Latviešu 'admirālis' Vladivostokas KHL 'flotē'. Hokeja aizsargs Oskars Bārtulis  (8)

Martā, pēc komandas izstāšanās no Gagarina kausa izcīņas, Oskars uz neilgu laiku atgriezās Rīgā, lai nosvinētu dēla astoto dzimšanas dienu un aizvestu viņu uz sezonas noslēguma pasākumu Vladivostokā. "Komandas vadībai uzreiz teicu, ka dēlam dzimšanas diena, uz kuru es sen neesmu bijis, tāpēc braukšu uz mājām," saka Oskars. "Atpakaļ uz Vladivostoku došos kopā ar dēlu un viņš sezonas noslēgumā iznāks laukumā kopā ar mani. Gribas pavadīt kopā ar viņu pēc iespējas vairāk laika."

Īsajā viesošanās laikā mājās Vladivostokas "Admiral" kapteinis atrada laiku sarunai ar portālu "Delfi" - par kapteiņa pienākumiem, par "play-off" turnīru, kas "Admiral" noslēdzās jau pirmajā kārtā, par Latvijas izlasi un pasaules čempionātu.

- Jūs sezonas sākumā izvēlēja par komandas kapteini - vai arī Jūs uzskatāt, ka "C" uzšuve uz formas ir tikai burts, kā to nereti uzsver citi kapteiņi?
- Tā tomēr ir lielāka atbildība. Es kapteiņa statusu saprotu tā, ka tu esi piemērs komandai katrā spēlē, kad no sevis jāizvelk ārā viss. Tu esi tas cilvēks, kas ir starp treneri un komandu, ir dažreiz jārisina situācijas, saistītas ar "ofisa lietām", piemēram - kad būs algas. Spēlētāji jau nāk pie kapteiņa ar šādiem jautājumiem, viņi nedrīkst uzreiz iet pie kluba vadības, līdzīgi kā spēlē, kad ar tiesnešiem var runāt tikai kapteinis. Kas attiecas uz hokeju, tur gan nekādu atšķirību nav, tāpat atdodi visus spēkus uzvarai. Protams, reizēm vajag parunāt ar džekiem ģērbtuvē, reizēm komandas sapulces sasaucam. Ja salīdzinu iepriekšējas sezonas, kad biju "vienkārši" spēlētājs, ir citādi.

- Diezgan paradoksāli - latvietis Krievijā ir hokeja komandas kapteinis…
Kā ir, tā ir (smejas). Reizēm es arī par to iedomājos, un daudzi arī prasa, kā tas ir. Turklāt es neesmu vienīgais ārzemju leģionārs, kas ir komandas kapteinis KHL - Ufas "Salavat Julajev" kapteinis bija soms. Labi, man tomēr ir citādi, jo es runāju gan angliski, gan krieviski, bet nez, kā ir viņam…

- No Latvijai salīdzinoši tuvās Doņeckas Jūs esat pārcēlies uz vistālāko kontinenta pilsētu Vladivostoku - tikpat kā uz pasaules galu?
- Jā, tālāk nav nekā (smejas). Pēc attāluma ir tas pats, kas aizlidot uz Ņujorku. Bet ir ok, nu jau pierasts. Tomēr uz sezonas beigām sāc just, ka organisms galīgi vairs nesaprot, kas, kur un kā. Īpaši tas bija jūtams "play-off" laikā, Kad esi [regulārā čempionāta] izbraukumā, tas parasti ir uz četrām spēlēm, aklimatizējies un viss ir kārtībā, bet tagad bija sešu stundu lidojums, divas spēles un atkal atpakaļ, spēles ik pēc dienas.

Sezona beidzās, atlidoju uz mājām un vairs nesaprotu, kurā laika zonā esmu. Gribas kaut vienu nedēļu mierīgi pabūt kaut kur vienā vietā, lai organisms pierod, kad brokastis, kad pusdienas. Tagad naktī Latvijā pamostos no tā, ka gribas ēst, jo Vladivostokā ir pusdienlaiks. Tas ir grūtākais, bet var pierast.

Vladivostoka ir forša, man ļoti patīk. Ļoti saulaina. Visi draugi, kas bijuši pie manis ciemos, par to bija šokā. To, starp citu, uzreiz, kad parakstīju līgumu ar "Admiral", teica mans draugs Jans Kolaržs - tu nenožēlosi, pilsēta ir lieliska un tu būsi šokā par to, cik daudz te ir saulainu dienu! Par to pārliecinājos.

Japāna tuvu - kad bija izlašu pārtraukums, pāris džeki aizlidoja uz Japānu atpūsties, nomainīt atmosfēru. Galvenais, ka Vladivostokā ir baigi iemīlējuši hokeju! Šis klubam bija tikai trešais [pastāvēšanas] gads. Bērnu hokejs sāk attīstīties, viss iet uz labo pusi. Tāpēc arī lēmums [par līguma pagarināšanu] nebija tik grūts. Jā, ir tālu no mājām, bet tur ir patīkami spēlēt un tas daudz ko nozīmē.

