Slava un maize pret pasi: pavalstniecības maiņa sportā
Foto: F64

Šogad Latvijas sporta sabiedrību satricināja vairāki gadījumi, kad sportisti mainījuši vai piedraudējuši mainīt savu valsts piederību uz citu. Vienā gadījumā tas bija nesaskaņu diktēts solis, citā, visticamāk, pie vainas ir darba līguma nianses.

Pēc Phjončhanas olimpiskajām spēlēm skaļi izskanēja skandāls Latvijas šorttreka sabiedrībā, kad iekšēju nesaskaņu dēļ par pievienošanos citas valsts komandai izteicās Roberto Puķītis, bet vasaras sākumā izgaismojās konflikts starp Latvijas vadošajām taekvondo sportistēm māsām Tarvidām un vietējo federāciju, kā arī kļuva zināms, ka hokejists Oskars Bārtulis atteicies no spēlēšanas Latvijas izlasē un pieņēmis Krievijas pavalstniecību. Tas nav pirmais gadījums, kad Latvijas sportisti piemēra citu valstu formas, un, visticamāk, ne pēdējais.

Pavalstniecības maiņa sportistu vidū nav nedz kaut kas jauns, nedz neparasts. Šādu soli visbiežāk diktē perspektīvas, sportiskās izredzes, labāki darba un finansiālie apstākļi, citreiz psiholoģiskais klimats, retāk ideoloģiskas nesaskaņas ar paša dzimteni. Ja kādā sporta veidā attiecīgajā valstī rodas "pārprodukcija", un ir skaidrs, ka sportists milzīgas konkurences dēļ diez vai iekļūs pirmajā vai pat otrajā un trešajā izlasē, nereti notiek pilsonības maiņa, izvēloties valsti, kuras komandā šis sportists būtu pirmā numura zvaigzne un legāli iegūtu tiesības cīnīties par uzvarām, punktiem un medaļām starptautiskās sacensībās un olimpiskajās spēlēs. Tā Kenija salīdzinoši dāsni dalās ar saviem vieglatlētiem-skrējējiem, kuri pārstāv gan citas Āfrikas, gan Eiropas un Tuvo Austrumu valstis. Vai, piemēram, Kanāda, kuras hokejisti ir kļuvuši par Kazahstānas vai Baltkrievijas pilsoņiem. Ļoti naski ārzemju sportistus naturalizē Krievija, bet tur vairāk interese ir par augstu sasniegumu sportu un piesaistītiem potenciālajiem medaļniekiem un čempioniem.

Tomēr gadījumi, kad tiek mainīta pavalstniecība, arī globālā kontekstā ir reti, tāpēc vienmēr izsauc plašu rezonansi medijos. Sportisti savu lēmumu pārsvarā skaidro ar labākiem treniņu un darba apstākļiem "jaunajā dzimtenē", taču situācija savā ziņā ir tāda, kā to slavenajā Aleksandra Dimā romānā "Trīs musketieri" formulēja jaunais D'Artaņans, kad kardināls Rišeljē viņam piedāvāja vietu savu gvardu pulkā: "Mani nepareizi sapratīs tur un nepieņems šeit".

Latvija šai ziņā vairāk bijusi ieguvēja nekā zaudētāja, jo lielāks sportistu skaits ir ieguvuši Latvijas pilsonību nekā mūsējie pārgājuši pie citiem. Tā pēdējo gadu laikā Latvija ir ieguvusi pāris modernās pieccīņas sportistus un mākslas vingrotāju no Ukrainas, kā arī kanādiešu hokejisti, kura atradusi latviešu saknes. Krista Jip-Čaka ir saglabājusi arī iepriekšējo pilsonību. Likums "Par pilsonību" paredz, ka dubultpilsonība Latvijas pilsoņiem iespējama ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīm, NATO dalībvalstīm, Austrāliju, Brazīliju un Jaunzēlandi.

Tomēr ziņa, ka sportists tagad startēs zem Latvijas karoga ir ar ievērojami klusāku rezonansi kā informācija par atteikšanos. Jau pieminēto šorttreka gadījumu pavadīja arī skaļš skandāls par attiecībām Latvijas komandas iekšienē, par sportista konfliktu ar treneri un komandas biedriem. Roberto Puķītis, kuram nenoliedzami ir perspektīvas šajā sporta veidā, piedraudēja ar pāriešanu citas valsts piederībā, izvirzot pat ultimātu — es vai trenere Krievāne. Visas iesaistītās puses skaidrojās, apvainoja viena otru, taisnojās, bet beigu galā kompromiss tika atrasts, un Puķītis (vismaz pagaidām) startēs zem dzimtās zemes karoga.

Citāda situācija ar hokejistu Oskaru Bārtuli. Viņa gadījumā nebija nekādu skaļu skandālu, konfliktu, vien kluss iesniegums Latvijas Hokeja federācijā ar atteikšanos spēlēt Latvijas izlasē. Hokeja eksperts Armands Puče izvirzīja vienīgo loģisko izskaidrojumu šai situācijai — Bārtuli uz šādu soli, visticamāk, mudināja potenciālā darba devēja prasības. Kā zināms, Kontinentālajā hokeja līgā (KHL), kurā pēdējās sezonas spēlējis Bārtulis, ir visai drastiskas prasības attiecībā uz leģionāriem Krievijas hokeja klubos: klubā drīkst būt tikai pieci ārzemju spēlētāji, pārējās vietas paredzētas vietējiem hokejistiem. Līdz ar to visai ticama ir versija, ka Bārtulim pateikts: mēs jau labprāt tevi ņemtu, tikai tas leģionāru limits… Skatīsimies patiesībai acīs — 31 gadu vecais aizsargs pēdējos gados veselības apsvērumu dēļ tik un tā nevarēja pievienoties Latvijas izlasei un diez vai to darītu arī nākamajos gados. Līdz ar to fakts, ka pie Oskara Bārtuļa vārda KHL mājas lapā tagad rotājas Krievijas karogs, kā saka, "sit" tikai pa latviešu pašapziņu, jo savu hokeja skolu Oskars te turpinās vadīt, tāpat kā rīkot savā un Kārļa Skrastiņa vārdā nosaukto bērnu hokeja nometni… Paša sportista komentāru portālam "Delfi" iegūt neizdevās.

Vēl citādāks bija gadījums ar māsām Tarvidām, kuras iztiku pelna taekvondo klubā Vācijā, un ar Latvijas Taekvondo federāciju sadarbojas tikai tik daudz, cik palūdz viņiem izsūtīt oficiālu pieteikumu dalībai sacensībās. Latvijas federācijas attieksmi pret sportistēm diezgan labi raksturo fakts, ka Inese un Jolanta Tarvidas bija spiestas sacensībās startēt sava kluba formās, jo Latvijas izlases tērpu viņām neviens nemaz i necentās nodot. Apvainotas par šādu attieksmi, māsas piedraudēja pieņemt viņas laipni uzņēmušās un aprūpējušās Vācijas pilsonību.

Saņemot informāciju no sportistēm Jolantas un Ineses Tarvidām, LOK Ētikas komisija nolēma slēgt lietu, kas bija saistīta ar publiski izskanējušo informāciju par sportistu iespējamo pavalstniecības maiņu un Vācijas kluba formas tērpu izmantošanu Eiropas Taekvondo čempionāta sacensībās Olimpiskajās svara kategorijās Bulgārijā 2017. gada nogalē, jo viņu rīcībā pārkāpumi netika konstatēti. "Latvijas Taekvondo federācijai kardināli ir jāmaina attieksme pret Latvijas labākajām taekvondo sportistēm, māsām Inesi un Jolantu Tarvidām"," tiešs bija LOK Ētikas komisijas vadītājs Raimonds Rublovskis. "Tas nozīmē, ka Taekvondo federācijai ir jāsniedz un jānodrošina nozīmīga palīdzība treniņu un sacensību grafika izveidē un nodrošināšanā – pieteikumi uz sacensībām, vīzas, biļetes, dalības maksas utt. Nedrīkst atkārtoties situācija, ka federācijai nav informācijas un tā neiesaistās sportistu sagatavošanās un kvalifikācijas procesā, gatavojoties 2020. gada Tokijas Olimpiskajām spēlēm".

Sportiskās ambīcijas un cerības bija par pamatu vienam no savulaik skaļākajiem pilsonības skandāliem Latvijas sportā, kad neilgi pēc valstiskās neatkarības atgūšanas tolaik vēl sportiskā pilnbriedā esošie Igors Miglinieks un Gundars Vētra piekrita spēlēt PSRS mantinieces Neatkarīgo Valstu savienības (NVS) izlasē 1992. gada olimpiskajās spēlēs Barselonā. Bez abiem Latvijas basketbolistiem citu Baltijas valstu pārstāvju šajā NVS izlasē nebija, lai gan padomju laikā baltieši veidoja nozīmīgu daļu PSRS komandā. Zīmīgi, ka cīņā par olimpiskajām bronzas medaļām NVS komanda ar abiem latviešu pārbēdzējiem ar 78:82 piekāpās nupat neatkarību atguvušās Lietuvas izlasei. Tomēr par nodevējiem un Kangariem lamātie basketbolisti vēlāk kļuva gan par Latvijas klubu, gan izlašu treneriem. Tautas atmiņa ir īsa…

