Foto: DELFI

Cilvēkiem ir jāizvirza mērķi un jātiecas uz tiem, jo tad iespējams ir viss, uzsver Latvijas jaunā vieglatlēte Laura Ikauniece, kura šajā sezonā ar atzīstamajiem rezultātiem patīkami pārsteigusi.

Ikaunieces rezumē šobrīd izskatās šādi - devītā vieta Londonas olimpiskajās spēlēs, trešā vieta Eiropas čempionātā, sudrabs pasaules jauniešu čempionātā, bronza Eiropas junioru čempionātā, kā arī viņai pieder atkārtots Latvijas rekords septiņcīņā. To visu viņa sasniegusi 20 gadu vecumā, un ļoti iespējams, ka jaunā sportiste no Jūrmalas kļūs par vienu no spožākajām zvaigznēm Latvijas un pasaules vieglatlētikā.

Intervijā portālam "Delfi" Ikauniece stāstīja par savu karjeras sākumu, svarīgākajām sezonas sacensībām, brīvo laiku, savu dzīves filozofiju un skumjo situāciju Latvijas vieglatlētikā.

Karjeras sākums un nākotnes mērķi

Foto: F64

Kā aizsākās tavas sportistes gaitas?

Vieglatlētikā esmu no deviņu gadu vecuma. Pirmie starti man bija skolu sacensībās, kur mani arī pamanīja tagadējais treneris Andis Austrups, kurš tad piedāvāja man nākt trenēties vieglatlētikā, jo tajā laikā bez īpašiem treniņiem es skolu līmenī izcīnīju pirmās vietas.

Es atbildēju apstiprinoši, taču ar noteikumu, ka varēšu vieglatlētiku apvienot ar dejošanu. Ar laiku tas kļuva neiespējami, un es izvēlējos vieglatlētiku, jo mani vecāki bija vieglatlēti (Lauras mammai Vinetai Ikauniecei šobrīd pieder Latvijas rekordi 100, 200 un 400 metru sprinta distancēs), un līdz ar to es dejošanas kurpju vietā maisiņā liku vieglatlētikas apavus.

Kā notika disciplīnas izvēle?

Trenēties es sāku 800 metru distancē un citos garajos gabalos, jo mans treneris tolaik nodarbojās tikai ar gargabalniekiem, tad pamazām lika izmēģināt spēkus tāllēkšanā, šķēpā un augstlēkšanā, taču pēc tam, izvērtējot manas spējas un rezultātus kopā ar treneri nolēmām pievērsties septiņcīņai. Man patīk visas disciplīnas, jo tad neiestājas rutīna, un netiek darīts viens un tas pats.

Vai bija kāds noteikts mērķis jau karjeras sākumā, vai tie parādījās tikai vēlāk?

Kad sāku trenēties, tad man mērķa īsti nebija, taču ar laiku es sapratu, ka varu labot jaunatnes rekordu, tad junioru, taču brīžus, kad šie rekordi tika laboti es īsti nepamanīju, tikai ar laiku es sapratu, ka, ja mani rezultāti ir tik labi, tad var tēmēt uz Latvijas rekordu.

Kā septiņcīņā norit treniņu process?

Nedēļā ir septiņas dienas, līdz ar to laiks pilnveidot sevi visos septiņcīņas elementos man ir. Parasti treniņā mēs izejam cauri vienai, divām disciplīnām, trīs cenšamies neņemt. Tāpat, tiek mēģināts trenēties tādā secībā, kādā disciplīnas ir sacensību laikā.

Kā draugi uztvēra šo tavu izvēli - profesionāls sports, septiņcīņa?

Portālā "Facebook" ir pieejams joks - "Ko mamma domā, ko draugi domā, ko es domāju un ko es daru." Un mani draugi domā to, ka es tikai skrienu un skrienu, tāpēc aicināt mani uz kādu "tusiņu" nav vērts, jo tiks saņemts atteikums.

