Latvijas izlases "kapracis" un viņa "Sabres" projekts
Zināmai paaudzei uzvārds "Krīgers" noteikti asociēsies ar šausmām Gobu ielā, taču šoreiz stāsts par sportu, un līdz ar to – nevis Frediju, bet gan Ralfu Krīgeru. Par to pašu Krīgeru, kura vadītā Šveices hokeja izlase pasaules čempionātos Latviju apspēlējusi sešas reizes. Taču šo personību raksturo ne tikai tas vien – jo ne katru aicina uzstāties ar runu Pasaules ekonomikas forumā Davosā, un ne katrs var kļūt par Anglijas premjerlīgas kluba vadītāju. Un tā ir tiesa – šobrīd Krīgers Bufalo māca hokeja gudrības Zemgum Girgensonam, bet vēl pērn bija "Southampton" futbola kluba boss. Šo interesanto personību papētīja un viņa stāstu MVP lasītājiem šonedēļ izstāstīja Jānis Freimanis.
"Dinamo" jautājumi: mājas Maskavā, kāpēc Skudra un KHL nākotne
Vai tiešām līgavainis (Juris Savickis) kautrējās no līgavas (Guntara Pastes) laucinieciskās izcelsmes, cik ievērojami kristos interese, ja "tautas komanda" arī savas mājas spēles aizvadītu uz austrumiem no Latvijas robežas, un kurš no mūsu hokeja ekspertiem pašreizējā situācijā komandas grožus tomēr būtu atdevis reiz "Dinamo" vadībā spēkus jau izmēģinājušā Arta Ābola, nevis Pētera Skudras rokās – to šonedēļ lūkojām noskaidrot rubrikā "Sēdies, pieci!"
Pasludinu olimpiskās spēles par... atklātām? Pārceltām? Atceltām!?
Ko darīt, ja esat iznomājis telpas, nolīdzis muzikantus, pasūtījis mielestu un saacinājis viesus, bet ballīte pēkšņi jāatceļ par gadu? Klapatas un izdevumi! Bet iedomājieties, kādus apmērus tās iegūst, ja "telpas" ir viena no pasaules lielpilsētām, "muzikantiem" un "mielestam" jau iztērēti miljardi, bet viesi – tūkstošiem pasaules labāko atlētu, kas šim notikumam pucējušies četrus gadus. Vēl ļaunāk – par iespēju vērot viesības no ziņkārīgajiem jau ieksēta nauda – par biļetēm, par translācijām... Kāda realitātē izskatās, ko prasa un cik izmaksā XXXII olimpisko spēļu "pārtransportēšana" no 2020. uz 2021. gadu – par to Ingrīda Kraukle pastāstīja piektdien – dienā, kad būtu bijis jāskan Tokijas spēļu atklāšanas ceremonijas salūtam...
Vēl aizejošajā nedēļā pie lasītājiem nonāca izsvērts Raimonda Rudzāta izvērtējums par to, kāpēc strupceļā draud nonākt pērn uzsāktais prioritāšu klasifikācijas process, kam turpmāk būtu jānosaka Latvijas sporta turīgie un trūcīgie, palūkojāmies, kurp tagad, kad aiz muguras pandēmijas dīkstāves dāvātais "zvaigznīšu brīdis" uz pasaules lielās skatuves, varētu vest klasiskā sporta "mazā, ne tik izveicīgā un vēl salīdzinoši kalsnā brālēna" e-sporta ceļš, kā arī pastāstījām par briesmām, kas "Covid-19" sērgas krīzes seku rezultātā uzglūn joprojām vājākajam un neaizsargātākajam ģimenes loceklim – profesionālajam sieviešu sportam.
Kas gaidāms MVP?
Nākamnedēļ lasiet Reiņa Lāča rūpīgi apzināto un sagatavoto stāstu par to, kāpēc tālajā 1991. gada rudenī Bostonā pavadītais mēnesis Oļegam Znarokam tomēr nevainagojās ar palikšanu NHL, kaut gan "Bruins" līgums viņam jau bija uz rokas. Arī kā žilete nemainīgi asu un trāpīgu Armanda Pučes komentāru par to, kur tieši pašmāju sportā mums vajadzētu ieguldīt naudu, ja viens no primārajiem mērķiem ir Latvijas vārda nešana pasaulē. Pastāstīsim, ko pilnībā atceltā blakusvāģu motokrosa sezona prasījusi pašmāju sporta dzelzs vīram Kasparam Stupelim, pa kādiem savdabīgiem ceļiem pludmales volejbola elitē nonācis Mārtiņa Pļaviņa pārinieks Edgars Točs, un vēl daudz ko citu. Uz tikšanos nākamajā nedēļā!