Lido vairs tikai atmiņās. Rīgas Sporta pilij - 45
Foto: AFI

15.aprīlī aprit 45 gadi kopš durvis vēra Rīgas Sporta pils (RSP) - vairāk kā divas desmitgades Latvijas hokeja līdzjutēju svētvieta, leģendāro "Mikrofona" aptauju, dažādu starptautisku sacensību, koncertu un uzvedumu norises vieta, viena no lielākajām modernisma būvēm Rīgas centrā, no kuras šodien palikušas tikai nostalģiskas atmiņas, pamesta būvbedre un ironiska "Labvēlīgā Tipa" dziesmiņa.

Rīgas Sporta pils radusies vietā, kas sākotnēji bija paredzēta modernam kinoteātrim un kur pirms tam atradās šķūnīši un tamlīdzīga "nevērtīgā" apbūve. Pils projekta autors, arhitekts Oļgerts Krauklis ar kolēģiem radīja plašu, modernu ēku, kas uz vairākiem gadu desmitiem kļuva par Latvijas PSR un vēlāk arī neatkarīgās Latvijas hokeja centru, un lielā mērā pateicoties tai, mums joprojām izdodas noturēties pasaules čempionāta elitē.

Lai arī Rīgas Sporta pilī notika sacensības citos sporta veidos - basketbolā, volejbolā tur savus pretiniekus uzņēma leģendārā "Radiotehniķa" meistarkomanda, mākslas vingrošanā, modernajās dejās, daiļslidošanā, pat tenisā un rallijā, tā uz visiem laikiem tomēr paliks atmiņās kā hokeja telpa. RSP valdīja neticama atmosfēra, kāda šodien nav sajūtama pat izpārdotā "Arēnā Rīga", jo padomju laikos šī bija viena no iespējām "legāli" parādīt savu atbalstu kaut kam, kas ir vietējais, neskatoties uz to, ka lielākā daļa Rīgas "Dinamo" spēlētāju bija leģionāri no citām padomju republikām. Nu jau par mītiem kļuvušie stāsti par rindām pēc biļetēm diennakts garumā, ziemā kurinātiem ugunskuriem, lai rindā stāvošie nenosaltu. Lai arī kārtībnieki tvarstīja biļešu spekulantus, tie "šeptējās" itin atklāti - 80. gados hokeja cienītājiem bija labi pazīstams "Aivars", kuram vienmēr bija "lieka biļetīte".

Savu pirmo tikšanos ar RSP atceras tagadējais Latvijas izlases galvenais treneris, viens no PSRS sudraba medaļas ieguvējiem, Rīgas "Dinamo" uzbrucējs Aleksandrs Beļavskis. "Tas bija vienkāršs treniņš, 1978. vai 1979. gadā," viņš pastāstīja portālam "Delfi". "Reizēm, ļoti reti, tajos laikos izdevās tikt uz meistarkomandas spēlēm, bet kad pats kāpu uz tā ledus… Pārdzīvojums, protams, bija liels! Reizēm mums treniņš bija pēc Rīgas "Dinamo" komandas, un tas bija neaizmirstami. Protams, ar laiku daudz kas aizmirstas, bet tobrīd bija sajūta, ka tu stāvi uz tā paša ledus, kur pirms tam slidoja "lielie" vīri… Pirmā spēle gan nav palikusi atmiņā, bet tas arī bija 70. gadu beigās."

Ar sporta emocijām bija piesūcies katrs RSP kvadrātcentimetrs, un tajā tika piedzīvoti notikumi, ko nekad nevarēs izdzēst no Latvijas sporta līdzjutēju atmiņas - leģendārā Latvijas un Baltkrievijas izlašu spēle Turīnas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā 2005. gadā. Todien bija pilnas visas 5500 skatītāju vietas tribīnēs un vēl kādi pāris simti cilvēku dažādās blakus telpās - TV un radio komentētāju kabīnēs, slēgtajās ložās virs laukuma, kafejnīcās, visos RSP kaktos, no kuriem varēja redzēt laukumu. Izrādījās, ka šīs ir pils atvadas no hokeja, pareizāk, Latvijas hokeja izlases, sabiedrības un līdzjutēju atvadas no Rīgas Sporta pils, jo drīz pēc tam pili slēdza un vēl pēc pāris gadiem no tās palika pāri vien tukša vieta.

"Atceros, kā es tajā ziemas dienā 2008. gadā stāvēju uz Lielgabalu ielas pretī Rīgas Sporta pilij un raudāju. Buldozeri kodās ēkas sienās, plosīja ēkas armatūru, bet man atmiņā Rīgas "Dinamo" spēles 80. gadu beigās, īpaši tie mači, kad mūsējie ar CSKA cīnījās par sudraba medaļām un atmosfēra pilī bija tā nokaitēta, ka šķita - jumts pacelsies! Vēl paguvu saskatīt B sektoru, kurā ar draugiem skatījāmies RASMS spēles (jo tur varēja tikt sēdēt tuvāk laukumam), pirms viss sabirza būvgružu putekļos. Skaidrs, ka šodien visu diktē izdevīgums, rentabilitāte, tirgus ekonomija, taču, manuprāt, šīs ēkas noplēšana bija pārāk brutāla "kapitālisma patiesās sejas" izpausme," portālam "Delfi" saka kādreizējā RSP apmeklētāja Māra.

RSP noriets sākās ar neatkarības atgūšanu un privatizācijas sākumu, jo pilsētas centrā esošā ēka atradās uz pārāk iekārojama zemes gabala. 90. gadu beigās pili privatizēja viens no leģendārākajiem latviešu hokejistiem Helmuts Balderis, 2003. gadā RSP akcijas pārpirka Jānis Naglis, un ap to laiku tika parakstīts šīs ēkas "nāves spriedums" - nekoptā, slikti uzturētā, novecojusī, par lupatu bodi pārvērstā kādreiz tik spožā, plašā pils bija sasniegusi to stadiju, kad Rīgas pilsētas vadība bez sirdssāpēm deva zaļo gaismu tās nojaukšanai. Īss tālāko notikumu pārstāsts - 2006. gadā pārbūvei paredzēto kvartālu iegādājās bijušā premjera Andra Šķēles ģimenes locekļiem piederoši uzņēmumi, kuri solīja, ka pēc pārbūves tur būs jauna ledus arēna, darījumu centrs, dzīvokļi un restorāni. 2007. gadā par ekskluzīvā zemes gabala un nožēlojamās ēkas īpašnieku kļuva Igaunijas firmas "Rottermann Group" meitasuzņēmums Latvijā, kurš jau vairs nesolīja nekādu ledus arēnu, bet tikai daudzdzīvokļu mājas, birojus un tirdzniecības centrus… Tad pienāca krīze un Rīgas Sporta pils vieta kļuva par skumju piemiņas kapavietu bijušajai sporta celtnei.

Fakti par Rīgas Sporta pili:
Atklāta 1970.gada 15. aprīlī
Sēdvietu skaits 4500 (ar stāvvietām un papildvietām 5500)
Arhitekti: Oļģerts Krauklis, Biruta Burčika, Ārija Išhanova, Liliāna Kraukle, Maija Rita Skalberga
Kompleksā ietilpa: ledus halle, kafejnīcas, sporta zāle, fiziskās sagatavošanās un trenažieru zāle, pirts, duša, ārstnieciskie un masāžas kabineti.
Slēgta: 2007. gada 16. maijā
Nojaukta: 2008. gada decembrī

Source

DELFI Sports

Tags

Hokejs Lasāmgabali
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus