Foto: F64
Jaunais Latvijas hokeja izlases treneris Teds Nolans augusta beigās uz neilgu brīdi, pāris dienām bija ieradies Latvijā, lai gūtu pirmo ieskatu par savu jauno darba vietu un tālo Eiropas valsti, kas viņu uzaicinājusi kļūt par savas izlases treneri.

Skaidrs, ka pagaidām nevar prasīt no trenera dziļu un plašu analīzi par katru no potenciālajiem spēlētājiem, tas lai paliek vēlākam laikam, kad viņš būs iepazinies ar viņiem izpētījis viņu darba stilu un attieksmi pret hokeju, bet sarunā ar "Delfi Sports" Teds Nolans vairākkārt uzsvēra, cik svarīga, viņaprāt, ir griba un sirds, un ir skaidrs, ka šis treneris nekādas atlaides nevienam nedos...


Kā jums patīk te, Rīgā?
Ļoti! Patiesībā nevaru vien sagaidīt, kad man būs iespēja vairāk apskatīt pilsētu. Šī ir mana pirmā reize pa īstam Eiropā - pirms 10-12 gadiem biju Somijā uz hokeja turnīru, bet tikai tagad varu vairāk apskatīties apkārt, pilsētu, arhitektūru.

Varbūt jūs zināt, ka Rīgas "Dinamo" gatavojas mainīt spēles stilu uz agresīvāku, uzbrūkošāku. Ņemot vērā, ka šīs komandas spēlētāji veido izlases kodolu - vai tas jums ir pa prātam?
Tāds spēles stls ir vienīgais, ko es atzīstu, un ar kādu es strādāju - ļoti agresīvs. Varbūt tas nav gluži Ziemeļamerikas hokejs, bet tas ir stils, kāds, manuprāt, nes uzvaras. Man būs interesanti paskatīties, kā notiek spēles šeit, jo laukums ir lielāks, pavērot taktiku, viltības.

Vai jūs jau redzat, kuri no Latvijas izlases spēlētājiem vislabāk atbildīs jūsu prasībām attiecībā uz spēles stilu?
Lai tā būtu, nevajag būt superzvaigznei, ir jābūt labam hokejistam, kas spēlē ar sirdi. Ja tev ir sirds, var sasniegt lielas lietas. Ja gribi uzvarēt, tā ir cena, kas jāmaksā. Ir jāuzņem sitiens, kad tu to negribi, tev ir jāpārņem vai jāatdod ripa, kad tu to negribi. Tas ir jādara. Un uzvar tā komanda, kas pieļauj mazāk motivācijas kļūdu. Spēle sastāv no sīkumiem, un tajos nedrīkst kļūdīties, ja šīs kļūdas atrod un novērš, var uzvarēt.

Nākamgad pasaules čempionāts notiks pēc jaunajiem noteikumiem, kas attiecas uz izlašu spēli apakšgrupās. Līdz šim bija tā, ka gatavojāmies uz vienu, izšķirošo maču, kurā bija jāuzvar, lai iekļūtu nākamajā kārtā, tagad šī izspēle ir mainīta. Kā tas sasaucas ar jūsu trenera plāniem?
Pagaidām šajā jautājumā vēl neesmu iedziļinājies. Man ir grupu turnīru pieredze ar klubiem Kanādā, un ne vienmēr uzvar labākā komanda, kas skaitās spēcīgākā. Grupu turnīrā dažādi var gadīties. Taču Latvijas Hokeja federācijas vadība man teikusi, ka [jaunā pasaules čempionāta] sistēma ir izdevīgāka Latvijai. Tagad būs jāiekļūst starp četrām spēcīgākajām komandām, un tāpēc es esmu šeit, tas būs mans darbs - to panākt. Es neatbalstu olimpisko principu, ka galvenais ir piedalīties, galvenais ir - uzvarēt! Tas ir tā, it kā tu būtu vienkārši ielūgts uz ballīti nevis esi tās daļa.

Latvija ir maza valsts un mums nav nemaz tik plaši hokeja resursi...
Es nāku no rezervāta Kanādā, kurā dzīvo 600 cilvēku, un es nespēlēju organizētu, komandu hokeju līdz 12 gadu vecumam, un pirmās profesionālās slidas es dabūju tikai, kad man bija 16... Trenera darbam pievērsos tikai divus gadus pirms tā, kā iekļuvu NHL un es tur strādāju kopā ar Hārdiju Boumenu un citiem labākajiem treneriem pasaulē. Nav svarīgi, no cik lielas vai mazas valsts vai sabiedrības tu nāc. Svarīgi ir tas, cik liela ir tava sirds, griba un ticība. Ir jānotic tam, ko tu dari, jāatdod tam visa dvēsele. Ir jāgrib sacensties un uzvarēt. Ir jāatrod 22 spēlētāji, kas gatavi to darīt, un tā būs izlase!


Pasaules hokeja elitē, pasaules čempionāta A grupā ir maz valstu, un jūs esat kļuvis par vienas no tām izlases treneri. Kā to izjūtat?
Es esmu ļoti pagodināts. Es nāku no zemes, kurā viss ir iespējams, un ja jūs runājat par mūža sapni, tad šis ir tieši tas - hokeja izlases treneris.

Kas bija Jūsu pirmā doma, kad Jums piezvanīja LHF prezidents Kirovs Lipmans ar piedāvājumu? "Latvija? Kur tas ir?!"
Nē, man nemaz neradās jautājums - kur ir Latvija? Pēdējo 10 gadu laikā mani vairākkārt aicināja uz Eiropas klubiem, taču man aug divi dēli un es nolēmu šai ziņā pakārtot savu darbu ģimenei. Abi ir pievērsušies profesionālam hokejam, vecākais smadzeņu satricinājuma dēļ gan aizgājis no sporta, bet jaunākais vēl bija mazs, un es negribēju viņus atstāt, aizbraucot tik tālu. Pirms tam bērniem nepatika mani darba piedāvājumi, bet nu viņi jau ir izauguši, un kad man piedāvāja Latvijas izlases trenera darbu, abi bija ļoti priecīgi. Man ir dota ģimenes svētība, dēli ir lepni par mani, un tas mani motivē strādāt. Mans vecākais dēls veica diezgan lielu izpēti internetā, meklējot Latvijas izlases spēlētājus.

Kas, jūsuprāt, ir lielākā Eiropas un Ziemeļamerikas hokeja atšķirība?
Griba. Un vēlēšanās. Tas ir tas, ko es esmu atklājis. Griba un gatavība ziedot sevi un savu ķermeni, savu organismu, laiku. Kanādā tieši par to ir jautājums - vai tu gribi visu atdot hokejam, jo tur mērķis ir tikai Stenlija kauss, tikai uzvaras. Ja tu nevari vai negribi sešos iet uz treniņu... Tie cilvēki, kam ir griba un vēlēšanās, tie ir uzvarētāji. Es ceru, ka šejienes spēlētājiem ir šī griba, vēlēšanās darīt to, ko citi negrib.

Cik bieži Jūs būsiet Latvijā?
Vismaz reizi mēnesī. Tagad atgriezīšos septembrī uz nepilnām divām nedēļām, oktobra beigās un novembrī skatīšos spēlētājus dažādos turnīros, arī U-20 pasaules čempionātā Kalgari. Šis pagaidām nav smags darbs, man būs jāiet uz spēlēm, jāanalizē hokejistu darbība laukumā, tas būs diezgan jautri.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!