Portāls "Delfi" pirms Latvijas čempionāta izslēgšanas spēļu sākuma uz sarunu aicināja "Jūrmalas Sports" rezultatīvāko spēlētāju Rolandu Ivanovu un vienu no Dobeles "Tenax" līderiem Andi Ērmani. Ivanovs ir pamēģinājis spēkus profesionālā līmenī, bet Ērmanis visu savu karjeru pavadījis Latvijā. Abi atklāja, ka šis sporta veids viņiem devis ļoti daudz, lai arī ar to iztiku nopelnīt nevar. Ivanova pamatdarbs šobrīd ir apdrošināšanā, bet Ērmanis strādā ostā, pieņemot kokmateriālus.
"Handbolam man ir liela nozīme. Handbols ir veidojis manu raksturu, kas ir ļoti daudz," stāstīja Andis Ērmanis, kurš šajā sezonā palīdzēja "Tenax" komandai triumfēt Latvijas čempionāta regulārajā turnīrā. "Tas man ir iemācījis sadzīvot un pieņemt citus. Handbols ir agresīvs sporta veids, visu laiku kāds sit un baksta, un tas man iemācījis savaldīties."
Ivanovs handbolā pavadījis 15 gadus, un viņš arī uzsver, ka tā ir svarīga viņa dzīves sastāvdaļa. Viņš šim sporta veidam seko līdzi gan kā fans, gan kā sportists.
"Es vienmēr esmu gribējis izmēģināt, kā ir būt profesionālam handbolistam, un, kad to izdarīju, sapratu, ka tas nav viegli," atzina Latvijas čempionāta otrais rezultatīvākais spēlētājs Ivanovs. "Es zinu, ka daudzi grib braukt uz ārzemēm un kļūt par profesionāļiem, bet es uzreiz varu pateikt – tas ir grūti. Treniņu ir daudz, dienas ritms ir ļoti sarežģīts. Es uzskatu, ka tagad esmu ļoti tuvu profesionālam līmenim."
Savukārt Dobeles "Tenax" spēlētājs grib uzspēlēt ārzemēs profesionālā komandā, tomēr viņš ir reālists un apzinās, ka tas varētu arī nenotikt: "Protams, tas bija mans mērķis no laika gala. Sākot nodarboties ar handbolu, tika izvirzīti mērķi. Spēlēšana profesionālā līmenī ir viens no tiem mērķiem, ko man nav izdevies sasniegt. Laikam jau lēnām sāku saprast, ka šis mērķis man nekad nepiepildīsies."
Ērmanis diezgan bieži tiek izsaukts uz Latvijas izlasi, un viņš vēl cer, ka piedalīšanās starptautiskajās spēlēs viņam palīdzēs parādīt sevi arī ārpus dzimtenes robežām. "Spēlēšana izlasē kaut kādā ziņā var palīdzēt man nokļūst ārzemēs, bet es neesmu tik nozīmīgs spēlētājs komandā. Es vairākus gadus biju izlasē, bet man īsti netika dota iespēja. Tagad ir jauns galvenais treneris un, iespējams, tagad varēšu sevi labāk apliecināt," atzina handbolists. Ivanova situācija ar valstsvienību ir citādāka. Viņa pozīcijā spēlē tādi spēlētāji kā Dainis Krištopāns un Evars Klešniks, un šos sportistus ir grūti izkonkurēt.
Ivanovs uzspēlēja Vācijas trešajā un ceturtajā spēcīgākajā līgā, bet viņa labākās atmiņas ir par Beļģiju, kur pārstāvēja "Sporting Neerpelt Lommel" komandu. Tur viņam bija labi līguma nosacījumi, un alga bija lielāka nekā Latvijā, apvienojot spēlēšanu un pamatdarbu. "Jāņem vērā, ka tur dzīves līmenis ir augstāks. Man ar draudzeni bija divstāvīgs piecu istabu dzīvoklis pilsētas centrā, mums apstākļi bija ļoti labi. Tomēr manī mīt patriotisms un ļoti vilka atpakaļ uz Latviju," stāstīja Ivanovs.
"Man bijusi iespēja spēlēt arī Vācijā, kur handbolisti sevi uzskata par labākajiem spēlētājiem pasaulē. Viņi uz mani skatījās no augšas un prasīja, ko vispār māku. Viņi nenovērtēja, ka Latvijā handbolu arī māk spēlēt, tikai mums ir daudzas reizes grūtāk kaut kur izsisties. Kad izdodas sevi pierādīt, tad vācu treneru un spēlētāju attieksme mainās. Beļģijā spēlēju, kā profesionāls handbolists un tur man patika daudz labāk. Mēs bijām seši leģionāri un attieksme pret mums bija pavisam cita. Viņi bija draudzīgāki, un, iespējams, tas tāpēc, ka tā nav handbola lielvalsts. Tur handbols ļoti ātri attīstās, kļuvis par otro populārāko sporta veidu. Salīdzinot ar Latviju, tur viss notiek daudz augstākā līmenī," klāstīja "Jūrmalas Sports" spēlētājs.
Vācijā Ivanovs ilgāk nepalika, jo viņam pasliktinājās veselība. Ivanovam organismā ļoti trūka dzelzs. Nesportiskam cilvēkam bija aptuveni divas reizes vairāk dzelzs nekā viņam tobrīd. Tas veicināja viņa "izkrišanu" no sastāva uz astoņām nedēļām, bet, kad latvietis bija gatavs atgriezties laukumā, treneris ar viņu vairs nerēķinājās. Tam sekoja došanās uz Beļģiju un līgums uz divām sezonām, tomēr komandas rezultāti nebija paši labākie un pēc pirmās sezonas viņš devās mājās, jo komanda vairs nespēja pildīt saistības. "Pieņēmu lēmumu braukt uz mājām. Bija iespēja braukt spēlēt uz Norvēģiju, bet atradu labu darbu, iedzīvojos un sapratu, ka vairs nekur braukt negribas," atklāja Ivanovs.
Atgriežoties pie Latvijas handbola, Ērmanis stāstīja, ka viņš dzīvo Rīgā, bet trīs reizes nedēļā pēc darba dodas uz Dobeli, lai trenētos kopā ar komandu: "Sportam es nedēļā veltu 18 stundas, ieskaitot ceļā pavadīto laiku. Sanāk, ka pēc darba es dienā sešas stundas veltu laiku savam vaļaspriekam. Tas ir saistīts ar to, ka Rīgā, lai cik skumīgi tas nebūtu, nav tādas vietas, kur gribētos spēlēt. "
"Klubs par spēlēšanu un braukšanu uz treniņiem spēlētājiem atmaksā degvielu. Būtībā mēs nenonākam mīnusos, tas ir labums. Mēs ar handbolu nodarbojamies prieka pēc. Ja citur par spēlēšanu kaut ko nopelna, tad Dobelē īsti nē. Pagājušajā gadā mums par izcīnīto čempionu titulu deva prēmijas, taču tās bija vairākas reizes mazākas par Latvijas vidējo algu," Latvijas handbola čempionāta situāciju ieskicēja Dobeles komandas spēlētājs.
Savukārt Ivanovs stāstīja, ka Jūrmalā kluba vadība spēlētājus motivē gan finansiāli, gan citādākā veidā. "Sūdzēties nevaram, jo komanda par mums domā, pilsētas dome atbalsta," teica sportists. "Latvijā handbola līmenis ar katru gadu aug, tiešām interesanti šeit spēlēt."
Baltijas kausa izcīņā ir iespēja salīdzināt, cik tad Latvijas klubi ir spēcīgi uz kaimiņvalstu fona. Ērmanis uzskata, ka Latvijas komandas sevi apliecina pietiekami labi, ņemot vērā pretinieku līmeni. "Ja godīgi, uz kaimiņu fona mēs izskatāmies ļoti labi. Mums pretī nāk komandas, kas trenējas divreiz, trīsreiz vairāk un ar to vēl pelna savu iztiku. Mēs ar viņiem varam cīnīties. Tas pierāda, ka mēs esam labi, bet kaut kur handbola sistēmā ir kļūda, tāpēc mēs nevaram būt vēl labāki."
Tas pierāda, ka Latvijas handbolam ir potenciāls, taču ir vajadzīgs kāds labvēlis, kas tam visam noticētu un dibinātu profesionālu komandu. "Nauda mūsdienās, lai cik skumīgi tas nebūtu, spēlē tik lielu nozīmi," skumīgi noteica Ērmanis.
