Pateicoties valmieriešu Daliņa un Bubenko starptautiskajiem panākumiem, mūsu valstī 20. gs. 30. gados arvien populārāks kļuva soļošanas sports, kas kuplā skaitā pulcēja gan sacīkšu dalībniekus, gan skatītājus. Turklāt Latviju pamatoti varēja uzskatīt par vienu no soļošanas lielvalstīm.
Adalberts Bubenko dzimis 1910. gada 16. janvārī Vidzemes guberņā, tagad Latvijas – Igaunijas pierobežā, bet savas sporta gaitas uzsāka, dzīvodams Valmierā. Sāka ar dažādām vieglatlētikas distancēm, tostarp no 20. gs. 20. gadu vidus pievērsās soļošanai. Jau no paša sākuma Bubenko gaitas bija līdzās citam izcilam valmierietim – izcilajam latviešu soļotājam Jānim Daliņam. Piecus gadus vecākais Daliņš pēc panākumiem aizsoļoja pirmais.
Latvijas līmenī pirmie lielie panākumi Adalbertam Bubenko bija 1930. gadā, kad viņš laboja Latvijas soļošanas rekordus 15, 20 un 25 km distancēs, kā arī kļuva par Latvijas meistaru jeb čempionu, kuru noteica 25 km trasē. Par valsts čempionu viņš kļuva arī 1933. gadā. Taču Bubis, kā viņu iesaukuši sporta draugi, palika Daliņa "ēnā". Bija diezgan ierasts, ka Bubenko uzvarēja sacensībās Latvijā, kad Daliņš nepiedalījās, bet, startējot kopā, palika otrais aiz Daliņa.
Adalberts Bubenko itin pieklājīgi startēja arī starptautiskās sacīkstēs, tostarp prestižajā "Quer durch Berlin" ("Šķērsām cauri Berlīnei"). Bubis titulus nesaņēma, taču bija nopietns pasaules klases soļotāju konkurents un dažādās starptautiskās sacensībās mēdza ieņemt otro, trešo vietu. Taču tolaik mirdzēja Daliņa zvaigzne – Jānis Daliņš kļuva par olimpisko vicečempionu (1932), Eiropas čempionu (1934), laboja pasaules rekordus. Tikmēr Bubenko pacietīgi uzlaboja savu personīgo sniegumu.
Kad 1936. gada 5. augustā olimpiskajās spēlēs Berlīnē uz 50 km soļojuma starta līnijas stājās trīs latvieši, nenoliedzami vislielākās cerības tika liktas uz pasaules rekordistu Jāni Daliņu. "Gandrīz vai 2 miljoni cilvēku vakar mūsu tēvzemē dzīvoja savādā uztraukuma drudzī. Kā veiksies mūsu zēniem? [..] Tūkstošiem ļaudis klausījās, ko par gigantisko soļojumu stāsta radio," nākamajā dienā rakstīja "Sporta Pasaule".
Liels bija pārsteigums, ka uzvarētāju trijniekā netika saklausīts Daliņa vārds. Taču milzīgs laikabiedru prieks bijis radio sadzirdot, ka bronzas medaļu izcīnījis "nepazīstamais soļotājs Bubenko". Viņš kā vienīgais no latviešiem nonāca līdz finišam, turklāt – "iesoļoja medaļās". Jānim Daliņam bija nācies izstāties dēļ krampjiem kājās, savukārt Arnolds Krūkliņš tika diskvalificēts tehniska brāķa dēļ. Aculiecinieki stāstīja, ka Adalberts pēc finiša līdz asarām pārdzīvojis sava valstsvienības biedra Daliņa izstāšanos…
Vēl pēc Berlīnes olimpiādes Bubenko pāris gadus bija sastopams "lielajā sportā", tostarp 1936. gada oktobrī uzvarēja Latvijas – Zviedrijas sacīkstēs Stokholmā 30 km distancē. Taču iespēju sportot atlika arvien mazāk – daudz laika paņēma darbs Armijas Ekonomiskajā veikalā (tagad tajā vietā – "Galerija Centrs"). Pēc Otrā pasaules kara Adalberts Bubenko dzīvoja Rietumvācijā, no 40. gadu beigām – Austrālijā, bet no 1957. gada – Kanādā. Dzīvojot un veidojot savu veikalnieka biznesu trimdā, Bubim lieliski noderēja tirdzniecībā Rīgā gūtā pieredze.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
