'Futbols pilsētā': VEF komanda

Rakstu sērija "Futbols pilsētā" pievēršas futbola vēsturei dažādās Latvijas pilsētās - atceroties aizgājušo dienu zvaigznes un spilgtākos mirkļus pilsētu futbola vēsturē. Rakstu tapšanā izmantoti materiāli no laikrakstu arhīviem, Latvijas futbola statistiskie pārskati un intervijas ar futbola veterāniem un ekspertiem. Paredzēts, ka sērijā laika gaitā tiks apskatīta futbola vēsture visās Latvijas pilsētās, kas devušas ievērojamu ieguldījumu Latvijas futbola tapšanā. Raksti sērijā tiks publicēti reizi divās nedēļās.

Abreviatūra VEF sportā visvairāk neapšaubāmi asociējas ar spožo sešdesmito-astoņdesmito gadu basketbola meistarkomandu, kuras rindās spēlēja tā laika izcilākie latviešu groza bumbas meistari. VEF futbolisti Olimpiskajās spēlēs, protams, spēlējuši netika, taču tie sešas reizes kļuva par LPSR čempioniem un trīs reizes izcīnīja Latvijas kausu. Tomēr zīmīgāks ir kāds cits fakts saistībā ar VEF futbola komandu - tā bija vienīgā futbola vienība, kas spēlēja gan pēdējā neatkarīgās Latvijas Virslīgā 1939./1940.gadā, kad pirmajā atjaunotās Latvijas Virslīgā 1992.gadā.

Par pašas Valsts elektrotehniskās fabrikas jeb VEF pirmsākumu uzskata 1919.gada aprīli, kad Rīgas vecajā pasta ēkā ierīkoja Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas, 1932.gadā jau pamatīgi izaugušo uzņēmumu pārdēvēja par VEF, un sākot ar 1934.gadu jau skaidri var izsekot VEF futbola komandas gaitām.

VEF komandas pirmā skaļākā atrādīšanās notika 1934.gada ierēdņu futbola turnīrā. Atbilstoši šī turnīra nolikumam, komandu varēja pārstāvēt arī uzņēmuma darbinieki, kas pārstāvēja Virslīgas futbola komandas. VEF darbinieku vidū augstākā līmeņa futbolistu netrūka, un šajā gadā komandas rindās spēlēja pat tāds meistars kā Ēriks Pētersons, bet līdzās viņam arī vairāki citi sportisti, kas šajā pat gadā izcīnīja Latvijas čempionu titulu RFK sastāvā - Vizla, Freimanis, Bruks, Peilis, Rozītis. Tā ka brīnīties par VEF futbolistu uzvaru ierēdņu meistarībā noteikti nevajadzētu. Arī 1935.gadā vefieši spēlēja ierēdņu turnīrā, bet pirms 1936.gada sezonas fabrikas paspārnē tika piereģistrēta komanda, kas pieteica savu dalību Rīgas meistarības 2.līgas turnīrā. Līdz ar VEF iesaistīšanos Rīgas meistarībā, to iepriekš pārstāvējušajiem lielo sporta biedrību futbolistiem vajadzēja izvēlēties spēlēšanu tikai vienā no divām savām līdz šim pārstāvētajām vienībām.

Vislabāk zināmais futbolists 1936.gada parauga VEF sastāvā bija trīskārtējais Latvijas meistars RFK rindās Oskars Peilis, kas 1931.gadā bija aizvadījis vienu spēli Latvijas izlasē. Arī Dambergs un Antens iepriekš bija RFK futbolisti, taču viņi spēlēja tikai RFK rezerves sastāvos. No bijušajiem LSB Virslīgas futbolistiem ievērojamākie VEF dalībnieki bija Skuja un Krotovskis, tāpat Virslīgā Liepājas ASK rindās bija spēlējis Batorins. No tolaik mazāk zināmajiem futbol Tam vēl pievienojot klāt Herbertu Baumani komandas trenera statusā, par realitāti kļuva VEF uzvara 2.līgas turnīrā jau ar pirmo piegājienu. Vienīgo nopietno konkurenci tai sastādīja Latvijas Arodorganizāciju Sporta (LAS) komanda, kuras rindās spēlēja daudz bijušo Ulmaņa režīma likvidētās SSS futbolistu.

