Intervijā Latvijas Futbola federācijai (LFF) Ikaunieks stāsta gan par pievienošanos norvēģu vienībai, gan par dzīvi ārpus Latvijas Covid-19 pandēmijas laikā.
"Ir redzams, ka mašīnu ielās mazāk. Visas trenažieru zāles ir ciet. Daudzi zaudējuši darbu, lidostā vien, cik man zināms, septiņus tūkstošus atlaida no darba," LFF mājaslapā citēts Ikaunieks. "Arī futbolisti domā, ko šajā situācijā darīt. Vispirms spēlētāju asociācija pati nāca klajā ar priekšlikumu klubiem samazināt spēlētāju algas par divdesmit procentiem. Sākotnēji mūsu klubs nepiekrita, bija plānojuši mūs visus laist divu nedēļu ilgā bezalgas atvaļinājumā, lai Norvēģijas valsts izmaksātu mums naudu par četrpadsmit dienām."
"Bet tad klubs no šīs ieceres atteicās, jo tad visi spēlētāji uz tām divām nedēļām kļūtu par brīvajiem aģentiem un varētu izklīst kur nu kurais. Tagad klubs vēlas tomēr samazināt spēlētāju algu par divdesmit procentiem, bet nu vairs spēlētāju asociācija tam īsti nepiekrīt. Futbolistiem ir ģimenes, dažiem sievas, brāļi, māsas, vecāki zaudējuši darbus, tāpēc spēlētāji pret šo opciju sāk raudzīties piesardzīgāk. Mūsu kluba pieredzes bagātākie spēlētāji veica pārrunas ar spēlētāju asociāciju un mūsu pašu klubu. Es par sevi viņiem teicu, ka piekrītu algas samazinājumam. Jā, šeit viss ir dārgs, algas nav nekādas lielās, bet divdesmit procentu samazinājumu šajos apstākļos varu pieņemt," par Covid-19 ietekmi turpina futbolists.
"Stromsgodset" komandā šobrīd treniņi rit pēc individuāla plāna. Ikaunieks pieļauj, ka šonedēļ varētu atsākties treniņi grupās, visas komandas koptreniņi varētu būt pēc Lieldienām, bet čempionāts varētu sākties 23. maijā.
"Mums sūta tikai fiziskos treniņus vienai vai divām reizēm dienā. Kross uz izturību, intervāla skrējieni, ātruma vingrinājumi. Es eju ar vēl vienu spēlētāju. Kluba treniņbāzē ir tāda sagatavošanās telpa, kur iesildās pirms spēlēm. Mēs tur uzspēlējam arī futboltenisu, pacilājam kaut kādus svarus, lai gan tā ir tāda stipri nosacīta trenažieru zāle," par savu sportisko ritmu stāsta 25 gadus vecais uzbrūkošais pussargs.
Ikaunieka klubs bāzējas Dramenas priekšpilsētā. Latvijas futbolists par dzīvokļa īri maksā pats. Sākotnēji klubs piedāvājis divus dzīvokļus Dramenas centrā, bet tie futbolistam nav gājuši pie sirds, jo bijuši bez mēbelēm. Šobrīd viņš dzīvo mēbelētā dzīvoklī 7-8 minūšu braucienā no mājas spēļu stadiona. "Bet organizatoriski te viss ir kārtībā. Par visu padomāts, bet uz daudzām lietām klubā skatās diezgan taupīgi, nav liekas izšķērdības. Domāju, tas šejienes kultūrā tā ir pieņemts. Par visu padomāts, bet praktiskā puse ir prioritāra. Piemēram, kluba treniņbāzē ģērbtuvēm ir durvju kodi, nav nevienam jākontrolē un jāuzrauga bāze."
Runājot par sportisko pusi, Ikaunieks norāda, ka komandā konkurence ir lielāka nekā bija Latvijas komandā "Liepāja". "Ātrums, temps, treniņi intensīvāki. Šis treneris ir prasīgs. Domāju, treniņprocesa kvalitātē ir liels trenera nopelns. Jau pārbaudes mačos varēja just, ka spēles rit ātri. Nevar ilgi domāt, ātri jāpieņem pareizais lēmums. Ja gribas te palikt ilgāk, katru dienu jāstrādā ar maksimālu atdevi. Viņi jau par mani te nekā nezina. Viss no jauna jāpierāda. Te ir spēlētāji no labām komandām. Daudz jaunu un talantīgu spēlētāju. Līmenis ir jūtams, taču es tajā iederos."
Kopā ar Ikaunieku komandā vēl ir divi francūži, islandietis un nigērietis, vēl ir dāņi, kuri skaitās gandrīz kā savējie. "Es arī šeit neskaitos kā leģionārs čempionāta reglamenta izpratnē, tā ka papildus konkurence tikai starp leģionāriem mums te nav. Taču galvenais ir pēc iespējas ātrāk atgriezties futbolā un sākt sezonu. Esmu ļoti noilgojies pēc treniņiem un spēlēm. Gaidu ar nepacietību sezonas atsākšanos."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