Lai kaut ko sasniegtu, protams, kaut kas ir jāziedo. Nav tā, ka man visu laiku ir treniņi, taču tie aizņem lielāko daļu mana laika, bet ir arī brīvais laiks. Nav jau tik traki.

Vai ir kaut kas cits, bez rezultātiem, sacensībām, kas tevi notur sportā?

Sportā, ārpus sacensībām, rezultātiem un treniņiem, mani notur sacensību gars, jo sportistus var salīdzināt ar mūziķiem, kuri savu priekšnesumu izmēģina, gatavojas tam un tikai tad uzstājas. Tāpat ir ar mums - mēs trenējamies un tikai tad izejam uz skatuves, ko dēvē par stadionu.

Tagad, kad sezona ir noslēgusies, kādi ir tavi tuvākie mērķi?

Tuvākais mērķis ir izpildīt normatīvu uz Eiropas čempionātu telpās, tikai es nezinu vai pieccīņā, kurā jāgaida ir uzaicinājums, vai arī koncentrēties vienam sporta veidam. Ja neizdosies tikt uz Eiropas čempionātu telpās, tad esmu jau kvalificējusies pasaules čempionātam Maskavā, tieši tur man būs jānostartē ļoti labi, bet pēc tam redzēs kā būs.


Ceļš uz Londonu: pirmie joki draugu lokā

Foto: F64

Kad tu pirmo reizi iedomājies par Londonu?

Pirmo reizi draugiem stāstīju, ka tikšu uz Londonu brīdī, kad man bija septiņpadsmit gadu. Viņi mani atbalstīja un teica, ka, tad jau redzēs mani TV ekrānos. Ja nebūtu pārliecības par saviem spēkiem, tad tā nebūtu teikusi.

Pastāsti par savām emocijām un domām brīdī, kad biji izpildījusi olimpisko normatīvu?

Kad izpildīju olimpisko normatīvu aiz prieka raudāju, biju laimīga, jo sapratu, ka tā man būs neatsverama pieredze nākotnei. Taču mans galvenais starts šogad bija Helsinkos, tāpēc īpašus plānus Londonai nekalu.

Sezonas lielākais pārsteigums vieglatlētikā pieder tev - Eiropas čempionāta bronza, kā tev izdevās šādi pārsteigt?

Es, man liekas, skrēju, lecu un kaut ko metu - tā sanāca (smejas). Ja nopietni, tad visu sezonu es gatavojos tieši šim startam, jo zināju, ka tā ir mana lielā iespēja sevi pierādīt. Helsinkos nestartēja vairākas sezonas līderes, kas bija izskaidrojams ar to, ka vienā sezonā nevar startēt vairākās sacensībās pēc kārtas, līdz ar to man izdevās sasniegt to, ko es sasniedzu. Pie tam, man izdevās labot savu personisko rekordu, kas arī nav mazsvarīgs sasniegums.


Vai bija kas tāds, kas tev neizdevās Eiropas čempionātā?

Jā! Mans sniegums lodes grūšanā, kurā atpaliku no sava personiskā rekorda.

Šāds notikumu pavērsiens noteikti ietekmēja arī mērķus Londonai?

Klusais sapnis bija sešinieks, taču Londonā man piešķīra septiņpadsmito starta numuru, kas mani no šī sapņa attālināja. Savukārt, kad sākās sacensības, es sapratu, ka iekļūt desmitniekā ir ļoti reāli, jo jutos ļoti labi, un vairākas dalībnieces sāka izstāties no sacensībām, līdz ar to konkurence kļuva mazāka, un gala rezultāts bija ļoti patīkams.

Kāda, tavuprāt, bija atšķirība starp startu Helsinkos un Olimpiādē?