Nopietni VEF papildinājās 1937.gadā, sākot 1.līgā savu ceļu uz Virslīgu. No RFK uz VEF pārnāca Kārlis Freimanis, vārtsargs Viktors Vizla un Latvijas izlases uzbrucējs Jānis Rozītis, kas bija arī laba līmeņa hokejists un bija pārstāvējis Latviju 1936.gada Ziemas olimpiskajās spēlēs. Tāpat VEF pievienojās Neimanis no LSB, Āboliņš no Ķuzes komandas, Auniņš no "Jūrmalas Sporta", un divi futbolisti no Daugavpils - Prāms un Zvaigznītis.

Tā kā 1937.gadā 1.līgas turnīrā neviena pār citām galvas tiesu pārāka komanda nepiedalījās, tieši turnīra debitante VEF vienība, kuru turklāt trenēja Latvijas izlases vadītājs Rūdolfs Štancels, tika uzskatītu par galveno tā favorīti. To liecināja gan solīdais komandas sastāvs, gan sezonas gaitā notiekošās spēles. Visu gadu VEF diezgan droši gāja uz uzvaru šajā turnīrā, taču sezonas beigās nedaudz pietrūka gan veiksmes, gan ieguldītā darba, un par punktu vairāk 1.līgas gala tabulā iekrāt spēja gan "Kružoks", gan "Strazdumuiža". Liktenīgs VEF izrādījās pēdējā kārtā zaudētais punkts pret "Latvju jaunatnes" komandu.

Kas neizdevās no pirmās reizes, to VEF paveica nākamajā sezonā. Tiesa, nākamā 1.līgas sezona jau notika pēc rudens-pavasaris sistēmas un līdz ar to par šī turnīra uzvarētāju VEF kļuva 1939. un nevis 1938.gadā, taču būtību tas nemainīja - 1939.gada pavasarī VEF kļuva par 1.līgas meistari, pārspēlēs uzvarēja vispirms Cēsu futbolistus, bet tad arī Ventspils "Sparu", un droši iesoļoja Virslīgā. Virslīgā VEF ieveda treneris Karls Graupners.

Ar savu debiju Virslīgā VEF nekādas sensācijas nesagādāja, bet arī kaunā nekrita. Četrpadsmit turnīrā spēlēs tā trīsreiz uzvarēja, četras reizes nospēlēja neizšķirti, bet astoņas - atzina pretinieka pārākumu. Par punktam VEF atņēma visām trim čempionāta medaļniecēm - RFK, "Olimpijai" un ASK, turklāt īpaši pārliecinoši komanda nospēlēja otrajā turnīra riņķī, kurā nezaudēja piecās no septiņām spēlēm. Smagu neveiksmi VEF piedzīvoja tikai vienreiz - pirmā apļa spēlē ASK to sagrāva ar rezultātu 9-2. Labākais komandas vārtu guvējs ar astoņiem precīziem šāvieniem bija Rozītis, pa sešām reizēm precīzi bija Neimanis un Leonīds Peiča, vēl 3 vārtus guva P.Peiča. Ne sevišķi pārliecinoši darbojās VEF aizsardzība un vārtsargs Vītols.

Grūti spriest, kādas būt VEF komandas ilgtermiņa perspektīvas Virslīgā, taču līdz ar Latvijas iekļaušanu PSRS arī Latvijas futbola meistarībā notika lielas pārmaiņas un 1941.gada pavasarī aizsāktajam Latvijas čempionātam bija diezgan maz kopīga ar mazāk kā pirms gada noslēgušos pēdējo neatkarīgās Latvijas turnīru. No deviņām komandām, kas piedalījās šajā turnīrā, tikai VEF bija saglabājusi gan iepriekšējā gada sastāvu, gan nosaukumu. US bija pārsaukta par UFK, ASK par RDKA, Liepājas "Olimpija" par "Dinamo", bet pārējās komandas - vispār izveidotas no jauna, iesaistot tajās dažādu likvidēto biedrību sportistus. Pirms vāciešu iebrukuma 1941.gada jūnijā LPSR čempionātā VEF aizvadīja piecas spēles un turnīra tabulā ieņēma astoto vietu deviņu komandu konkurencē. Taču kara dēļ šo čempionātu līdz galam neizspēlēja, un 1942.gadā VEF futbola komanda atkal spēlēja turnīrā ar pavisam citiem dalībniekiem.

