgo reizi Latvijas klubs izcīnīja medaļas Savienības mēroga futbola sacīkstēs, tikai sliktākas vārtu starpības ieņemot trešo vietu aiz Ukrainas un Armēnijas komandām.
Pēc vairākām bālām sezonām 1990.gadā "Gauja" sasniedza to, kas Valmieras futbolistiem līdz šim ne reizi nebija izdevies – ieguva Latvijas čempionu titulu. Protams, nevar aizmirst, ka šajā gadā vairākas labākās republikas komandas Latvijas meistarsacīkstēs nepiedalījās, jo cīnījās Baltijas līgā. Cīņa par titulu ilga līdz pēdējai kārtai un tikai pēdējā kārtā izcīnītais neizšķirts pret galvenajiem konkurentiem VEF atļāva "Gaujas" futbolistiem izcīnīt čempionu titulu. Tādi futbolisti no čempionu sastāva kā Modris Zujevs, Rolands Kraglihs un Viktors Baskakovs vēl ilgus gadus bija Valmieras futbola līderi.
Pēc sezonas "Gaujai" nācās vairākus spēlētājus zaudēt, jo tos piesaistīja augstāka līmeņa klubi, tai skaitā aizgāja Zujevs un talantīgais aizsargs Gatis Ērglis, kas 1991.gadā Jelgavas RAF rindās spēlēja PSRS otrajā līgā. Likumsakarīgi, ka 1991.gada sezonā atkārtot iepriekšēja gada panākumu "Gaujai" nebija pa spēkam (turklāt līdz ar Baltijas līgas izjukšanu līgas spēks atkal bija pieaudzis). Tomēr 20 komandu konkurencē "Gauja" bija 6. un pelnīti tā kļuva par vienu no 12 komandām, kas 1992.gadā spēlēja atjaunotajā Virslīgā.
Par spožiem gan sekojošos gadus nenosauksi – 1992.gadā "Gauja" bija 10. no 12 komandām, bet 1993. - pēdējā no desmit komandām, turklāt 18 spēlēs tā piedzīvoja 17 zaudējumus un izcīnīja vienu vienīgu punktu. Lieki teikt, ka Virslīgu nācās atstāt. Lai gan, protams, dabiski, ka šādam rezultātam pamatā bija tas, ka "Gauja" arī finansiāli spēlēt Virslīgā vairs nevarēja atļauties.
Tikām Elmāra Volkoviča vadībā futbola kluba "Vārpa" 11 gadīgo futbolistu komanda 1993.gadā kļuva par pēdējiem "Vārpas" sacensību uzvarētājiem savā vecuma grupā, un šīs komandas sastāvā spīdēja tagadējais Latvijas izlases un Rīgas "Skonto" uzbrucējs Gatis Kalniņš.
Pēc 1993.gada sezonas "Gauja" faktiski iznīka – tā gan turpināja spēlēt 2. (pat ne 1.) līgas sacensībās, bet Valmieras futbola līdzjutēji tomēr ilgus gadus bija pieraduši pie spēlēm pret spēcīgākajām Rīgas, Liepājas un Daugavpils komandām, nevis pret pirmskara pretiniekiem – Valku, Cēsīm. Deviņdesmito gadu otrajā pusē "Gauja" iznīka pavisam.
1996.gadā nopietna līmeņa futbols atkal atgriezās Valmierā, kad tika dibināts Valmieras futbola klubs. Jaunajā komandā, kuru atbalstīja stikla šķiedras rūpnīca, tika savākti gandrīz visi talantīgākie pilsētas futbola audzēkņi, daudzi no kuriem bija iepriekš spēlējuši citās pilsētās. 1996.gadā Valmiera izcīnīja otro vietu 1.līgā un pārspēlēs pieveica "Skonto/Metāls" vienību, izcīnot tiesības atjaunot Valmieras pārstāvniecību augstākajā līgā. Trenera Vladimira Serbina vadītajā komandā bija tikai Latvijas futbolisti, jo Valmieras klubs bija principiāli pret viesspēlētāju piesaistīšanu, un tā rindās spēlēja Gatis Ērglis, Dzintars Savaļnieks, Rolands Kraglihs, Viktors Baskakovs, Modris Zujevs. Debija kopumā izdevās laba – 7.vieta no 9 komandām gan nešķiet nekas izcils, bet Valmieras klubs rezultātu ziņā bija daudz tuvāks priekšā esošajiem "Liepājas metalurgam" un Rīgas "Universitātei" nekā Daugavpils un Rēzeknes autsaideru vienībām.
Nākamās divas sezonas komandai izdevās izcīnīt Virslīgā pat piekto vietu. Komandas finansiālā puse gan sāk iet uz leju un līdz ar to piesaistīt labus citu pilsētu spēlētājus sāka kļūt arvien grūtāk, bet komandas līderi sāka Valmieru atstāt.
21.gadsimta sākums Valmieras futbolam neko labu nenesa – 2001., 2002. un 2003.gada sezonas komanda aizvadīja pastāvīgi atrodoties uz bankrota robežas, un Virslīgā tā varēja spēlēt galvenokārt tāpēc, ka tajā bija nepieciešamas 8 komandas, lai valsts klubi varētu spēlēt eirokausos, bet faktiski Valmiera bija kļuvusi par amatieru komandu. 2003.gadā Valmieras komanda spēlēja atkal kā "Gauja", bet pēc šīs sezonas beidzot pienāca neizbēgamais – Valmiera no Virslīgas atvadījās.
Jau pēdējos gados Virslīgā Valmieras klubs bija pamatā pārkvalificējies uz darbu ar jaunajiem futbolistiem, bet kā 1.līgas komandai Valmierai faktiski citu uzdevumu arī nav – Romāna Sidorova vadītā komanda atgriešanos Virslīgā kā prioritāti pagaidām neizvirza. Bet tas nebūt nenozīmē, ka Valmieras futbolā neaug Pētera Bukaiņa, Daiņa Andersona, Jāņa Bača un Modra Zujeva "lietas turpinātāji".
Lielu pateicību par palīdzību raksta tapšanā izsaku Ērikam Roštokam, Edgaram Eidukam, Elmāram Volkovičam un Pētera Bukaiņa atraitnei.