Sen jau aizmirsies arī tas, kā par īpašiem nopelniem Latvijas pilsonību saņēmušais bijušais mūsu valsts izlases kapteinis Oļegs Znaroks vieglu sirdi nolika Latvijas pasi, lai iegūtu Vācijas pavalstniecību, kur viņam līdz ar to pavērās labākas darba iespējas Heilbronas klubā, tiekot vaļā no leģionāra statusa. Tas gan netraucēja Oļegam Znarokam vēlāk kļūt par Latvijas izlases treneri, bet Triju Zvaigžņu ordeni, kā to rosināja "Saskaņas centra" deputāti, 2010. gadā Saeima viņam tomēr nepiešķīra.

1996. gadā Spānijas pilsonību ieguva viens no Latvijas šaha lielmeistariem Aleksejs Širovs, bet no 2012. gada 1. janvāra viņš atkal sacensībās pārstāv Latviju. Lai arī Širovs pieņēma Spānijas pilsonību, savulaik viņš bija viens no pirmajiem sportistiem, kas atklāti startēja ar Latvijas karogu pie apģērba. Līdzīgi kā Širovs, arī daudzi citi šahisti ir savulaik uzauguši un skolojušies Latvijā, bet pārstāv citas valstis. Viņu vidū ir Daniels Frīdmans, Arkādijs Naidičs, Aleksandrs Šabalovs, Igors Rausis, kā arī ASV eksčempione Anna Hana.

Citi gadījumi, saistīti ar iespējamu sportiskās pavalstniecības maiņu, vairāk izskatījušies pēc šantāžas, sak, ja jūs man nedosiet to un to, aiziešu pie citiem. Tā Latvijas jaunākās paaudzes labākais biatlonists Andrejs Rastorgujevs, pilnībā apzinoties savas spējas un talantu, vēl 2011. gadā apsvēra iespēju pariet uz citas valsts izlasi, toreiz atklāja viņa treneris Intars Berkulis. Andrejs bija sācis demonstrēt augstvērtīgus rezultātus, labojot Latvijas sportistu iepriekšējos rekordus individuālajās sacensībās, un labi apzinājās, kas viņam ir nepieciešams, lai turpinātu progresēt. To saprata arī valsts sporta vadība un 2014. gada nogalē finansējums, kas bija galvenais iztrūkstošais elements alūksnieša darbam, tika atrasts, gan pateicoties privātajiem sponsoriem. Pasaules kausa sacensībās Rastorgujevs patiešām iepriecināja līdzjutējus, taču 2018. gada Phjončhanas ziemas olimpiskajās spēlēs mūsu vadošais biatlonists no goda pjedestāla gan bija patālu.

Līdzīgi ar vieglatlētikas treneri Māri Grīvu, kurš izaudzinājis ne tikai olimpisko čempionu Daini Kūlu, bet arī savas meitas, vieglatlētes māsas Guntu un Māru Grīvas. "Man ir piedāvāti līgumi ārzemēs – ne tāpēc, ka esmu milzīgi labāks par citiem, taču, ja esmu izaudzinājis olimpisko čempionu, tad tas ir uz mūžu, un vienmēr var dabūt darbu ārzemēs. Piedāvāja Katara, Dienvidkoreja – ja piekristu, vairs nebūtu jādomā par parādiem. Biju gatavs ar visiem bērniem mainīt pavalstniecību – laba nauda, cits kontinents, kur par vietām arī maksā," intervijā "Latvijas Avīzei" pastāstīja treneris. "Bet es vienam draugam teicu – kamēr ūdens ir pie apakšlūpas, tikmēr nebraukšu. Kad būs pie augšlūpas, tad jāpako čemodāni."

Latvieša pašapziņu toties silda piemēri, kad mūsu valsts sportisti atsaka naudīgākiem "bildinājumiem". Viens no šādiem piemēriem ir cīkstone Anastasija Grigorjeva, kura atzinusies, ka viņu "lenkušas" citu valstu federācijas, mēģinot pārvilināt ar izciliem apstākļiem, stipendijām, ideālām treniņu iespējām, treneriem, speciālistiem utt., utjpr. Anastasijas atbilde bija latgaliski vienkārša un aizkustinoša — nu kā es no Latvijas varu aiziet…

Tags

Anastasija Grigorjeva Andrejs Rastorgujevs Gundars Vētra Lasāmgabali NATO Oļegs Znaroks Oskars Bārtulis Roberto Puķītis

Comment Form