- Līguma pagarināšana uz divām sezonām Jums ir devusi drošības sajūtu vismaz par tuvāko nākotni?
- It kā slogs no pleciem nost, ka ir darbavieta ar līgumu, bet mēs zinām, kā mēdz būt - šodien līgums ir, rīt var nebūt. Kaut kāda garantija ir, bet jāstrādā katru dienu - ja tu nerādīsi savu rezultātu, īpaši kā leģionārs, ātri var viss mainīties. Šosezon mums klubā "izgāja cauri" trīs leģionāri… Turklāt vēl KHL limits - pieci ārzemju hokejisti…

- Kādas domas attiecībā uz Latvijas izlasi un šāgada pasaules čempionātu (pēdējoreiz pasaules čempionātā Bārtulis spēlēja 2012. gadā - aut.)?
- Teikšu godīgi - ja veselība nebūs 100% kārtībā, izlasē nespēlēšu. Spēlēt "uz špricēm", kā pēdējos divus mēnešus, esmu noguris. Tāpēc es tagad gribu no visa atiet, saprast un redzēt, kā viss būs. Man cirksnim ir bijušas piecas operācijas, es negribu sesto. Katra operācija kaut ko paņem no kopējās veselības, un es gribu mēģināt iztikt bez tām. Esmu jau runājis ar savu ārstu Amerikā, viņš aicina - brauc, mēs tūlīt visu tur iztīrīsim, viss būs kārtībā, bet arī tā ir operācija. Ir arī citi veidi, kā var mēģināt iztikt bez griešanas… Kādu laiku pagaidīšu, neko nedarīšu un skatīšos, kā būs. Ja tu neesi simtprocentīgi vesels, nav jēgas braukt uz čempionātu, spēlēt "uz špricēm", turklāt KHL sezona tagad sākas ātrāk.

Starplaiks, kad atpūsties pēc čempionāta līdz komandas treniņnometnei, ir vēl īsāks. Arī kluba vadība man ir likusi saprast, ka varbūt vispirms vajag savest veselību kārtībā. Var saprast arī klubu - viņi grib, lai es varu spēlēt ar pilnu atdevi. Līdzjutējiem to varbūt ir grūti saprast, bet, ja es tagad iešu "pret klubu" un kaut kas ar mani notiks čempionāta laikā, klubs var pateikt - mēs tevi brīdinājām un - "čau"! Tu paliec bez darba. Kas par visu maksās, jo ir ģimene, kas jāuztur? Meklē jaunu klubu un vēl paralēli ārstējies. Ir bijuši līdzīgi gadījumi… Es saprotu, ka izlase ir svarīgi, bet visam ir arī otra puse. Es nesaku kategorisku "nē", ne arī "jā", ir vēl laiks pārdomām.

- Šosezon Jūs "Admiral" komandā, šķiet, bijāt rekordists spēles laika ziņā - kā izturat tādu slodzi?
- Tu ieej režīmā un pierodi. Kad bija trauma un es piecas sešas spēles izlaidu, tad bija grūtāk ieiet atpakaļ režīmā, pēc tam akal pierodi un viss ir ok. Grūtāk ir ar izbraukumiem, kad pēc garajiem pārlidojumiem ir liels spēles laiks, jo tu vēl "guli", nav svaiguma.
Bet kurš hokejists negrib daudz spēlēt! Tas ir forši! Man patīk. Kad agrāk spēlēju pa 18 minūtēm mačā, čīkstēju, ka gribu vairāk, un tagad esmu to dabūjis. Galvenais, ka treneri uzticas - tas dod pārliecību un spēles laiku tu pat nejūti. Reizēm noeju no laukuma un jūtu, ka spēks vēl ir, bet paskatos spēles laika minūtēm - wow!

- Kāpēc "play-off", spēlējot pret Novosibirskas "Sibirj", netikāt tālāk par pirmo kārtu?
- Komandas esam līdzīgas, spēles arī bija līdzīgas, bet mums sākās traumas, galīgi nelaikā izcēlās gripas epidēmija. Lidojām uz Novosibirsku un dažus spēlētājus lidmašīnā lika pie sistēmas, bija augsta temperatūra. Bet jebkurā gadījumā prieks, kā mūsu komanda cīnījās, līdz galam - pie sērijas rezultāta 0-3 uzvarējām spēli un aizbraucām uz mājām. Teikšu kā ir - vārtsargs "Sibirj", Aleksandrs Salaks, ir ļoti labs. Pēdējā spēlē - 51 metiens pa vārtiem un nekādi neizdevās to "mūri" salauzt, tas ir liels trumpis viņiem, kas piešķir pārliecību visai komandai. Sērija patika, turklāt mums gandrīz pusei komandas spēlētāju šis bija pirmais "play-off" karjerā, tā ir laba pieredze. Nākošgad jātiek "play-off" un otrajā kārtā, jātiecas uz priekšu.