Turnīrs, kurā VEF bija no jauna jāizcīna tiesības spēlēt Latvijas čempionātā, bija 1942.gada Rīgas meistarsacīkstes, kurās piedalījās visas pilsētas futbola vienības. Lai spēlētu labāko sabiedrībā, mērķis bija vienkāršs - ceturtā vieta. Kopumā VEF šo turnīru aizvadīja pietiekami labi un pat kā vienīgā komanda atņēma punktu "Daugaviešu" vienībai, taču ceturto vietu sasniegt neizdevās, tā vietā ar "Rīgas vilkiem" un "Universitātes Sportu" vefieši dalīja piekto-septīto vietu meistarības tabulā. Kā VEF pietrūka cīņā par ceturto vietu? Droši vien visvairāk - uzvaras pret LDzB komandu, kura spēja izcīnīt trešo vietu, gūstot mazāk, bet zaudējot vairāk vārtu nekā VEF. Taču visticamākais, ka VEF liktenis kļuva skaidrs jau šī gada 3.maijā, kad traģiski gāja bojā trīs VEF komandas futbolisti - Jānis Rozītis, Leonīds Peiča un Arnolds Boks. Ievērojot to, ka Rozītis un Peiča bija VEF labākie vārtu guvēji, komandas potenciāls uzbrukumā līdz ar to kritās dramatiski, turklāt šī traģēdija nevarēja neatstāt iespaidu arī uz dzīvi palikušajiem VEF komandas dalībniekiem. Rezultātā par komandas rezultatīvāko spēlētāju kļuva Ozoliņš, tāpat savu vārtu tiesu guva arī P.Peiča un Pērnavs. No vēl sliktākiem rezultātiem VEF glāba vien apstāklis, ka komandai veiksmīga izrādījās vārtsargu rokāde ar ASK - no armijniekiem atnākušais Linde noteikti nebija vājāks par aizgājušo Vītolu.

Tiesības spēlēt Latvijas čempionātā VEF 1942.gadā tomēr ieguva - tikai nevis Rīgas meistarībā, bet gan rudens turnīrā, kurā tā līdzās "Rīgas vilkiem" bija veiksmīgākā komanda, un šādā veidā nodrošināja sev vietu Virslīgā nākamajam gadam.

Kā izrādījās, šajā laikā VEF bija kļuvusi par pietiekami konkurences spējīgu komandu. Nepiesaistot sevišķi zvaigžņotus spēlētājus, bet uzticoties Ozoliņam, Peičam, Jānim Liģerim, Bergmanim, Bruno Rasam no Auces, Artūram Krūzem, Aulim, Bernātam (viņš pēc šīs sezonas pargāja uz RFK) un citiem centīgiem, bet ne izciliem futbolistiem, VEF spēja Latvijas čempionātā 1943.gadā izcīnīt ceturto vietu. Pēc 1943.gada sezonas tika veikts VEF pirmās un visu rezerves komandu spēļu rezultātu apkopojums, no kā izrietēja, ka 76 mačos bija izcīnīta 51 uzvara, 7 reizes spēlēts neizšķirti un 18 reizes piedzīvoti zaudējumi, bet labākie vārtu guvēji VEF sastāvā šajā gadā bija Liģeris ar 42 vārtiem un Ozoliņš ar 32.

Vēl veiksmīgāk VEF uzsāka 1944.gada futbola sezonu, kad pirmajās trīs spēlēs komanda izcīnīja tikai uzvaras, tomēr turpinājums nebija vairs tik veiksmīgs un uz turnīra pārtraukšanas brīdi VEF tā tabulā ieņēma vairs tikai ceturto vietu. Pēdējā kara laika sezonā rezultatīvākais VEF futbolists Latvijas čempionātā bija Liģeris ar sešiem gūtiem vārtiem, piecus vārtus guva Ozoliņš, 4 - Putra, 3 - Peiča, bet 1 - Krūze. Pēdējos mēnešus šo komandu trenēja Ēriks Pētersons.

