Bijušais Latvijas futbola izlases kapteinis Kaspars Gorkšs 2018. gadā sāka stūrēt visu Latvijas futbola lielo kuģi. 2019. gada rudenī Latvijas Futbola federācijas (LFF) biedri viņam izsniedza vilka pasi. Tomēr no futbola vides Gorkšs nepazuda, jau pēc dažiem mēnešiem kopā ar domubiedriem izveidojot "Latvijas Futbola arodbiedrību" (LaFA).
Kopā ar Gorkšu pie LaFA šūpuļa bija nu jau bijušie futbolisti Renārs Rode un Vladislavs Gabovs, kā arī Latvijas izlases aizsargs Vitālijs Maksimenko un Dāvis Mārtiņš Daugavietis. LaFA dibināšanas brīdī pasaulē strauji izplatījās lipīgais Covid-19, kas arī ietekmēja biedrības pirmo gadu. Tomēr pirmais gads nav bijis "kluss", jo LaFA palīdzējusi apmēram 20 futbolistiem savu tiesību aizstāvībā, bet biedru skaits gada laikā gandrīz dubultojies.
Gorkšs sarunas laikā neslēpj, ka galvenie uzdevumi ir izglītot futbola sabiedrību un aicina nemeklēt LaFA veidolā kādu naidnieku, bet gan sabiedroto. Vēl viens mērķis – kļūt par Starptautiskās profesionālo futbolistu federācijas (FIFPro) biedru. Tā ir vienīgā organizācija pasaulē, kas pārstāv profesionālo futbolistu intereses un apvieno aptuveni 65 000 spēlētāju.
Latvijas problēmas ir unikālas
LaFA darbībai apritējis gads. Jebkurai organizācijai sākums ir visgrūtākais, jo "vezums ir jāiekustina". Kāds ir bijis šis gads un kāda ir futbola sabiedrības attieksme pret arodbiedrību?
Uzsākot darbu jau nojautām un zinājām, ka tas būs izaicinājums un situācija būs pietiekami sarežģīta. Bet aizvadītais gads parādīja, ka situācija ir vēl sarežģītāka, nekā domājām. Kopumā Latvijas sporta nozarei šī arodbiedrību kultūra ir sveša, klubi ir pagaidām piesardzīgi. Ir labi piemēri un ir pavisam slikti piemēri. Bet klubu attieksme ir piesardzīga, tāpat kā LFF attieksme. Pārsvarā spēlētāji vēršas tad, kad problēma ir radusies, nevis pirms dokumentu parakstīšanas, kad vēl ir iespējams novērst kādas lietas.
Mums liela daļa ikdienas (esam konsultējuši ap 20 spēlētāju) domstarpību radusies saistībā ar jau noslēgtajiem līgumiem. Tad ir jāredz, kāda ir korelācija starp aģentiem un arodbiedrību. Aģentam būtu jābūt tam, kurš darbojas spēlētāja interesēs vēl pirms līguma parakstīšanas, lai nepieļautu neizdevīga līguma parakstīšanu. Savukārt arodbiedrība jau ir darba interešu pārstāvniecība, bet aģentam vajadzētu parūpēties, lai spēlētājs neparakstītu nelabvēlīgu līgumu un izvairītos no situācijām, kādas ir pie mums Latvijā. Piemēram, viena no lietām bija saistīta ar spēlētāju, kurš līguma laušanas gadījumā no jebkuras puses (kluba vai spēlētāja) spiests samaksāt 200 000 eiro. Tas vispār ir kaut kas neaptverams. Un tas ir reāls piemērs par situāciju šeit, Latvijā. Tādējādi mēs pagaidām daļēji jau pildām šādu aģentu funkciju, konsultējot futbolistus par līgumiem.