Psiholoģiski vislabāk es jutos Londonā, jo aiz muguras bija veiksmīgs starts Eiropas čempionātā, treniņi un ieguldītais darbs. Atrodoties Londonā, es sapratu, ka šogad viss ir izdarīts. Esmu nostartējusi Eiropas čempionātā, labojusi personisko rekordu, izcīnījusi medaļu, tāpēc Olimpiādē jutos brīvi, jo neizjutu nekādu spiedienu no apkārtējo puses, kā to izjuta septiņcīņas līderes. Pēc Eiropas čempionāta kopā ar treneri strādājām pie dažādām niansēm, kas atklājās Helsinkos, lai Londonā šādas kļūdas nepieļautu, taču arī Londonas startā man šis tas neizdevās.

Startējot Londonā, es domāju tikai par to, ka nevajag daudz plātīties, jo kļūda bija tā, ka kādā intervijā es lasīju, ka mans treneris esot teicis, kad labosim Latvijas rekordu, bet tā plātīties nedrīkst un tad es sapratu, ka atkāpties nav kur.

Īstenībā uztraukums bija mazs, jo es biju pārliecināta par savām spējām. Varbūt šī pārliecība kaut kur iegāza, jo es visu laiku smaidīju, lai gan vajadzēja vairāk koncentrēties pašam startam, vismaz barjerās.

Londonas Olimpiādē 100 metru barjerskrējienā tev blakus startēja cita Latvijas sportiste Aiga Grabuste - motivācija bija lielāka?

Tur jau bija tā problēma - starts padevās ļoti labs, taču skrējiena laikā aizķēros aiz devītās un desmitās barjeras, un līdz ar to zaudēju dārgās sekundes desmitdaļas.

Novirzoties no sarunas par tavu startu, kādas emocijas tevi pārņēma atklāšanas ceremonijas laikā?

Ieejot stadionā es pat nejutu, ka apkārt ir cilvēki - viņi visi izskatījās kā mazi punktiņi. Stadions bija ļoti plašs, mājīgs, apkārt bija daudz skatītāju, taču mani tas neietekmēja, jo es zināju, kas man ir jāizdara. Diemžēl tribīnēs Latvijas karogus es nemanīju, bet arī jāatzīstas, ka tam īstu uzmanību es nepievērsu.

Kādi tagad ir nākotnes plāni?

Pēc starta Londonā es domāju, ka ir jāsāk gatavoties nākamajām olimpiskajām spēlēm, taču šobrīd šī sajūta ir mainījusies, jo vajag arī atpūsties - laika ir pietiekami. Šobrīd man galvenais ir sagatavoties sacensībām ziemā un startiem nākamā gada vasarā.


Dzīve olimpiskajā ciematā, Londona, Useins Bolts

Foto: F64

Kā pavadīji laiku ārpus sacensībām, izdevās iepazīties ar citiem Latvijas sportistiem?

Es nezināju, ka mūsu sportisti ir tik forši. Olimpiādes laikā es sapazinos ar mūsu šķēpmetējām, vingrotājiem, BMX puišiem, par kuriem no sākuma domāju, ka viņi būs ļoti iedomīgi. Kad bija brīvāks brīdis, devos iepirkties, baudīju suši virtuvi, kā arī volejbola un šķēpmešanas sacensības.

Pēc Olimpiādes medijos parādījās informācija, ka tev ir bilde ar Useinu Boltu.

Jā, tā sanāca, ka atklāšanas ceremonijas laikā mēs staigājām apkārt stadionam un mainījāmies ar nozīmītēm līdz nonācām pie Jamaikas delegācijas. No sākuma mēs nofotografējāmies ar Asafu Pauelu, kurš pēc tam pajautāja: "Negribat "nofočēties" ar Boltu?" - šādu iespēju garām laist nedomājām, un viņš mūs aizveda pie viņa - viņš atradās apsargu ielenkumā, taču man, Madarai Palameikai un Līnai Mūzei izdevās kaut kā iespraukties un nofotografēties ar viņu.