1944.gada čempionātu karadarbības dēļ pabeigt neizdevās, bet nākamā gada LPSR čempionātā VEF kārtējo reizi bija vienīgā komanda, kurai bija izdevies izvairīties no nosaukuma maiņas. Cita lieta, ka VEF sastāvā nebija atlicis sevišķi daudz iepriekšējā gada futbolistu. Tas gan nenozīmē, ka A.Godesa komandā trūka labu futbolistu - daudzi no viņiem vēlākos gados spēlēja gan "Daugavas" meistarkomandā. Tiesa, pirmajā LPSR čempionātā augstāk par ceturto vietu VEF netika.

Labāk VEF veicās 1946.gadā, kad tā tikai sliktāku papildrādītāju dēļ piekāpās Liepājas "Daugavu" cīņā par pirmo vietu. Interesanti, ka lai izcīnītu ar liepājniekiem vienādu punktu skaitu, VEF pietika ar divas reizes mazāk vārtu nekā konkurentiem. Tomēr cīņā par zeltu VEF zaudēja pamatā nevis pārāk maza gūto vārtu skaita dēļ, bet gan tādēļ, ka otrajā aplī tā zaudēja punktu pret Rīgas "Lokomotīvi" - vienu no turnīra pastarītēm. Arī Latvijas kausā VEF kļuva par otro spēcīgāko komandu, tā finālā piekāpjoties praktiski neuzvaramajai Liepājas "Daugavai", vienīgo reizi liepājniekus VEF pārspēja ASB "Daugava" kausa finālā, kur rīdzinieki bija pārāki divu spēļu summā. Šajā gadā lielāko daļu vārtu VEF rindās guva komandas līderis Gulbis, tāpat tajā spēlēja tādi vīri kā Gromovs, Vladimirs Šeino, Ēvalds Liepiņš, Romualds Aserštaks, Plāše, Bernāts, Bruno Rasa, Alfrēds Blūms, Voldemārs Zaļeskis, Vasiļjevs. Daudzi no šiem futbolistiem vai nu agrākos gados bija spēlējuši neatkarīgās Latvijas Virslīgā, vai arī vēlāk pārstāvēja meistarkomandas PSRS čempionātos. Arī vēlākos gados futbolistu migrācija starp VEF un Rīgas "Daugavu" bija ikdienišķa parādība.

Vēl vienu reizi otro vietu LPSR čempionātā VEF izcīnīja 1947.gadā, bet divas nākamās sezonas komandai padevās pagalam neveiksmīgas, ko droši vien visvairāk ietekmēja A.Godesa kļūšana par "Daugavas" galveno treneri un vairuma VEF līderu iesaistīšana meistarkomandā. Par Godesa aizstājēju pie VEF stūres stājās kādreizējais Latvijas izlases futbolists, ilggadīgais Rīgas ASK futbolists Kārlis Pakalns, kura vadībā VEF spēlēja līdz pat 1956.gadam (pirmos gadus Pakalns bija spēlējošais treneris).

Piecdesmitajos gados Pakalna vadītā VEF vienība katru gadu atradās tuvu LPSR čempionāta virsotnei, taču čempionu titulu tai izcīnīt nekādi neizdevās. Vislabākās bija 1954. un 1955.gada sezonas, kad vefieši čempionāta bija otrie, taču punktu starpība starp čempioniem un VEF abas reizes bija iespaidīga. Tomēr pēdējā gadā ar R.Pakalnu kā komandas treneri VEF vienu titulu izcīnīja, uzvarot Latvijas kausa izcīņā. No "Pakalna  ēras" VEF futbolistiem izcelt varētu Grigoriju Dementjevu, Zigfrīdu Driķi, Uldi Opitu, Magnusu Kalniņu, O.Treirātu, J.Pasīti. No "Daugavas" futbolistiem, kas VEF pārstāvēja LPSR čempionātā šajos gados, var pieminēt vārtsargus Zigurdu Strausmani un Tālivaldi Silu, bet visilggadīgākais VEF futbolists bija komandas kapteinis Jānis Liģeris, kas VEF rindās spēlēja līdz pat 1956.gadam.

