Latvijas Riteņbraukšanas federācija piedāvā interviju ar Skujiņu, kurš aizvadījis savu pirmo sezonu pasaules tūres apritē, otro gadu pēc kārtas uzvarējis Kalifornijas velobrauciena posmā. Intervijā sportists stāsta arī par startu Olimpiskajās spēlēs, nākotnes mērķiem un citām interesantām lietām.
Pēc līguma parakstīšanas tava pirmā lielā saskarsme ar "Cannondale – Drapac" komandu notika vēl 2015. gadā, kad aizvadīji piedalījies treniņu nometnē. Kā pagāja šī nometne?
Nometne tika aizvadīta Kolorado štatā, Augstkalnes apstākļos. Šeit pavadījām vienu nedēļu. Tās bija jautras dienas, kuru laikā gājām vairākos pārgājienos, braucām ar komandas sarūpētajiem MTB velosipēdiem pa šaurām taciņām un interesantiem nobraucieniem. Aizvadījām arī treniņus Losandželosas velotrekā. Tas viss tika darīts, lai iegūtu lielāku kopības sajūtu un veidotu komandas garu. Šajā nometnē arī uzzināju savu 2016. gada sezonas pirmās puses sacensību kalendāru. Bija patīkami uzzināt, ka man plānots starts Flandrijas velobraucienā un citās augsta līmeņa sacensībās.
Kā izdevās iejusties komandas sastāvā?
Pozitīvi, ka komandā aizvadītajā sezonā bija kopumā desmit jauni sportisti. Visi komandas biedri labi runāja angliski un bija diezgan atvērti, līdz ar to nesaskāros ar iejušanās problēmām. Arī komandas sporta direktori bija pretimnākoši un izpalīdzīgi.
Kādas ir galvenās atšķirības starp "Cannondale - Drapac" un "Hincapie Racing team" (Toma bijusī komanda, kas tagad saucas "Holowesko Citadel") komandām to sistēmu ziņā?
Galvenā atšķirība, ka "Cannondale" komandā ir krietni vairāk sportistu un apkalpojošā personāla. Līdz ar to nevar izveidoties ciešs kontakts ar visiem komandas braucējiem. Ir bijuši riteņbraucēji, ar kuriem esmu kopā startējis tikai vienās sacensībās sezonas laikā. Ir arī sportisti, kuri savā starpā satiekas tikai treniņnometnē, bet sezonā startē dažādās sacensībās. Mana sacensību programma izvērtās gana dažāda, tādēļ vismaz vienu reizi kopā startēju ar visiem komandas biedriem. Vēl viena no atšķirībām ir tāda, ka "Cannondale" komandā bija vēl lielāka aprūpe par sportistiem, lai arī "Hincapie" vienībā tā bija ļoti augstā līmenī. Komandas sportistu vajadzībām šogad bija pieejama trenažieru zāle un laboratorija, kur pārbaudīt savu veselību. Atlika tikai koncentrēties uz darbu treniņos un sniegumu sacensībās.
Ko komanda vēlējās sagaidīt no tevis aizvadītajā sezonā?
Komandas vadība un sporta direktori šosezon vēroja un pārbaudīja manu sniegumu, deva arvien jaunus uzdevumus, ko veikt sacensībās. Man tika dota iespēja startēt klasikās pa bruģi, velobraucienos pa lielākiem kalniem. Startēju gan viendienas, gan daudzdienu sacensībās. Ceru, ka komanda ir apmierināta ar manu pirmo sezonu šeit.
"Cannondale - Drapac " ir internacionāla komanda (16 valstu sportisti pārstāv šo vienību). Pastāsti par iekšējo komunikāciju starp braucējiem?
Vienojošais faktors ir angļu valoda, ko itin labi pārzina visi sportisti. Svarīgi, ka lielākā daļa braucēji ir gados jauni un cer savus liekākos panākumus vēl tikai sasniegt. Par atmosfēru liecina tas, ka arī sadzīvē bijām draudzīgi, pratām pasmieties par dažādām situācijām un viens otru atbalstījām, ja tas bija nepieciešams. Priecēja, ka arī līderi, kā Talanskijs, bija gatavi palīdzēt sacensībās citiem komandas braucējiem.
Zinām, ka hokejā un citos komandu sporta veidos, debitanti pēc treniņiem vāc ripas un izmaksā pieredzējušajiem spēlētājiem vakariņas. Kā tas ir riteņbraukšanā?
Jaunajiem treniņos ir jāvadā līdzi kameras un pumpji. Ja kādam ir jābrauc pēc pudelēm un neviens to nevēlas darīt, to paveic jauniņais. Vakariņas gan parasti izmaksā pieredzējušie sportisti, jo algu atšķirības starp jaunajiem un pieredzējušajiem ir ļoti lielas.
Kā esi apmierināts ar aizvadītās sezonas startiem pavasara klasikās?
Pirmā lielā klasika manā karjerā bija Flandrijas velobrauciens. Vēlējos pirms šī starta piedalīties kādā nedaudz mazākā klasikā, kur arī startē vadošie klasiku sportisti. Runājot par Flandrijas velobraucienu, šeit jutos ļoti labi. Spēju izpildīt to, ko komanda no manis vēlas sagaidīt, par ko vadība un citi braucēji bija ļoti apmierināti. Piedalījos arī trijās Ardēnu klasikās. Šeit biju vēlējos nedaudz labākus rezultātus, lai arī "Liege – Bastogne – Liege" velobraucienā nostartēju itin sekmīgi. Tomēr, kā man teica vairāki bijušie profesionālie riteņbraucēji, pirmajā sezonā finišēt visās klasikās, jau ir labs sasniegums. Tas man šogad izdevās.
Zinām, ka daudzdienu velobraucienos bieži vien komandas sportistu lomas ir visai strikti noteiktas. Kā tas ir klasikās?
Klasikas ir daudz neprognozējamākas, kas arī paver iespējas sevi parādīt sportistiem, kuri pirms starta nav bijuši komandas līderi. Katrai komandai ir plāns pirms starta. Braucēji zina izšķirošos punktus trasē, kur svarīgi ir būt priekšā. Uz tiem arī līderi tiek virzīti. Protams, palīgi, kuri ir sekmējuši līdera nokļūšanu labā vietā, arī paši ir sacensību priekšā. Atšķirība vien tā, ka palīgs ir patērējis daudz vairāk spēka. Flandrijā mans svarīgākais uzdevums bija nogādāt komandas līderus pēc iespējas labākā pozīcijā līdz pirmajam bruģa sektoram. Nākamie uzdevumi tika doti papildus, ja mani spēki vēl nebūtu bijuši galā. Man ne tikai izdevās izpildīt pamatuzdevumu, bet spēju paveikt arī nākamos uzdevumus.
Tavs pirmais daudzdienu velobrauciens "Cannondale" sastāvā bija Kalifornijas tūre, kur izdevās atkārtot pērn sasniegto – uzvarēt vienu no posmiem. Ar kādām sajūtām, atgriezies šeit?
Bija ļoti patīkami atgriezties ASV, kur ir mani draugi un paziņas. Pazīstamāka kļuva arī šo sacensību vide un apstākļi, ņemot vērā, ka šeit startēju pērn. Ņemot vērā, ka vairs neesmu "Hincapie" komandā, mainījās arī mana loma. Ņemot vērā, ka "Cannondale" komandā bija vairāki braucēji, kuri spēj cīnīties par kopvērtējumu, mans primārais uzdevums bija viņiem palīdzēt. Arī man tika dota iespēja, ko piektajā posmā pratu izmantot. Ziņu, ka man ir iespēja cīnīties pašam, saņēmu vēl pirms posma sākuma.
Pastāsti par piektā posma gaitu?
Sākums pagāja ātri, pūta spēcīgs sānvējš. No peletona aizbraucām visai skaitliski liela grupa. Mans sniegums un arī veiksme ļāva būt līderu vidū. Svarīgi, ka atrāvienā nebija tie sportisti, kuri cīnās par augstām vietām kopvērtējumā. Jutos fiziski gatavs parādīt rezultātu, neskatoties uz to, ka biju palīdzējis komandas līderiem iepriekšējos posmos. Svarīgi, ka izdevās pataupīt spēku un enerģiju pēdējiem 100 kilometriem. Šis etaps bija viens garš kalns, jo no jūras līmeņa pacēlāmies līdz 2000 metru augstumam virs tā. Vienā no distances mirkļiem es veicu izrāvienu no līderu grupas. Vēlāk mani panāca divi konkurenti. Pēdējos desmit kilometros man tapa skaidrs, ka uzvarētāja liktenis izšķirsies starp mums trijiem. Atkārtotu solo izrāvienu nevēlējos veikt ātrāk, jo valdīja visai spēcīgs pretvējš. Uzticējos savam sprintam, kas arī atmaksājās ar skaistu uzvaru.
Kura no uzvarām šajās sacensībās nāca vieglākā ceļā?
Noteikti, ka šogad bija nedaudz vieglāk, jo atrāviens pār grupu izveidojās visai liels. Atšķirībā no pagājušā gada, tik daudz laika nepavadīju, braucot vienatnē. Arī ieguvu lielāku pārliecību par sevi. Tomēr, pagājušā gada uzvara izvērtās saldāka, jo tas mazai komandai, kāda ir "Hincapie", bija ļoti liels un tobrīd vēl nebijis panākums. Pērn, pēc uzvaras posmā, arī kļuvu par kopvērtējuma līderi uz vairākiem etapiem.
Vai šī gada uzvara Kalifornijā mainīja komandas attieksmi pret tevi?
Šīs sacensības mums izdevās ļoti sekmīgas, jo tika izcīnītas uzvaras arī citos posmos, uz laiku ieguvām arī līderu krekliņu. Attieksme pret mani būtiski nemainījās, tā visu laiku bijusi ļoti pozitīva. Iespējams komandas vadībai tikai vairojās pārliecība par manu varējumu.
Kāda bija komandas reakcija par tavu vēlmi startēt Eiropas čempionātā MTB maratonā?
Par savu vēlmi paziņoju jau laicīgi. Komanda mani atbalstīja, esot patīkami pārsteigta ,par manu vēlmi piedalīties. Tika sarūpēts "Cannondale" MTB velosipēds un sniegts arī cita veida nepieciešamais atbalsts.
Vai izdevās laiks sagatavoties šīm sacensībām?
Sagatavošanās laiks bija ļoti īss. Ar MTB velosipēdu nobraucu vien kādus 100 kilometrus, tomēr sasniegtais rezultāts mani apmierināja. Izcīnīju astoto vietu. Vairākos treniņos man lieliski palīdzēja viens no mūsu vadošajiem kalnu riteņbraucējiem Matīss Preimanis, kurš parādīja labākās trajektorijas nobraucienos. Varēju pasekot viņa braukšanas stilam. Sacensībās lieki neriskēju, tādēļ nobraucienos nedaudz vairāk zaudēju laiku nekā tuvākie konkurenti. Trase bija ļoti interesanta un dinamiska.
Pirmais pasaules tūres daudzdienu velobrauciens, kurā startēji, bija Šveices tūre. Kā raksturotu šīs sacensības?
Šīs sacensības pagāji ļoti smagos apstākļos pa kalniem. Arī dalībnieku sastāvs un viņu sportiskā forma bija ļoti augstā līmenī. Šeit startēja liela daļa to braucēju, kuri nedaudz vēlāk ņēma dalību "Tour de France". Apstākļus smagākus šogad padarīja lietus, ar ko bija jāsaskaras katru dienu. Esmu apmierināts ar gūto pieredzi un to, ka spēju palīdzēt komandas biedriem. Izpildīju komandas dotos uzdevumus, bet neizpildīju pats savus individuālos mērķus. Arī man bija dotas iespējas parādīt rezultātu, bet tās šoreiz nespēju izmantot.
Latvijas čempionāts grupas braucienā pirmo reizi notika Cēsīs. Kā Tev patika izvēlētā trase un tās reljefs?
Tās bija patīkamas pārmaiņas, jo šādā reljefā sen nav nācies Latvijā startēt. Man patika arī apļi Cēsu pilsētā. Bija prieks redzēt tik daudz skatītāju pilsētas apļos. Iepriekš ne reizi vien vienīgais, ko varēja redzēt, bija pļavās esošās govis. Līdzjutēju atbalstītam, ir daudz patīkamāk braukt.
Kā vērtē pašu sacensību gaitu?
Sacensību gaita varbūt nebija tik interesanta, jo ātri vien līderpozīcijās izvirzījās divi braucēji, kurus neviens vairs nenoķēra. Nespējām sadalīt pienākumus sekotāju grupā, lai Gati Smukuli un Viesturu Lukševicu panāktu. Arī "Rietumu banka – Rīgas" komandas taktika todien nenostrādāja. Finišēja neliels skaits dalībnieku, ko lielā mērā ietekmēja karstums. Daļai dalībnieku šīs bija grūtākās sacensības viņu karjerā.
Kā uztvēri Latvijas izlases galvenā trenera Vitālija Smirnova pieņemto lēmumu par tavu iekļaušanu Olimpisko spēļu grupas braucienā?
Tas bija liels gandarījums un prieks. Es domāju, ka ikvienam sportistam pārstāvēt savu valsti Olimpiskajās spēlēs ir liels gods. Iekšēji jutu satraukumu par to, cik labi varēšu konkurēt ar citu valstu labākajiem sportistiem. Arī par trasi bija vairākas neskaidrības.
Vai sanāca arī īpaši sagatavoties Olimpiskajām spēlēm?
Tām gatavojos jau no sezonas sākuma, nezinot, vai tikšu pie iespējas startēt Rio. Centos sasniegt labāko sportisko formu uz augusta sākumu. Lai arī tas tika paveikts, tomēr konkrētajā dienā nespēju parādīt savu labāko sniegumu. Domāju, ka mana fiziskā kondīcija uz Olimpisko spēļu laiku man bija ļoti laba, tomēr ir dienas, kad neizdodas visu labāko parādīt.
Vai Olimpiskās spēles tev personīgi bija nozīmīgākais starts šajā sezonā?
Jā, noteikti. Arī ar tām sacensībām, kur startēju komandas sastāvā, šis bija mans svarīgākais starts. Olimpiskās spēles tomēr notiek reizi četros gadus un pulcē sporta izcilniekus.
Kādi bija tavi iespaidi par Olimpiskajām spēlēm, esot uz vietas...
Pēc formāta tās nedaudz atgādināja Eiropas spēles, kurās startēju pagājušajā gadā. Tomēr nekur citur nav iespēja redzēt izcilākos sportistus no visas pasaules, kuri ir klāt, lai startētu savos sporta veidos. Olimpiskajām spēlēm sportisti gatavojas četrus gadus. Šeit viņi visbiežāk ir savā labākajā sportiskajā formā.
Kuras ir tās lietas, kas paliks atmiņā par tavām debijas spēlēm?
Noteikti tā ir Latvijas delegācija. Visi, kas mēs bijām Rio. Tie ir patiesi forši cilvēki, gan sportisti, gan apkalpe. Neatkarīgi no sporta veida, bijāmdraudzīgi viens pret otru. Arī es apmeklēju pludmales volejbola sacensībās, kur atbalstīju mūsu duetu. Atmiņā paliks lielās sporta zvaigznes, kuras redzēju sev blakus.
Kuras ir galvenās atziņas, kas tev radās pēc finiša grupas braucienā?
Rio spēles man bija lieliska pieredzes uzkrāšana tālākiem lielajiem startiem. Šajā reizē man neizdevās parādīt savu labāko sniegumu. Sacensībās es izdarīju visu, ko varēju, arī apkalpe paveica labāko, tomēr nedevu gandarījumu ne sev, ne arī apkalpei.
Kā izvērtās sadarbība sacensību laikā ar otru mūsu sportistu šosejas riteņbraukšanas sacensībās Alekseju Saramotinu?
Mēs ar Alekseju visu dienu pavadījām vienā grupā. Viņš man ļoti centās palīdzēt distances laikā. Distances sākuma daļā mēģinājām viens otru piesegt, lai kāds no mums tiktu atrāvienā. Tomēr ne man, ne viņam tas neizdevās. Pieslēgties pie tā atrāviena, kam izdevās ilgāk būt priekšā, nebija jēgas, jo bija skaidrs, ka tam nav izredžu aizbraukt līdz galam. Palikām abi grupā, lai taupītu enerģiju pirms apļiem. Pirmais smagais brīdis ļoti lielai daļai dalībnieku bija pirmā apļa garajā kalnā, kur vadošie favorīti ievērojami kāpināja tempu. Bijām spiesti zaudēt kontaktu no līderiem.
Daudz runāts par to, ka Rio trase bija ļoti smaga un arī bīstama. Kāds ir tavs viedoklis par to?
Es nedomāju, ka trase bija tik ļoti bīstama. Sportisti cīnījās par zelta medaļām. Pēc pavadītām sešām stundām un riteņa braucēja acis jau iet konusā. Pietiek ar mazu neuzmanību, lai piedzīvotu kritienu. Vienīgais, kas man likās bīstami, bija tas, ka daudzos trases posmos ceļš beidzās līdz ar bedri. Tie, kas tajā iekrita, smagi sasitās. Viena no riteņbraukšanas specifikām ir māka pielāgoties ceļiem, kas ir konkrētajā valstī. Man likās, ka Rio trases nobraucienus varēja izbaudīt. Katrā pagriezienā vai līkumā bija lielāka saķere, nekā tas ir Eiropas valstu ceļos. Tas ļāva braukt vēl ātrāk.
Tevi pārsteidza Van Avermeta uzvara?
Jā, nebija to gaidījis no viņa. Daudzi runāja, ka trase būs par smagu priekš klasiku braucējiem, tostarp Van Avermeta, tomēr viņš spēja pierādīt pretējo.
Septembra sākumā Francijā izcīnīji 19. vietu Eiropas čempionātā, esot līderu vidū līdz pat pēdējiem metriem. Pastāsti par gatavošanos sacensībām un pašu startu Eiropas čempionātā.
Pirms Eiropas čempionāta startēju vairākās sacensībās Kanādā. Izdevās labi sagatavoties. Arī laika apstākļi Francijā man piemēroti. Izdevās izvēlēties pareizo taktiku konkrētajai dienai, kā arī lielisku darbu sacensībās paveica arī apkalpe. Uzskatu, ka iegūtā 19. vieta ir itin labs rezultāts, lai arī iekšēji cerēju būt nedaudz augstāk. Tomēr, apskatoties tos sportistus, kuri man bija priekšā, sapratu, ka daudz augstāk uz to brīdi es nevarēju būt. Pirmajā desmitniekā atradās vīri, kuri izcīna uzvaras sacensībās katru mēnesi. Līdz tam man vēl ir jāpaaugas.
Pastāsti par sevis izvēlēto taktiku?
Mana taktika bija saglabāt pēc iespējas lielāku enerģiju līdz pēdējam aplim. Nolēmu nesatraukties par nevienu atrāvienu līdz tam. Ņemot vērā, ka Aleksejs Saramotins izstājās, nolēmu sekot tiem braucējiem, kuri arī cīnās bez komandas biedru atbalsta. Pēdējā kilometrā neizvēlējos pareizo ceļa pusi, jo beļģu sportists veic izrāvienu pa labo malu, kamēr es biju iestrēdzis kreisajā pusē. Nācās pa vienam saķert atpalicējus.
Sezonas beigu daļu pavadīji Itālijā, kur startēji vairākās viendienas rudens klasikās. Komandas biedriem - Mihaelam Vudsam un Rigoberto Uranam izdevās izcīnīt otro, kā arī trešo vietu "Milāna – Turīna" velobraucienā. Kāda bija tava loma šeit?
Trase bija diezgan vienkārša. Līdz pēdējiem 20 kilometriem braucām pa izteiktu līdzenumu. Beigu daļā sekoja divi kāpumi. Mans uzdevums no komandas puses bija neaizlaist skaitliski lielu atrāvienu, lai vēlāk nebūtu lielas grūtības ar tā noķeršanu. Jau pirms starta bija skaidrs, ka cīnīsimies par uzvaru. Man un vēl diviem komandas biedriem bija uzdevums piedalīties atrāviena ķeršanā, kas arī sekmīgi izdevās. Pie pirmā kalna pārsvars tika sadeldēts līdz 1 minūtei. Komandas sporta direktors sacīja, ka mans darbs komandas labā ir paveikts godam un varu noslēgt sacensības. Tā arī darīju, aizbraucu līdz komandas autobusam, uzmundrināju mūsu tās dienas līderus un sagaidīju viņus jau pēc finiša. Viendienas velobraucienā nav vērts pabeigt sacensības pabeigšanas pēc. Ja ej uz rezultātu, ej līdz galam. Ja ne, izdari maksimāli iespējamo darbu komandas biedru atbalstam. Ja ir vairāki viendienas velobraucieni pēc kārtas, sportisti bieži vien atlasa sacensības, kurās cīnīsies līdz galam par augstu rezultātu. Šajos Itālijas velobraucienos, pirmajā dienā nobraucu trīs stundas, otrajā četras, bet trešajā dienā finišēju, pēdējā kilometrā izvedot savas komandas līderus līdz pašai vadošās grupas priekšai.
Pēc sezonas beigām atgriezies Latvijā. Kā pavadīji pirmās brīvās dienas šeit?
Apmeklēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, kur joprojām studēju. Runājot ar pasniedzējiem, paudu apņēmību sakārtot akadēmiskās lietas. Bija prieks arī satikt savus draugus un paziņas. Izbaudīju rudens lapas, pabraucu ar MTB riteni un atsvaidzināju prātu. Novembrī, esot ASV, jau esmu nopietni atsācis treniņus.
Ko tu vēlies paveikt savā otrajā sezonā pasaules tūrē "Cannondale – Drapac" sastāvā?
Ļoti gribētu sekmīgi nobraukt kādu no trijām lielajām grandtūrēm, īpaši "Giro d Italia". Gribu uzlabot savus rezultātus klasikās. Tagad zinu, ko no tām varu sagaidīt. Protams, vēlos izcīnīt uzvaras pietiekami augsta mēroga UCI kategorijas sacensībās. Plānoju nākamsezon startēt Latvijas čempionāta individuālajā un grupas braucienos. Ja būs iespēja, labprāt arī piedalītos kādās no pašmāju kalnu riteņbraukšanas sacensībām.