Tāpat biji izteikusies, ka Olimpiādē gribēji nobaudīt "McDonalds'" virtuvi? Izdevās?

Jā! Es pat veicu eksperimentu, trīs dienas ēdu tikai un vienīgi "McDonalds'," taču nekādas izmaiņas nemanīju, kāpu uz svariem, bet cipari palika nemainīgi (smaida).

"McDonalds'" nebija mans vienīgais eksperiments ar virtuvi Londonā, jo man izdevās nobaudīt ceptus banānus un garneles, taču pilnībā apmierināta ar virtuvi nebiju, jo visu laiku tika servēts viens un tas pats ēdiens.

Londonā man pietrūka Latvijas salātu.


Vieglatlētika Latvijā Ikaunieces skatījumā

Foto: F64

Dažreiz liekas, ka vieglatlētika Latvijā nav līdz galam novērtēta, jo rezultāti sportistiem ir ļoti labi, taču atbalsta īsti nav. Kāda īsti ir situācija Latvijas vieglatlētikas "virtuvē"?

Pirmkārt, nav sporta manēžas, jo Rīgas Sporta manēžā ziemā trenēties ir ļoti auksti, un tas atbaida skatītājus no sacensību apmeklēšanas, jo kurš gan vēlas nākt uz šādu manēžu, kur sacensību laikā var nosalt gan viņi, gan mēs, sportisti.

Nav arī reklāmas, jo skolā jauniešiem pret sportu rodas tāds kā riebums, nav informācijas masu medijos, iemesli, kāpēc ir tā un ne savādāk ir daudzi, taču glabāju sevī optimistes garu un ticu, ka manēža būs, bet tad man būs ap 50 gadiem (smejas).

Šobrīd Latvijā tev ir tikai viena konkurente - Aiga Grabuste?

Tā teikt nebūtu godīgi, jo labas septiņcīņnieces ir Valmierā un Kuldīgā, taču, jā, Aiga ir mana galvenā konkurente. Nav zināms, kā būtu, ja nebūtu tāda Grabuste, jo viņa ar savu sniegumu dzen mani uz priekšu.

Savstarpējās attiecības? Mēs sveicināmies, mūsu starpā naids nepastāv un Aigu uztveru kā veselīgu konkurenti uz augstākiem sasniegumiem. Jā, gadās tā, ka, ja es zinu - Grabuste šajās sacensībās nestartēs, tad pieķeru sevi pie domas, ka varētu "atlaist", taču šāda doma uzreiz pazūd un es "izliekos" pilnībā, jo citas sportistes arī ir pietiekami labas, lai kādās no Latvijas sacensībām varētu apsteigt mani.

Kāda ir septiņcīņas nākotne kopumā Latvijā?

Šobrīd manā treniņgrupā aug divas jaunas meitenes, kuras nākotnē varētu būt tikpat sīvas konkurentes kā es un Aiga, taču tā ir tikai nākotne. Viņām ir jāpaliek vieglatlētikā, jāmēģina viņas noturēt, lai viņām neapnīk. Meitenes nedrīkst novērsties no ceļa un sākt "tusēt", tad viņām būs spoža nākotne.

Runājot par "tusiņiem", nav bijis tā, ka gribēji visu mest pie malas un pievērsties citam dzīves veidam?

Bija viens posms, bet tas bija astotajā klasē - es mēnesi negāju uz treniņiem, jo, cik atceros, biju sastrīdējusies ar treneri, sāku "tusēt", taču šis laiks ātri pagāja un tagad nevaru iedomāties savu dzīvi bez treniņiem. Ilgākais laiks, ko varu pavadīt bez treniņiem ir divas dienas."

Septiņcīņas nianses

Foto: DELFI

Vai tu zini punktu skaitīšanas sistēmu septiņcīņā?

Es neiedziļinos punktos. Es zinu savus rezultātus, kas man ir jāpārspēj, bet ar punktiem nodarbojas mans treneris. Kontrolpunktus es zinu, taču niansēs šī sistēma man ir "tumša bilde".

Startējot es nekad nejūtu cik punktus es varētu kopā savākt. Pēc sajūtām varu nojaust savu gala rezultātu finišā, tas arī viss, taču varbūt kādreiz vajadzēs iemācīties punktu summēšanu.

Punktus vieglāk ir iegūt vai pazaudēt, jo dažreiz kopvērtējumā sportistes šķir punkts, divi - kur pazūd šie punkti?

Šie punkti pazūd sacensību laikā, sekundēs, centimetros, simtdaļās, kas ir niecīgas vienības, taču beigās tieši sīkumi izšķir gala rezultātu.

Vai ir reāli startēt visās sezonas septiņcīņas?

Protams, ka ir sportistes, kas startēs visās četrās sacensībās pēc kārtas, taču tās nav vadošās sportistes. Kāda jēga ir startēt četrās sacensībās un sasniegt viduvējus rezultātus, ja var startēt divās un sasniegt augstus rezultātus? Šogad es startēju trijās sacensībās, pirmajās (Gecisā, Austrijā) es izpildīju olimpisko normatīvu, pēc tam sekoja Helsinki un Olimpiāde."

Šobrīd man ir tikai 20 gadi, tāpēc man bija vieglāk. Jā, varētu šogad startēt ceturtajās sacensībās, taču tagad tas būtu par daudz - vajag arī atpūsties.

Kāds varētu būt tas labākais vecums septiņcīņā?

Manuprāt, ka ziedu laiki septiņcīņā ir 25 - 28 gadi, taču pretējs pierādījums ir 33 gadus vecā lietuviete Austra Skujīte, kura šogad startēja divās septiņcīņas.

Cik liela ir iespēja sagaidīt pārsteigumu septiņcīņā, piemēram, nezināmas sportistes uzvaru?

Pārsteigumi var gadīties, jo tas ir sports. Man pārsteigums bija pašas rezultāts Helsinkos tāllēkšanas sektorā, kur ar pirmo lēcienu sagādāju sev patīkamas emocijas turpmākam startam.

Vai vari izvēlēties vienu sporta veidu, kurā startēt vieglatlētikā?

Ja man būtu jāizvēlas viens sporta veids, kurā es tagad startētu? Nezinu, būtu ļoti grūti, jo man patīk visas septiņas disciplīnas, bet labāk jūtos tāllēkšanā, augstlēkšanā vai skriešanā, taču šķēpmešanā, kur man ir viens no labākajiem rezultātiem starp labākajām pasaules septiņcīņniecēm, man būtu ļoti grūti izsisties individuāli. Ja vajadzētu aiziet no septiņcīņas, tad, pirmkārt, kopā ar treneri izanalizētu visus rezultātus, iespējas Latvijā un pasaulē, un tikai tad pieņemtu lēmumu kur startēt.

Esi domājusi par dzīvi bez septiņcīņas?

Iespējams, ka "tusētu" un "aizietu neceļos", taču tas būtu sliktākajā gadījumā, jo visticamāk, ka sportā es būtu, jo gēni darītu savu (smaids) - volejbols, dejas, bezdarbībā nesēdētu.

Laura ārpus sporta

Foto: DELFI

Ar ko tu nodarbojies ārpus sporta?

Šobrīd mācos Latvijas Universitātē par sporta un veselības mācības skolotāju, ir grūti, taču pagaidām visu esmu nokārtojusi sekmīgi. Ir bijis pat tā, ka nometnēs sēžu pie grāmatām, cenšos visu apgūt un neatpalikt.

Bet sevi vari iedomāties kā skolotāju?

Manuprāt, ka šobrīd jaunieši atļaujas pārāk daudz! Jaunieši ir kļuvuši agresīvāki, un es negribētu, lai mani uztaisa par kaut kādu ļaundari un patriec no darba dēļ kāda skolēna teiktā. Vajadzētu pieņemt kaut kādus likumus, kas aizsargā skolotāju.

Neizslēdzu, ka varētu būt skolotāja, taču mans mērķis ir treneres darbs.

Sarunas laikā skaidri izkristalizējās tavas divas izteiktas rakstura īpašības - mērķtiecība un plānošana...

Man pat tagad ir līdzi plānotājs! Man patīk visu plānot, taču plāni ir domāti, lai tos mainītu. Gadās arī spontāni lēmumi, ka pēkšņi kaut kas notiek, tas ir forši, jo plānojot es neizslēdzu nejaušības iespēju.


 Vai ir bijis kāds spontāns lēmums?

Ir, bet varu pastāstīt tikai par sportu. Es spontāni nolēmu startēt Latvijas čempionātā, kas norisinājās uzreiz pēc Londonas. Pirms tam es divas nedēļas neko nebiju darījusi taču viss izdevās "okei". Personīgais rekords, uzvara Latvijas čempionātā, sezona noslēgta ar vēl vienu personisko rekordu - šoreiz 100m distancē izcīnot Latvijas čempiones titulu.

Kā tu šobrīd jūties, intervijas, foto sesijas, sarunas, esi viegli ietekmējama?

Nē, ar mani ir tieši pretēji, es nevēlos kļūt par superzvaigzni, kļūt iedomīga, jo man patīk mans pašreizējais es. Es pat nevēlos kontaktēties ar cilvēkiem, kuri pēc minimālākiem panākumiem kļūst iedomīgi.

Kāda ir tava attieksme pret līdzjutējiem?

Patīkamas emocijas man sagādāja kāda fana vēstule ar lūgumu pēc autogrāfa, es parakstījos un aizsūtīju, bet pagāja laiks un atbildes vēstulē es saņēmu šī cilvēka uzņemtas savas fotogrāfijas no sacensībām.

Savukārt, pēc Helsinkiem gan sākās "eksplozija" "Facebook" portālā, kur sākās aicinājumi. Es neesmu ļauns cilvēks, tāpēc nepievēršu tam būtisku uzmanību, dažreiz izliekos, ka "neredzu" šos uzaicinājumus, taču ir bijuši arī gadījumi, kad raksta un prasa "Kāpēc neapstiprini mani?" - šādi gadījumi gan man nepatīk. Jā, ir bijusi doma izveidot savu fanu lapu, kur varētu sazināties ar saviem faniem, taču šobrīd tas liekas mazliet dīvaini - taisīt sev lapu.

Vai veiksmīgie rezultāti nav noveduši pie kāda līguma ar sporta firmu par tevis sponsorēšanu?

Vieglatlētikā ir tāds teiciens - naudas nav un nebūs. (smejas) Man šobrīd ir sponsors, kas nodrošina visu ekipējumu, jo, ja viņa nebūtu, tad būtu ļoti grūti.

Kādi ir tavi pirmsstarta rituāli?

Es pārbaudu visus apavus, sakārtoju somu, vēlreiz pārbaudu vai visi apavi ir kārtībā, vai ir forma. Sacensību dienā arī pievēršu pastiprinātu uzmanību ēšanai, neēdu neko smagu. Mazāk tērēju enerģiju citām bezjēdzīgām aktivitātēm, piemēram, datoram, TV, apkārt arī daudz nestaigāju, cenšos taupīt savus spēkus startam.

Neviens sportists nav prefekts, ir bijis kāds sānsolis karjeras laikā?

Jā, vienreiz ir gadījies startēt sacensībās pēc pasākuma, tas bija ļoti smagi, un es nevēlos to atkārtot.

Kādas ir tavas vājības ikdienā?

No ēdieniem - suši, šokolāde, konfektes, arī "McDonalds". Dejas? Ča-ča-ča, rumba, Vīnes valsis.

Šobrīd tev ir atvaļinājums, kā to pavadīsi?

Tieši tagad sākās melnā darba darīšana - krosiņi, saišu un muskuļu nostiprināšana, tāpēc no treniņiem pilnībā neateju, taču gribētu arī doties ārzemju ceļojumā, kurā atpūstos no visa apkārtējā, bet tagad sākas mācības un par atvaļinājumu siltajās zemēs jāaizmirst. Tāpat, ja arī būtu ārzemēs, man līdzi būtu treniņtērps, un es skrietu krosiņus arī tur.

Vai mēdz runāt pretim trenerim?

Jā, dažreiz ir tā, ka es trenerim prasu, kāpēc man šis vingrinājums ir jāpilda, taču tas nav aiz dusmām vai slinkuma, bet dēļ manām sajūtām, jo dažreiz man liekas, ka treniņā vajadzētu izpildīt citu vingrinājumu. Jā, man patīk runāt pretim, jo mans treneris man ir kļuvis kā tētis.

Vai es būtu gatava šobrīd kādu trenēt septiņcīņā? Jā, es tagad palīdzu savam trenerim, kurš treniņā paņem vienu treniņgrupu, kamēr es - otru, jo jaunās meitenes būtībā dara to pašu, ko es, taču tā nopietni paņemt savu audzēkni - diez vai, jo man vēl pašai ir jātrenējas.

Vai esi domājusi par karjeras beigām?

Mazliet, tas varētu būt 30 gados, kad es varētu teikt "stop" sportam, bet laiks rādīs, kā būs.


Lauras uzruna

Foto: F64

"Es vēlos pateikt to, ka šobrīd vieglatlētiem nav, kur trenēties! Jā, par to varētu runāt gari un plaši, bet var arī klusēt - taču, ja visi klusēsim, tad neviens arī mūs nedzirdēs.

Visi ir runātāji savā starpā, visi visus kritizē, taču neviens nerunā publiski, tā ir lielākā problēma. Man šobrīd ir tikai 20 gadi, ko es varu panākt? Tas ir runāt, un cerēt, ka kāds sponsors, kas būs ieinteresēts, mūs sadzirdēs, jo šobrīd mums vajag jaunu manēžu, kurā trenēties. Tas ir dīvaini, ka Latvijas galvaspilsētā nav vietas, kur normāli trenēties vieglatlētikā.

11 gadu laikā kopš esmu vieglatlētikā apstākļi nav mainījušies. Šobrīd Igaunija mums ir priekšā ļoti lielu gabalu, jo tur treniņapstākļi ir ļoti labā līmenī! Es labprāt pārceltos un trenētos tur," atklāj Ikauniece, taču uzreiz piebilst, ka zem citas valsts karoga viņa nestartēs.

"Vajadzētu atjaunot "Daugavas" stadionu, vajag stadionu, kurš paredzēts tikai vieglatlētiem, jo tad pie mums varētu rīkot lielās sacensības, kas dotu papildus ienākumus Latvijai.

Agrāk bija daudz vairāk bērnu, kuri bija ieinteresēti nodarboties ar vieglatlētiku, taču tagad šī interese zūd, jo nav apstākļu. Labi, šobrīd varētu teikt tā, ka nav apstākļu, tad kāpēc sūtīt bērnu uz šo sporta veidu, taču, ja būtu vairāk cilvēku, tad būtu lielāka ieinteresētība."

Lauras Ikaunieces dzīves moto: "Domāt pozitīvi, ar smaidu pret naidu! Izvirzīt mērķus, un tiekties uz tiem, jo viss ir iespējams. Vajag tikai izvirzīt sev mērķi un tiekties uz to! Ja esi labs cilvēks, tad viss labais būs ap tevi, to esmu sapratusi un tā arī dzīvoju tagad," beigās piebilst jaunā sportiste.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!