1956.gadā iegūtais Latvijas kauss ilgāku laiku bija pēdējais VEF futbolistu sasniegums. Pēc sezonas nomainījās komandas treneris - Roberta Pakalna vietā nāca Jānis Dobelis, kas par VEF treneri nostrādāja no 1957.gada līdz 1960.gadam. Labāko vietu čempionātā Pakalna darba gados komanda guva 1960.gadā, kad tā izcīnīja ceturto vietu. Tiesa, 1960.gada sezonas gaitā Dobelis VEF atstāja un viņa vietā par komandas treneri kļuva bijušais VEF kapteinis Jānis Liģeris. Liģera darba gadi ar VEF sakrita ar komandas vissliktākajiem rezultātiem tās vēsturē - 1961.gadā VEF nespēja kvalificēties LPSR čempionāta finālsacensībām, un līdz pat 1968.gadam spēlēja Rīgas meistarībā. Šajā laikā rūpnīcas vadība nepievērsa sevišķu uzmanību futbola komandas gaitām, kas bija tikai loģiski, jo 1960.gadā savas gaitas PSRS čempionātā bija sākusi VEF basketbola komanda, kas neapšaubāmi bija daudz augstāka līmeņa komanda ar lielākām iespējām un ambīcijām. Kas attiecas uz futbolu, VEF ietvaros sešdesmitajos gados lielāka popularitāte bija pašas rūpnīcas iekšējām futbola sacensībām, kuru līmenis bija pietiekami augsts. Lielākoties VEF Rīgas meistarsacīkstēs cīnījās par augstākajām vietām, taču lai atgrieztos augstākajā līgā vienmēr nedaudz pietrūka.

No sešdesmito gadu VEF futbolistiem varētu pieminēt Nikolaju Moiseju, Bruno Freibergu, Grobiņu, Sproģi, Kārli Raudiņu, Jāni Pabērzu, Edvīnu Čanku. Sešdesmito gadu vidū par VEF treneri kļuva Laimonis Šņore, kas iepriekš bija vadījis augstākās līgas komandas Valmierā un Kuldīgā, un ar Šņori kā treneri 1967.gadā VEF spēja uzvarēt Rīgas meistarībā, kas deva tiesības spēlēt pārejas turnīrā par vietu augstākajā līgā, arī tajā VEF ieguva pirmo vietu, apsteidzot Rēzeknes piena kombinātu, un 1968.gadā VEF futbola komanda atkal spēlēja Latvijas čempionātā.

Atgriešanos būtu grūti nosaukt par triumfālu - 14 komandu konkurencē VEF palika pēdējā un atkal atgriezās Rīgas meistarsacīkstēs. Šajā situācijā tika pieņemts lēmums mainīt komandas treneri un pie šo pienākumu pildīšanas stājās bijušais vefietis - Zigfrīds Driķis. Jau no pirmā piegājiena Driķa vadībā VEF spēja uzvarēt Rīgas meistarībā un ar gada pārtraukumu 1970.gadu VEF sāka kā augstākās līgas komanda.

Atšķirībā no 1968.gada, šoreiz VEF bija daudz labāk sagatavojusies, un aizvadot negaidīti pārliecinošu sezonu pirmo reizi savā vēsturē kļuva par LPSR čempionvienību. Lai arī VEF formāli bija augstākās līgas debitanti, komandas sastāvā bija pietiekami daudz futbolistu, kuri iepriekš bija spēlējuši pietiekami augstā līmenī. Galvenā VEF zvaigzne neapšaubāmi bija Georgijs Smirnovs - viens no visu laiku izcilākajiem Latvijas futbolistiem, kas savas karjeras pēdējos gadus aizvadīja tieši šīs rūpnīcas komandas rindās. Vairāki VEF futbolisti bija iepriekš spēlējuši Brocēnos - tādi bija Juris Šņore, kas spēlēja tikpat labi vārtos kā uzbrukumā, Aleksandrs Agejevs, Vladimirs Koroļovs. No Rīgas ASK uz VEF bija pārnācis Sergejs Kuprijanovs, bet no Jūrmalas "Lielupes" - Georgs Gražulis, kas bija spēlējis arī abās meistarkomandās - "Daugavā" un "Zvejniekā". Tāpat komandā nozīmīga loma bija vārtsargam Oļegam Mališevam, Ivaram Feldbergam, komandas kapteinim Valdim Gutam, Vjačeslavam Manuhinam, Vladimiram Rimarjovam, Kārlim Raudiņam, Grigorijam Rožkovam.

