Latvijas hokeja izlases pieredzējušākais spēlētājs Rodrigo Laviņš atzīst, ka ļoti nepārdzīvos, ja netiks uz pasaules čempionātu, jo komandā ir jauni un meistarīgi spēlētāji, intervijā žurnālam “Sporta Avīze” atzina pats aizsargs.
Laviņš Latvijas izlasē spēlē jau 20 gadus, palīdzot tai iekļūt augstākajā divīzijā un pārstāvot to arī olimpiskajās spēles. Ar valstsvienības kreklu mugurā viņš oficiālos turnīros piedalījies 82 spēlēs, kuros guvis četrus vārtus un izdarījis 17 rezultatīvas piespēles. Tomēr pēdējos divos pasaules čempionātos viņš nepiedalījās. Savukārt šogad viņš čempionātā vēlas spēlēt, jo traumas dēļ Rīgas “Dinamo” sastāvā sanāca aizvadīt maz spēles.
“Man jau bija īkšķa trauma, un hokeja bija maz. Tāpēc arī apetīte rodas. Jo mazāk spēlē, jo vairāk gribas. Ja ir daudz hokeja un vēl traumas rodas, esi sadauzīts... Šogad ir pilnīgs miers, vēlme spēlēt. Cik tad man vēl spēlēt atlicis? Nedaudz, tāpēc jāņem tas, ko dod, un jāizmanto izdevības,” teica Laviņš. “Teikšu atklāti – pēdējos divus gadus, kad daudz spēļu bija aizvadīts “pleiofos”... 2010. gadā ļoti sāpēja plecs. Turklāt samocīju plecu pēdējā spēlē. Maskavā pret MVD zaudējām otrajā pagarinājumā... Visu vasaru sāpēja. Pagājušogad atkal bija jāpatīra celis, tā pati vaina, kas Mārtiņam Karsumam šogad, – menisks.”
Pieredzējušais aizsargs uzskata, ka tas ir tikai normāli, ja hokejisti pēc garas sezonas izvēlas sadziedēt visus savainojumus, nevis steigties palīgā izlasei. Tā bijis arī pirms Rīgas “Dinamo” dibināšanas.
“Tas ir normāli. Agrāk, domāju, ja bija garās sezonas, čaļi arī ne vienmēr atbrauca. Nebija tā, ka visi skrēja uz izlasi. Jaunībā ir vieglāk, pat traumas ātrāk sadzīst, bet šeit, klubā, tam pašam Jānim Spruktam vai Mārtiņam, kuri ir bijuši vadošie spēlētāji klubā, hokeja ir bijis tik daudz. Tāpēc nespēlēt izlasē ir pilnīgi normāli. Un tā tas ir katrā valstī. Tas varbūt ir stereotips, ka visi krievi vai zviedri brauc spēlēt izlasē. Tā nenotiek. Viņiem pa sezonu sakrājušās veselības un citas problēmas,” viņš skaidroja. “Arī, runājot par Lauri Dārziņu, es viņa vietā nebrauktu. Ja viņam visu sezonu plecs ir bijis vārīgs, tagad braukt un riskēt satraumēt plecu atkal nozīmē karjeras turpinājumu ar jautājuma zīmi. Tad jau labāk likt kādu jauno sastāvā nekā kādu, kuram jāuztraucas par veselību vai kuram ir motivācijas problēmas. Jābūt arī galvai uz pleciem, pašam jāspēj izvērtēt savu gatavību izlasei. Reizēm atkal treneris netic, ka spēlētājam tiešām sāp, bet dažreiz spēlētājs arī simulē. Gadījumi ir dažādi. Tomēr mūsu puišus es visus labi pazīstu. Viņu vidū nav tādu, kuri varētu simulēt. Latviešiem vispār ir raksturīga izturība un pienākuma izjūta, tomēr pats, piemēram, ja pamēģinu un nevaru, gaidu, kad varēšu. Tā arī citiem.”
Laviņš arī atzinīgi izteicās par jauno valstsvienības galveno treneri Tedu Nolanu, kurš sevi parādījis kā inteliģentu speciālistu: “Viņš ir mierīgs, inteliģents, nosvērts. Mēs smejamies – kad viņš sāks bļaut? Izskatās, ka varbūt pat nesagaidīsim. Treniņi ir ļoti vienkārši. Ziemeļamerikāņiem vispār tie ir vienkārši – taisnām līnijām, bez liekām piespēlēm. Visiem jābūt savās vietās. Eiropas hokejs ir sarežģītāks, ar visādām ieslidošanām... Ir savādāk.”
“Nekādas lielās atšķirības no citiem gadiem nav. Tā ir vienmēr, ka, pirmajos treniņos un pirmās spēles spēlējot, liekas – ārprāts, nekas nesanāk. Arī tad, kad nebiju komandā, ir liecies, kas tas par hokeju? Tomēr, aizbraucot uz čempionātu, visi spēlē pavisam savādāk,” intervijā “Sporta Avīzei” turpināja stāstīt Laviņš. “Tā ir bijis visus pēdējos gadus. Šogad pat ir nedaudz labāk. Ar Dāniju bija diezgan sakarīgas spēles. Arī ar čehiem brīžiem mūsējie bija labāki par viņiem, piemēram, otrās spēles pirmajā periodā. Otrais atkal bija švakāks. Pirmā spēle, kad es nespēlēju, bija ļoti laba.”
Laviņš apzinās, ka vietu Latvijas izlases sastāvā pasaules čempionātam vēl nav garantējis: “Man vēl pirmām kārtām uz turieni ir jātiek, jo mums aizsargu ir daudz. Ja arī netikšu uz čempionātu, ļoti nepārdzīvošu, jo puiši ir labi spēlētāji, turklāt jaunāki. Parasti jau nākotnei tomēr vairāk rēķinās ar jaunākiem spēlētājiem.”
Tikmēr, runājot par pasaules čempionāta jauno izspēles formulu, kurā 16 komandas, ņemot vērā IIHF rangu, izkārtotas divās apakšgrupās, pa astoņām vienībām katrā, līdz ar to katrai valstsvienībai būs garantētas vismaz septiņas spēles, aizsargs par šādu izspēles kārtību izteicās atzinīgi.
Tikai par labu. Tā viena izdzīvošanas spēle apakšgrupā vienmēr bijusi nervu beigšana un stress, nevis hokejs. Mēs varam spēlēt labi ar spēcīgajām komandām, kamēr citas zaudē tām ar 1:8 un 1:9, bet ar mums staipās, papildlaikā vinnē, tad jūtas kā pasaules čempionātu vinnējušas un vēlāk atkal visiem zaudē. Tas nav sportiski. Tagadējā formula ir tikai pluss
Laviņš vēl nākamajā sezonā spēlēs Rīgas “Dinamo” komandas sastāvā.