Februāra sākumā Eiropola vadība paziņoja, ka pusotru gadu ilgā izmeklēšanā konstatēts milzīgs sarunāto futbola spēļu skaits Eiropā un citviet pasaulē. Kopumā aizdomu ēna krīt pār 30 spēlēm Eiropā un vēl 300 spēlēm ārpus Eiropas, aizdomīgajos darījumos 15 valstīs naudu saņēmuši vismaz 425 tiesneši, spēlētāji un citas ar maču saistītas personas.
Eiropols savā paziņojumā gan nemin nevienu konkrētu personu, maču vai valsti konkrēti, bet norāda, ka aizdomīgas bijušas arī visaugstākā līmeņa spēles - Čempionu līgā, Eiropas čempionāta un Pasaules kausa kvalifikācijā.
Latvijas par sportu atbildīgā valsts institūcija – Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) – portālam "Delfi" norādīja, ka Eiropols oficiāli nav iesniedzis IZM informāciju par to, ka starp aizdomīgajām valstīm būtu arī Latvija. "Vismaz IZM kompetencē nav informācijas no Eiropola saistībā ar problēmu par sporta spēļu sarunāšanu," apgalvoja IZM valsts sekretāra vietniece, Sporta un jaunatnes departamenta direktore Ulrika Auniņa-Naumova.
Runājot par spēļu sarunāšanu Latvijas sportā, Auniņa-Naumova norādīja, ka "Latvijā IZM šādu konkrētu funkciju kā [aizdomīgo spēļu] uzraudzība neveic, te drīzāk būtu attiecīgo federāciju, Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) darbs kopā ar azartspēļu uzraugiem".
"Protams, IZM ir tā, kas apkopo informāciju par situāciju Latvijā, sagatavo valsts nostāju šajā sakarā, kas attiecas uz ES dokumentu izstrādi. Šobrīd ES jautājums par "match fixing" (sporta spēļu sarunāšana), korupciju un derībām sportā ir prioritārā līmenī. Arī ES sporta ministru sanāksmē tika prezentēts Eiropola pētījums, kurā tika norādīts, kādi sodi ir katrā ES valstī un Latvija tika pieminēta kā viens no piemēriem, kur šie sodi ir diezgan stingri," apliecina IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktore.
Pēc Auniņas-Naumovas teiktā, Latvijā šos "match fixing" gadījumus var sodīt saskaņā ar atbilstošiem Krimināllikuma pantiem par krāpšanu. Likums paredz līdz pat sešu gadu lielu cietumsodu, tomēr tiesā neviens gadījums Latvijā vēl nav bijis.
Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas juridiskā un licencēšanas departamenta direktors Jānis Ungurs skaidro, ka Latvijā vispār nav tiesu prakses ar azartspēlēm kā tādām, tajā skaitā arī ar sporta krāpšanos. Pēc Ungura teiktā, gan tiesībsargājošās institūcijās, gan tiesā azartspēļu krāpšanās nav pietiekami novērtēta un atzīta par krāpšanu.
Auniņa-Naumova uzsver, ka līdzšinējās skaļās lietas (piemēram, Daugavpils "Dinaburg" futbola komandas skandāls) ir bijušas uz aizdomu pamata. "Īsti oficiālas sūdzības, reāla tiesu prakse nav piesaucama. Ja konkrētais Daugavpils "Dinaburg" gadījums tiek minēts, tad arī tur bija tikai aizdomas, un tālāk atbildīgās personas nevērsās. Tad arī jautājums no sporta sabiedrības un federāciju puses – lūdzu, jūsu priekšlikumi situācijas risinājumam, jo mēs esam atvērti un ar vēlmi palīdzēt un sakārtot šo jomu."
Ungurs piebilst, ka likums ir sakārtots šajā jautājumā, bet cita nianse. "Lai sāktu piemērot šo pantu, ir jāsavāc pierādījumi - pelņas gūšanas nodoms, cietušā puse, visi procesuāli jautājumi. Ja to nav iespējams savākt un pierādīt, tad nav lietas."