Nākamajā gadā nosargāt iegūto titulu VEF bija grūts uzdevums - komandas treneris Driķis un virkne spēlētāju aizgāja uz Liepājas "Zvejnieku", bet VEF trenera pienākumus uzticēja Georgijam Smirnovam, kas vēlāk kļuva par ilggadīgāko šīs komandas vadītāju. Nopietnākais papildinājums, ko VEF ieguva pirms šīs sezonas bija bijušais "armijnieks" Juris Boksbergs, vēl no "Radiotehniķa" pārnāca V.Dzernoklists. Visas sezonas garumā VEF nedaudz atpalika no čempionāta līderiem, taču spēcīgs finiša spurts deva vefiešiem otro valsts čempionu titulu pēc kārtas. Tāpat tika izcīnīta uzvara Latvijas kausā, kura finālā uzvarai pār "Elektronu" pietika ar vieniem Gražuļa vārtiem.

Kopumā septiņdesmito gadu pirmā puse bija labākā ēra VEF komandas vēsturē - laikā līdz 1975.gadam komanda izcīnīja vēl trīs LPSR čempionu titulus, tikai 1972.gadā atdodot pirmo vietu "Jūrnieka" futbolistiem.Visspraigākā cīņa par titulu izvērtās 1974.gadā, kad bija nepieciešama pārspēle starp VEF un "Elektronu", lai noskaidrotu pirmās vietas īpašnieci. Papildu spēlē gan VEF nekādas iespējas pretinieka nedeva un uzvarēja ar graujošu 9-1 (vārtus VEF labā guva Jermakovs - 3, Liepkalns - 2, Jermoļenko, Boksbergs, Manuhins, un Ozoliņš) Vēl divas reizes šajos gados VEF spēlēja Latvijas kausa finālā, taču abas reizes finālā zaudēja. Labākie vārtu guvēji VEF rindās šajos gados bija Nikolajs Jermakovs un Edvīns Ozoliņš. Trīs futbolisti spēlēja VEF sastāvā visās piecās titulotajās sezonās, tie bija Dmitrijs Perestoroņins, Sergejs Kuprijanovs un Grigorijs Rožkovs. Septiņdesmito gadu vidū VEF sāka pārstāvēt Jānis Mežeckis un Valerijs Platoņenko.

Septiņdesmito gadu otrā puse VEF tik laba vairs nepadevās - 76.gadā titulu vairs aizstāvēt neizdevās, un VEF ar grūtībām nosargāja trešo vietu, gadu vēlāk pirmo reizi kopš atgriešanās augstākajā līgā VEF palika bez medaļām, ieņemot ceturto vietu, taču īpaši neveiksmīga komandai bija 1979.gada sezona, kad VEF Latvijas čempionātā spēja ieņemt tikai devīto vietu. Labu spēlētāju VEF arī šajos gados netrūka - vairākus gadus VEF vārtus sargāja Viktors Družiņins, uzbrukumā 1978.gadā no Liepājas "Zvejnieka" pārnāca Aivars Skudra, rezultatīvi spēlēja V.Tarasovs.

Astoņdesmito gadu sākumā VEF sniegums atkal nostabilizējās un vairākus gadus pēc kārtas komanda atkal atradās medaļu zonā, divreiz izcīnot čempionāta bronzas un pa reizei - sudraba un zelta medaļas. Pirmo vietu čempionātā VEF spēja izcīnīt 1983.gadā, par Latvijas čempionvienību VEF kļuva sesto un pēdējo savā vēsturē reizi. Galvenais spēks VEF komandā šajos gados bija uzbrukumā, kur spēlēja divi no spēcīgākajiem vārtu guvējiem visā Latvijas līgā - Jānis Zeltiņš un Aleksandrs Dorofejevs. Kamēr Zeltiņš visu savu sportisko karjeru aizvadīja VEF krāsās, bijušais "Elektrona" futbolists Dorofejevs komandai pievienojās tikai 1982.gadā. Vispār VEF sastāvs šajos gados bija ļoti spēcīgs - līdzās jau pieminētajiem futbolistiem komandā bija atgriezies Mihails Juropovs, par stabilu pamatvārtsargu bija kļuvis Leonids Dvorkins, vairākus gadus komandā spēlēja Aldis Hščanovičs, Georgs Isajevs, Juris Hellers, Anatolijs Kondratenko,  Aldis Liekniņš, Vladimirs Vaškevics.

Pagalam neveiksmīgi VEF nospēlēja 1985.gada Latvijas čempionātā, kad komanda spēja izcīnīt vien desmito vietu piecpadsmit komandu konkurencē. Šai neveiksmei sekoja trenera maiņa - pie komandas stūres kā spēlējošais treneris stājās Aleksandrs Dorofejevs, tāpat notika pārmaiņas arī komandas sastāvā. Pirmie divi Dorofejeva darba gadi trenera statusā VEF bija kopumā veiksmīgi - komanda atkal cīnījās par čempionāta medaļām (1986.gadā tā bija trešā, 1987. - ceturtā), taču tam atkal sekoja rezultātu kritums. Šīs ēras lielākais VEF sasniegums bija trešā uzvara Latvijas kausā, kas tika iegūta 1987.gadā. Jāatzīmē, ka kausa finālā pret Rīgas "Torpedo" izšķirošo pēcspēles 11 metru soda sitienu VEF labā realizēja tolaik vēl 18 gadus vecais Aleksandrs Dibrivnijs, kas vēlāk kļuva par četrkārtēju neatkarīgās Latvijas čempionu Rīgas "Skonto" sastāvā un aizvadīja vienu spēli arī Latvijas izlasē. Taču ne jau Dibrivnijs šajos gados bija VEF galvenais vilcējspēks - komandas motors visu desmitgadi bija Jānis Zeltiņš, kas VEF labā Latvijas čempionātos guva 126 vārtus, turklāt divreiz (1983. un 1988.g.) kļuva par visa čempionāta labāko vārtu guvēju. Tāpat astoņdesmito gadu otrās puses VEF sastāvā liela loma bija Viktoram Ļebedevam, Žerāram Balodim, Vitālijam Gerasimjonokam, Edvīnam Keišam, Borisam Bļinovam (hokejista Viktora Bļinova tēvs) un vārtsargam Georgam Atvaram.

Neatkarīgi no labā spēlētāju sastāva, trešā un ceturtā sezonas VEF ar Dorofejevu komandas trenera statusā sevišķi labi neizdevās - 1988.gadā čempionātā tika iegūta septītā vieta, bet 1989.gadā - tikai devītā. Tā rezultātā VEF nekļuva par vienu no sešām Latvijas pārstāvēm jaunizveidotajā Baltijas līgā.

Šādi rezultāti lielākās Latvijas rūpnīcas futbola komandai neapšaubāmi nebija apmierinoši, un Dorofejevs no trenera vietas tika atstādināts, bet viņa vietā no "Jūrnieka" par spēlējošo treneri uzaicināja Mihailu Juropovu. Jaunais treneris saglabāja iepriekšējā gada komanas kodolu, klāt piesaistot savu bijušo komandas biedru "Jūrnieka" komandā Borisu Doļinski. 1990.gadā VEF bija tuvu, lai izcīnītu Latvijas čempionu titulu, taču turnīra noslēgumā apsteigt Valmieras "Gauju" tā arī neizdevās, un komandai nācās samierināties ar otro vietu arī šajā, nebūt ne prestižajā turnīrā.

Tā kā 1991.gadā Latvijas čempionātā atkal piedalījās visas republikas labākās komandas, VEF bija nepieciešams pastiprinājums, un tāds tika iegūts. No Jelgavas RAF komandā atgriezās Aldis Hščanovičs, no "Torpedo" atnāca Antonovs un Ņikolajenko, no "Jūrnieka" Kuvičkins, tāpat komandai pievienojās Utkins un Zakrevskis. Lai arī čempionātā iegūtā vieta bija zemāka kā gadu iepriekš - VEF finišēja kā piektie, kopumā šis rezultāts tomēr iezīmēja progresu, jo turnīra dalībnieku sastāvs šajā gadā bija daudz spēcīgāks.