Daudzi neticēja, ka mēs tiksim "play-off". Atmosfēra, ātrums, spēles stils izslēgšanas spēlēs ir citāds, vairāk fiziskais hokejs, bet galvenais ir spēlēt visas 60 minūtes. Ja regulārajā sezonā ir mačs, kurā pirms trešā perioda jūti - spēle neiet, tad izslēgšanas spēlēs ir jāiet, jāturpina un jāsit. Pirmajā spēle mājās zaudējām, bet turpinājām cīnīties līdz galam un "izsitām" viņiem divus spēlētājus. Tas ir jādara. Nav smuki tā teikt, bet tas ir "play-off". Kā es puišiem teicu - tas ir karš! Tu esi "nozombējies" uz play-off un viss, apkārtējais tiek "izslēgts".

Jā, komandas slēpj informāciju par spēlētāju traumām. Uzzināju par vienu pretinieku spēlētāju - ģērbtuvē uzreiz puišiem saku: viņam bija tāda un tāda trauma, bija operācija, kāds uzzināja par citu, ka viņam ir cirkšņa trauma, tad ir jāsit pa to vietu. Tā ir, tas ir "play-off". Pretinieki savukārt uzzina kaut ko par mums…

- Rīgas "Dinamo" gaitām sekojat līdzi?
Ir baigi grūti sekot laika starpības dēļ. Jā, rezultātus paskatos, bet spēli, saturu, ne, jo tad speciāli jāceļas četros no rīta. Bet nu mums nesanāca nevienu spēli vinnēt pret Rīgas "Dinamo". Ir jocīgāk spēlēt pret viņiem nekā pret citām komandām, jo tu visus džekus zini, Rīgā spēlē kā mājās, bet darbs ir darbs, un laukumā tu par to nedomā. Malači "Dinamo", ka vinnēja. Mums kļūdas, kaut kur "uzdeva" nervi. Vajag, lai nākamgad ir otrādi (smejas).

- Autosportā ir kādi plāni šovasar (Oskars Bārtulis ar draugu, Latvijas rallija čempionu Ivaru Vasaraudzi ir kopā startējuši rallija sacensībās - aut.)?
(Pasmaida). Debija jau bija, vai būs turpinājums… Visu sezonu ar Ivaru Vasaruadzi runājos, viņš "škodiņas" ir mazliet testējis. Nesaku ne jā, ne nē, domāsim. Godīgi - vienu ralliju ļoti gribas izbraukt, un maijā sanāk divi. Hokeja čempionāts, protams, ir primārais, bet viens rallijs var sanākt maija beigās. Mums jau nevajag neko, tikai savam priekam.

Man Vladivostokā pat mašīnas nav. Tur lielākā daļa mašīnu ar stūri labajā pusē, arī braukšanas stils tāds… Cik spēlēju KHL, man nekur nav bijusi mašīna - jo mazāk problēmu, jo labāk. Uzskatu, ka mašīna ir lieks stress, bet tev visas sezonas laikā vajag koncentrēties darbam.

- Kādi jaunumi šogad Skrastiņa un Bārtuļa hokeja nometnē?
- Šogad nometne būs Ventspilī, un varbūt pirmo reizi - profesionāļiem, KHL spēlētājiem. Gribam iesākt jaunu projektu. Ceru, ka atbrauks kādi 12 - 15 hokejisti. Amerikā šādas vasaras nometnes profesionālajiem spēlētājiem ir ierasta lieta, bet mums ir citāda mentalitāte. Te hokejists negrib maksāt 1000 eiro par divām nedēļām, lai viņu "ņem priekšā". Bet nu jau KHL līmenis ir tiktāl cēlies un konkurence tā aizgājusi uz augšu, ka uz kluba pirmssezonas nometni jau pašam ir jābūt gatavam. Protams, ka šādas vasaras nometnes vairāk dod jaunajiem, 20-21 gadu veciem hokejistiem, jo treneri pamācīs individuālās lietas - metienu, slidošanu, fiziskās lietas, nevis komandas taktiku. Pats arī mācīšos, trenēšos.

Vizītkarte
Oskars Bārtulis
Dzimis 1987. gada 21. janvārī Ogrē
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Elīna, divi bērni
Pozīcija aizsargs
Pirmā komanda "Prizma Rīga" (2001./2002. gada sezona)

2004. gadā pārceļas uz Kanādu
Pirmā komanda Ziemeļamerikā "Moncton Wildcats" (2004./2005. gada sezona)
2005. gadā NHL draftā trešajā kārtā ar 91. numuru Bārtuli izvēlas Filadelfijas "Flyers"
Debija AHL 2007./2008 gada sezonā Filadelfijas "Phantoms"
Debija NHL 2009./2010. gada sezonā Filadelfijas "Flyers", kļūstot par 16. latviešu hokejistu NHL
Debija KHL 2012./2013. gada sezonā Doņeckas "Donbass"
2014./2015. gadā spēlē Astanas "Baris"
2015./2016. gadā spēlē Vladivostokas "Admiral" (kapteinis)

Latvijas izlase