Auniņa-Naumova piekrīt pieņēmumam, ka, iespējams, federācijas ar šīm lietām ir tikušas skaidrībā savā organizācijā, jo līdz šim neviens sporta spēļu sarunāšanas gadījums līdz IZM nav nonācis. Turklāt Auniņa-Naumova uzskata, ka federācijas ir informētas par iespējamām procesuālajām virzībām šādos gadījumos.
"Nevaram teikt, ka federācijas nav informētas, jo mums ir laba sadarbība ar federāciju padomi (LSFP) un atsevišķām federācijām. Bet te varam runāt, ka arī starptautiskās federācijas pieņem attiecīgus lēmumus par diskvalifikācijām. Tāpēc līdz konkrētai valsts tiesai lieta nemaz nenonāk. Bieži vien tā ir tikai publiska apkaunošana, sūdzēšanās, aizdomu paušana," saka IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktore.
Runājot par spēļu sarunāšanu, Ungurs vērš uzmanību uz mūsdienu tehnoloģijām un to, ka likmju pieņemšana vairāk notiek internetā. Tādējādi sporta spēļu krāpšana ir starptautiska problēma, ne jau tikai kādas valsts mērogā. "Krāpšanos un spēļu sarunāšanu vairumā gadījumu realizē vairākas personas – spēlētāji, tiesneši, likmju pieņēmēji. Licencētiem likmju pieņēmējiem ir savs monitorings, kuri redz, ja tiek veiktas aizdomīgas likmes. Kā šobrīd pietrūkst, tā ir operatīva sadarbība starp valstīm – gan starp azartspēļu uzraugiem, gan sporta federācijām, gan sporta spēļu rīkotājiem."
Auniņa-Naumova arī apliecināja, ka viņas darbības laikā no sporta spēļu federācijām nav bijuši nekādi signāli par iespējamām krāpšanām Latvijas sportā. IZM Sporta un jaunatnes departamenta direktore pauda pozitīvu attieksmi par priekšlikumu nākotnē izveidot speciālu grupu, kas uzmanītu aizdomīgo spēļu gadījumus Latvijā, taču tas ir arī "izmaksu jautājums".
Tāpat Auniņa-Naumova aicināja sporta federācijas vērsties pie IZM, ja ir šādi gadījumi, lai kopīgiem spēkiem varētu cīnīties pret šo spēļu sarunāšanu. "Negribētu spekulēt, ir vai nav mums spēļu sarunāšanas, jo būtiski ir pierādījumi. Kā jau teicu, mūsu krimināllikuma likums un Administratīvo pārkāpumu kodekss ir vieni no stingrākajiem ES, pēc kuriem ir iespējams piemērot sankcijas. Tātad nevaram runāt, ka likuma redakcija ir slikta, nepiemērota vai ierobežota. Ir iespēja vērsties par šo spēļu sarunāšanu, jautājums ir par iesaistītās puses vēlmi sūdzēties un saņemt pozitīvu lēmumu."
Latvijā ir bijušas vairākas aizdomīgas sporta spēles, un lielākais "grēkāzis" šajā jautājumā ir futbols. Latvijas futbola spēles ir vienas no aizdomīgākajām Eiropā rezultāta sarunāšanas ziņā, liecina sporta spēļu godīguma kontrolētāja "Sportradar" pētījums, kas publicēts pērnā gada nogalē. Lai gan pēdējo trīsarpus gadu laikā ir bijušais vairākas aizdomīgas spēles, tomēr Latvijas futbolā nevienam soda sankcijas šajā laikā nav piemērotas. Pēdējais un skaļākais futbola spēļu sarunāšanas skandāls Latvijā bija 2009.gada oktobrī, kad no virslīgas izslēdza Daugavpils komandu "Dinaburg".