1992.gadā tika izspēlēts pirmais atjaunotās neatkarīgās Latvijas čempionāts. Bija pārstājusi eksistēt Rīgas "Daugava", un atjaunotajā Virslīgā spēlēja tiešām republikas labākie futbolisti. Tiesa, komandu apstākļi šajā laikā nebija no spožākajiem - strauji brūkot lielajiem padomju laika uzņēmumiem, futbola komandas zaudēja atbalstu un arī VEF šajā gadā atradās uz izjukšanas robežas. Tiesa, tas netraucēja pirms sezonas komandai ievērojami pastiprināties, un vislielākais pastiprinājums nāca no Daugavpils - iesaistot komandā Vjačeslavu Ževņeroviču (iepriekšējā gada Latvijas čempionāta labāko vārtu guvēju) un Valēriju Bogdanu. No "Torpedo" uz VEF pārnāca Havruss, bet no Latvijas čempionvienības "Skonto" - Ivars Zvirbulis. Sezonas vidū uz VEF pārnāca kādreizējais Jāņa Skredeļa "Daugavas" vadošais spēlētājs Genādijs Šitiks. Šādā sastāvā spēlējot VEF Latvijas čempionātā izcīnīja pārliecinošu trešo vietu, nespējot konkurēt ar līdervienībām "Skonto" un Jelgavas RAF, bet pārliecinoši apsteidzot arī tuvākos sekotājus. Taču arī šādi labie rezultāti VEF vairs glābt nespēja - jau sezonas gaitā rūpnīca bija pārstājusi komandu finansēt un līdz gada beigām tai izdzīvot palīdzēja sponsori Jevgeņijs Ļesnovs un Grigorijs Bermanis.

Nākamajam gadam sponsoru, kam būtu pa spēkam uzturēt VEF komandu, neatradās, un komandas glābšanas nolūkos VEF apvienojās ar 1.līgas klubu "Zenta", izveidojot "VEF/Zenta". Ievērojot to, ka "Zenta" pati gadu iepriekš bija radīta, apvienojot divas izjukušas komandas - "Rīgas audumu" un Vangažu "Betonu", potenciāli jaunā komanda varētu būt kļuvusi par nopietnu spēku. Taču arī šādā veidā saglābtajai komandai īpaši ilgi uzspēlēt neizdevās - visai drīz tā pārtapa par "FC DAG", atbilstoši komandas jaunajam sponsoram, un ar šādu nosaukumu tā nospēlēja divus gadus - 1993. un 1994.gada sezonas. Diezgan negaidīti 1994.gadā DAG izcīnīja Latvijas čempionāta bronzas medaļas, taču pēc sezonas kārtējās apvienošanās rezultātā DAG pārcēlās uz Liepāju.

Šajā vietā būtu vērts uzdot jautājumu - kurā brīdī aprāvās VEF futbola komandas gaitas? Ar apvienošanos ar "Zentu"? Pārsaucoties par FC DAG? Vai arī Liepājas DAG un vēlākais "Metalurgs" arī ir uzskatāmi par VEF turpinājumu? Šeit atbilde varētu nebūt tik vienkārša - kamēr DAG treneris bija Mihails Juropovs un komandas kodolu veidoja bijušie VEF futbolisti, par kaut kādu saistību ar rūpnīcas komandu vēl varēja runāt. Taču 1994.gada bronzas medaļas DAG izcīnīja jau ar Viktoru Ņesterenko kā komandas galveno treneri, bet no spēlētājiem tikai vārtsargs Georgs Atvars bija pieredzējis VEF komandu, kamēr komandas līderi - Vits Rimkus, Dzintars Sproģis, Rihards Butkus un citi ar VEF nekādi saistīti nebija.

Tā arī iznīka VEF futbola komanda - seškārtēja Latvijas čempione un trīskārtēja Latvijas kausa ieguvēja. Protams, salīdzinoši ar milzīgās rūpnīcas iznīkšanu futbola komanda tāds nieks vien bija, tomēr VEF nebija gluži šāda tāda futbola komanda - dažādos gados tās rindās spēlēja tādi meistari kā Jānis Rozītis, Roberts Pakalns, Jānis Liģeris, Georgijs Smirnovs, Mihails Juropovs, Aleksandrs Dorofejevs, Genādijs Šitiks.

Raksta autors izsaka pateicību par palīdzību raksta tapšanā Jānim Zeltiņam, Georgam Atvaram, Žerāram Balodim un Ainim Ulmanim.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus