Slovēnis grib braukt uz Rio-2016. Kopā ar latviešiem  (7)

2000.gadā Štrancars pārstāvēja Slovēniju Sidnejas olimpiskajās spēlēs un MTB olimpiskajā krosa disciplīnā ieņēma 37.vietu. Slovēnis joprojām aktīvi sporto, ir viens no vadošajiem MTB enduro braucējiem pasaulē, bet nesen piekrita trenēt "DPA Cycling Team".

Nākamnedēļ pirms Latvijas čempionāta Štrancars plāno būt Latvijā un Siguldā veikt meistarklasi jaunajiem MTB braucējiem.

Kā sevi raksturotu Latvijas sporta līdzjutējiem, lai viņi zinātu - kas tu esi?

Primožs Štrancars - cilvēks, kurš mīl kalnu riteņbraukšanu. No Slovēnijas. Slovēnija ir tik maza, kā Latvija, bet mums ir daudz vairāk kalnu kā jums. Man patiešām patīk MTB, joprojām braucu enduro, kas ir 2001.-2002.gadā radusies disciplīna.

Esi viens no labākajiem šajā jomā?
Jā, esmu viens no labākajiem pasaulē. Savā "Over 40" grupā esmu otrais labākais pasaulē.

Kā atradāt DPA komandu?
MTB "cross country" jeb XCO saime ir kā maza ģimene, visa tūre pasaules kausā ir ģimene. Ja esi daļa no tā, tad visus pazīsti, te viens otram palīdz, lai gan trasē ir konkurenti, bet pēc tam ir draugi. Viens draugs satika Ivo [Irbi - "DPA Cycling Team" menedžeri] Kiprā, kur DPA aizvadīja treniņnometni, un runāja par šo iespēju, vēlāk es piekritu. Man ir liela pieredze MTB un studēju arī sporta augstskolā. Primārais, man patīk MTB - vienalga, kāda būtu disciplīna: cross counrty vai nobrauciens, enduro. Visās disciplīnas zinu, pazīstu braucējus. Četrus gadus biju Slovēnijas izlases treneris MTB, tā kā ir zināma pieredze.

Līgums ir līdz sezonas beigām, taču ticu, ka turpināsim sadarbību. Komandas mērķis ir Rio olimpiskās spēlēs, un ticu, ka to varam sasniegt. Tas ir arī mans izaicinājums.

Reizi jau biji olimpiskajās spēlēs. Vēlies izbaudīt vēlreiz to atmosfēru?
Jā, biju kā sportists Sidnejā 2000 Slovēnijas izlasē. Bijām divi braucēji komandā. Tagad gribu būt olimpiskajās spēlēs, bet jau citā statusā - kā treneris. Gribu būt atkal daļa no olimpiskajām spēlēm.

Komandā strādā neilgu laiku. Kādi iespaidi bija, kad ienāci komandā?

Pirms Novo Mesto sacensībām maijā es jau sazinājos ar Ivo, izzināju visu par komandu, braucējiem - rezultātiem, mērķiem, utt. Tad skatījos UCI rangu. Pirmās sajūtas - burvīgas. Jo visi puiši ir forši, bez jebkādām īpašām prasībām. Visi, ne tikai braucēji, ir komandas biedri - menedžeris, mehāniķis, sportisti. Visi vēlas augt un tas ir ļoti labi šādai komandai, ja vēlas augt un augt.

Kad izvēlējies, kāda bija motivācija, jo DPA nav pasaules elite, viņiem ir tikai pirmā nopietnā sezona šādā līmenī?

Mani uzrunāja mērķis - olimpiskās spēles. Tas bija galvenais arguments un izšķirošais, vēl pirms Ivo un sponsori piekrita uzsākt sadarbību. Šis ir mērķis, dēl kā es dzīvoju pēc Sidnejas, jo es biju tādā pašā pozīcijā pirms olimpiskajām spēlēm un nolēmu tad darīt visu, lai sasniegtu mērķi. Tagad to varu izbaudīt vēlreiz un palīdzēt puišiem to sasniegt. Ticu, ka varam sasniegt un tad būšu priecīgs un lepns par viņiem.

Komandā esi jau mēnesi. Kas ir tas, ko izmainīji komandā?

Nedomāju, ka izmainīju. Es drīzāk teiktu, ka uzlaboju. Mācu viņiem, kā dzīvot sportista dzīvi kā profesionāļiem. Vienalga, vai tu būtu braucējs, futbolists vai kas, bet jābūt profesionālim. Viņiem ir lielas rezerves, te ir, kur augt, viņiem ir daudz, ko uzlabot, tas ir ļoti labi. Treniņos, dzīves veidā, braukšanas tehnikā - visur ir kas uzlabojams, un tas ir izaicinājums. Un tad viņi uzlabos savu dzīvi ne tikai kā sportisti, bet arī kā cilvēki. Viņi gūst dzīves pieredzi - ne tikai sportam, bet savai dzīvei. Tas var kļūt par viņu dzīves veidu uz visu mūžu.

Vai šī ir pirmā reize kā trenerim ārpus Slovēnijas?

Jā, ārpus Slovēnijas esmu pirmo reizi trenera statusā. Esmu Slovēnijā savai komandai menedžeris, palīdzu jaunajiem braucējiem. Strādāju ar Tanju Žakaru, kas pērn bija pasaules sērijas kopvērtējuma uzvarētāja. Ar viņu strādāju, kad viņa bija pasaules junioru čempione, pasaules u23 čempione. Strādāju ar daudziem saviem MTB braucējiem un citiem palīdzu.

Ziemā DPA komanda izvirzīja mērķi Rio-2016, bet puišiem ir tikai ap 20 gadiem. Komandai ir lieli mērķi, bet vai puiši nav tik jauni šiem mērķiem?

Labāk, lai ir jauni, jo varam sākt no sākuma ar visām metodēm, treniņiem. Visu. Ja skatās citu valstu braucējus, tur nav problēmu. Jā, ir vecāki braucēji, bet vecums nav svarīgs. Domāju, ka DPA puišiem ir īstais vecums šai braukšanai, lai lēnām augtu, augtu un augtu.

Kā raksturotu šos trīs puišus komandā - Matīsu Preimani, Pēteri Janevicu un Ansi Uškauru?

Viņi visi trīs ir kā personības, pilnīgi atšķirīgi. Tas var būt labi, ka ir daudzi skatījumi uz vienu un to pašu lietu. Pēteris un Matīss ir ļoti stabili, bet tāpat viņiem vēl ir dažas bažas un bailes iekšā. Viņi ir vēl jauni, viņiem daudz ir jāmācās, jāgūst mācība, bet arī jāizjūt citu atbalsts, kas šajā komandā ir perfekts. Par Ansi vēl nevaru daudz ko teikt, ko viņš tikai nesen pievienojās komandai un vispār nesen ir tikai MTB, jo brauca BMX. Ivo kā menedžeris, mehāniķis Didzis - viņi visi dzīvo šiem puišiem.

Esi kā treneris, vai arī kā fiziskās sagatavotības treneris?

Laikam visās sfērās. Man ir, iespējams, lielākā pieredze MTB šajā saimē, jo esmu jau vairāk nekā 20 gadus iekšā šajā sportā. Es palīdzu attīstīt ne tikai fiziskās, bet arī garīgās īpašības. Tev jābūt ne tikai spēkam, bet arī spēcīgam garīgi, mentāli. Jābūt gatavam daudziem pārbaudījumiem. Par piemēru varu minēt Žiljēnu Absalonu, kurš kļuva par Eiropas čempionu. Viņš var paciest lielas grūtības un uz to brīdi koncentrēties, lai sasniegtu mērķi. Tas ir tas, ko jāiemācās - metodes, treniņi, braucieni. Tāpēc ir labi, ka viņi ir jauni, jo, ja esi vecāks, ir grūti, ko jaunu iemācīt.

MTB ir tehnisks sporta veids. Kāds mūsu braucējiem ir tehniskais nodrošinājums uz elites fona?

Viņiem ir labākais, kas var būt. Iespējams, dažiem rūpnīcu braucējiem ir jaunākās riteņu sastāvdaļas, jaunākā tehnika, bet tā nedod ļoti lielu pārsvaru un priekšrocības trasē. Runājot par pašiem sportistiem, Pēterim un Matīsam ir laba braukšanas tehnika, kas gan vēl jāuzlabo, bet šobrīd viņi ir labi braucēji. Var redzēt, ka ziemā daudz strādāts ar BMX metodēm, kas palīdzējušas uzlabot braukšanas tehniku. Redzēju viņus Novo Mestā, kur ir, iespējams, otra grūtākā trase pasaulē pēc DĀR trases. Redzēju, ka viņi spēj braukt un māk braukt, tā nav problēma.

Kādi bija mērķi pirms vienām no sezonas svarīgākajām sacensībām - Eiropas čempionāta?

Pasaules kauss ir pat svarīgākas sacensības nekā EČ, jo ir braucēji no citiem kontinentiem. Mums mērķis bija TOP 30, Matīss bija tuvu tam, jo pēc četriem no sešiem apļiem bija tuvu, bet tad nedaudz "nokrita" un 39.vieta. Bet jābūt reāliem, jāsasniedz kādi mērķi. Bet galvenais mērķis ir Rio, taču vajag sasniegt mazos mērķus, lai piepildītos arī lielais mērķis. Tas būs smags gads, lai sasniegtu.

Ko tu redzi šajos braucējus - kāda līmeņa viņi būs?

Pirmais ir atkarīgs no viņiem pašiem. Es ar viņiem runāju un teicu, ka viss ir jāizlemj viņiem pašiem, viss ir atkarīgs no viņiem pašiem. Runāju ar viņiem - viņiem jābūt koncentrētiem, uzmanīgiem, viņiem ir jābūt kalnu riteņbraucējiem no A līdz Z. Pēteris ir labs U-23 braucējs, jo viņš ir vēl jauns. Matīss lēnām uzlabo sniegumu, jo pasaulē ir daži braucēji, kuri spēj viegli pāriet no U23 uz eliti. Parasti visi lēnām ieiet un pēc pāris gadiem var būt top 30, 20, 15. Mums arī tādiem mērķiem ir jābūt, bet tas ir dažu gadu jautājums, un tad varēs redzēt.

Tu ne tikai trenē, bet daudz runā ar puišiem. Tā ir viena no filozofijām?

Jā, mentālā un garīgā gatavošanās. Šāda veida nodarbības arvien vairāk iekļaušu metodikā, jo tas ir ļoti svarīgi. Ja tu neesi garīgi gatavs, tu nevari sasniegt labus rezultātus. Tev ir jātic sev, saviem spēkiem. Tādas sacensībās, kad pusotra stunda vai vairāk jābrauc, kad ir maksimāla piepūle, tas ir smagi. Jā, fiziski, varbūt to var turēt, bet garīgi tas ar katru reizi ir smagāk, lai izturētu gandrīz divas stundas karstumā, kā tas bija Eiropas čempionātā. Iedomājieties, bezvējš, +34 grādi ēnā, karstums no asfalta dažās trases vietās, tur pat varēja būt 45 grādi. Tāpēc svarīgi ir ne tikai fiziskā, bet arī garīgā sagatavotība. Protams, manas metodes iekļauj arī visu citu - ar puišiem izejam distanci, izbraucam distanci, es teiktu, ka izjūtam distanci. Ritmu, taktiku, tad "izņemam" braukšanas līnijas, meklējam, kura līnija labāka.. Filmējam, vēlāk skatāmies, runājam, kā labāk braukt. Un nav tā, ka es uzspiežu savu viedokli, jo izrunājam un izdomājam labāko variantu. Atrodam ātrāku un ērtāko līniju, ko izbraukt.

Video filmēšana ir ierasta lieta arī citās komandās?

Jā, viņi arī filmē, bet es jau kādus 10-12 gadus to izmantoju, kad vēl nebija šīs kameras uz ķiverēm. Mēs gājām ar fotoaparātiem, fotografējām un tad skatījāmies. Tagad ir vieglāk, vari mentāli trenēties, tu burtiski vari ar acīm ciet braukt distanci, gluži kā to dara slēpotāji vai kamaniņu braucēji pirms starta.

Tu esi 24 stundas iekšā sportā, bet Tev ir arī ģimene. Kā spēj savienot?

Man ir trīs meitas un burvīga sieva, viņas man saprot. Ja es esmu laimīgs, un baudu, ko daru, tad arī viņas būs laimīgas. Jā, tagad esmu vairāk ārpus mājām, bet nav tik traki. Tāda ir dzīve, darbs ir darbs. Bet, ja tu dari darbu, ko mīli, tas ir pāri visam. Un man patīk darbs, tāpēc ģimene saprot manu atdošanos sportam, mēs runājam "skype", regulāri sazvanāmies, nav tik traki. Viņi saprot, un tas ir galvenais. Mana sieva savulaik bija sportiste un viņa mani saprot.