Šī turneja ir jo īpaša tādēļ, ka tā ir pēdējā dienvidu gigantu viesošanās Eiropā pirms nākamgad gaidāmā Pasaules kausa finālturnīra, un dažām komandām nākamā tikšanās būs jau izslēgšanas spēlēs.
Kaut gan par ikgadējās novembra turnejas pirmās kārtas galveno notikumu tika uzskatīta pasaules čempiones Jaunzēlandes viesošanās nākamā Pasaules kausa izcīņas rīkotājvalstī Anglijā, diezgan negaidīti par "vakara naglu" kļuva Eiropas labākās izlases Īrijas tikšanās ar Dienvidāfriku, kurā bez vairākiem pamatsastāva spēlētājiem iztiekošie laukuma saimnieki ar 29:15 (6:3) izrēķinājās ar lieliskā fiziskā formā un emocionālā noskaņojumā atbraukušajiem afrikāņiem.
Pirms spēles Īrijas pesimismam un DĀR optimismam bija pamats. Kaut gan jaunzēlandiešu trenera Džo Šmita debijas sezonā Īrija martā ar skaistu uzvaru Parīzē (tikai otro reizi pēdējo 42 gadu laikā!) pār Franciju izcīnīja Sešu nāciju kausu, karjeru beidza leģenda Braiens O'Driskols, izlase nav spēlējusi kopš jūnija, traumās iedzīvojās vairākas pamatsastāva zvaigznes, piemēram, Gordons D'Ārsijs un Kīans Hīlijs, kopumā īrus atstājot bez astoņiem pamatsastāva spēlētājiem. Turklāt O'Driskola aiziešana un D'Ārsija trauma nozīmēja, ka Īrijas vispieredzējušākā centra pāra vietā nācās izlikt Robiju Henšo un Džaredu Peinu, kuri izlasē kopumā aizvadījuši vien trīs spēles, kamēr viņu centra oponenti - DĀR kapteinis Žans de Viljērs ar Janu Serfonteinu kopumā aizvadījuši vairāk nekā simtu. Savu pesimisma devu nodrošināja arī Īrijas prese, nevērtējot augstu savējo izredzes - pat labākajā sastāvā Īrijas uzvaras pār DĀR vairāk nekā gadsimta laikā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.
Savukārt DĀR nometnē noskaņojums bija pretējs. Heinekes Maijera vadībā trijos gados DĀR bija uzvarējusi visās spēlēs Eiropā, sekmīgi noslēdza Regbija čempionātu ar pārliecinošu uzvaru pār Austrāliju un beidzot pirmo reizi iepriecinot treneri ar Jaunzēlandes skalpu, kā arī atklāto talantīgo uzbrūkošā stila desmito numuru Handrē Polardu, kurš pārliecinoši debitēja pret pasaules čempioniem - daudzus dienvidafrikāņus iepriecināja Polarda tendence kontrolēt bumbu un vadīt komandas spēli, radikāli atšķiroties no priekšteča Mornes Steina, kurš bija izcils snaiperis, taču vājš pārējos komponentos. DĀR apskatnieki neslēpa, ka Īrijas spēli uzskata par labu iesildīšanos pirms turnejas galvenās spēles pret Angliju. Jāpiebilst, ka līdzīgs optimisms DĀR nometnē valdīja 2004. gadā, kad jaunā trenera Džeika Vaita (kurš pēc trim gadiem izcīnīs Pasaules kausu) DĀR pēc ilga pārtraukuma uzvarēja Triju nāciju turnīrā un ieradās Eiropā pēc "Grand Slam". Pirms spēles Īrijā Vaits pat atļāvās pavīpsnāt, ka no visiem īriem tikai O'Driskols varētu iekļūt viņa izlasē. Tas saniknoja īrus, kuri iznīcināja "Grand Slam" sapni (12:17), kam sekoja pēriens no toreizējās pasaules čempiones Anglijas faktiski otrā sastāva (16:32). Šoreiz DĀR nometnē nebija ne miņas no iedomības, tādēļ kritiens jau pie pirmā šķēršļa izrādījās vēl jo vairāk negaidīts.
Pārpildītajā Dublinas "Aviva" stadionā Īrija ar diviem Džonatana Sekstona soda sitieniem izvirzījās vadībā (6:0), uz ko viesi spēja atbildēt tikai īsi pirms pārtraukuma ar Polarda soda sitienu (6:3). Kopumā mājiniekiem izdevās neitralizēt gan Polardu, gan DĀR tradicionālo ieroci - grupcīņu. Pēc pārtraukuma Rīzs Radoks ar piezemējumu panāca jau desmit punktu pārsvaru. Kaut gan puslaika vidū DĀR pārņēma iniciatīvu, ko realizēja ar Marsela Kocē piezemējumu (13:10), Īrija lieliski izmantoja viesu desmit minūšu noraidījumu, Sekstonam ar soda sitienu un Tomijam Bovam 71. minūtē ar piezemējumu nodrošinot izšķirošo pārsvaru (26:10). Kaut gan pēdējā minūtē viesi guva piezemējumu, tas vairs neko nemainīja, un Īrija izcīnīja pirmo uzvaru pār DĀR kopš 2009. gada. Kopumā Īrija un DĀR kopš 1906. gada tikušās 22 reizes: 16 reizes uzvarējusi DĀR, 5 reizes Īrija, bet viena spēle noslēgusies neizšķirti.
Tikmēr Jaunzēlande kārtējo reizi nodemonstrēja savu prasmi pielāgoties mainīgajiem apstākļiem un izturēt psiholoģisko spiedienu, ar 24:21 (11:14) Tviknemā pārspējot Angliju. Jau 5. minūtē Džonijs Mejs lieliskā sprintā noskrēja viesu aizsargus un panāca 5:0. Kaut gan Ouens Farels netrāpīja realizāciju, tuvāko minūšu laikā angļiem bija divas lieliskas iespējas vēlreiz gūt piezemējumu, un tikai bumbas kontroles kļūdas pie ieskaites laukuma ļāva "All Blacks" tikt sveikā ar vieglu izbīli. Mājinieki sāka spēli tik iespaidīgi, ka atsauca atmiņā 2012. gada tikšanos šajā stadionā, kurā angļi ātri panāca 15 punktu pārsvaru un svinēja iespaidīgu uzvaru (38:21) - pirmo reizi kopš 2003. gada. Šis zaudējums līdz pat šā gada oktobrim izrādījās vienīgā Jaunzēlandes neveiksme pēdējos trijos gados.
Drīz Jaunzēlande parādīja savu izcilo talantu izmantot visniecīgākās iespējas - jau pirmā viesošanās Anglijas laukuma pusē 15. minūtē vainagojās ar desmitā numura Ārona Krudena piezemējumu (5:5). Arī viņš netrāpīja realizāciju, taču neizšķirts ilgi nesaglabājās, un līdz puslaika vidum Anglija ar diviem Farela soda sitieniem ieguva sešu punktu pārsvaru. Kaut gan Krudens ar diviem soda sitieniem vēlreiz izlīdzināja rezultātu, pēdējais vārds piederēja mājiniekiem, pēdējā minūtē Farelam trešo reizi trāpot soda sitienu (14:11).
Otrais puslaiks kļuva par pasaules čempionu paraugdemonstrējumu. Viesi uzreiz iespieda mājiniekus savā zonā, un 46. minūtē kapteinis Ričijs Mako ar piezemējumu pirmo reizi izvirzīja vadībā Jaunzēlandi (16:14), kas vadību vairs neatdeva, pilnībā kontrolējot spēli. Puslaika vidū Jaunzēlande desmit minūtes palika mazākumā, taču Anglija nespēja to izmantot, tieši otrādi - viesi ar Bodena Bareta soda sitienu palielināja pārsvaru (19:14). Šajā laikā lietus sāka gāzt aumaļām, un tieši viesi izrādījās labāk sagatavoti - Jaunzēlande pilnībā nomainīja spēles taktiku, cenšoties maksimāli paturēt bumbu pie saviem uzbrucējiem. Tas deva augļus 71. minūtē, kad Čārlijs Faumuina rezultatīvi noslēdza 22 fāzu uzbrukumu (24:14), un spēles liktenis bija izšķirts. Pēdējās minūtēs angļi gan sakūra pirti pie jaunzēlandiešu ieskaites laukuma - faktiski pirmo reizi visā otrā puslaikā nokļūstot tik tālu, un viņu grupcīņas pārākums vainagojās ar tiesneša piešķirto soda piezemējumu (24:21), taču vairāk laika neatlika, un Jaunzēlande svinēja piekto uzvaru pēc kārtas un 14. uzvaru 15 spēlēs kopš 2003. gada. Kopumā Jaunzēlande ar Angliju kopš 1905. gada spēlējusi 40 reizes: 32 reizes uzvarējusi Jaunzēlande, 7 reizes Anglija, bet viena spēle noslēgusies neizšķirti.
Trešajā aizraujošajā spēlē Velsa Kārdifas "Millennium" stadionā ar 28:33 (21:21) jau desmito reizi pēc kārtas piekāpās savam bubulim no Austrālijas. Citādi nevar nosaukt pilnīgi melno sēriju, kas velsiešus piemeklējusi pret teorētiski vājāko komandu no dienvidu puslodes lielā trijnieka - 8 zaudējumi no 10 bijuši tikai ar sešu vai mazāk punktu starpību, vairākkārt uzvaru izlaižot no rokām pēdējās minūtēs. Jaunzēlandieša Vorena Gatlanda septiņu gadu vadībā Velsa spējusi trīs reizes uzvarēt Sešu nāciju kausa izcīņā, turklāt divreiz ar "Grand Slam", taču, tiklīdz pretī stājas dienvidu puslodes lielie zēni, rezultāts ir vienos vārtos - 26 spēlēs 25 zaudējumi, un tikai 2008. gadā izdevies pieveikt Austrāliju (statistika ar Jaunzēlandi un DĀR ir vēl graujošāka - Velsa pēdējo reizi pārspējusi "All Blacks" 1953. gadā un kopš tā laika zaudējusi 25 reizes pēc kārtas, kamēr DĀR 108 gadu laikā izdevies pārspēt tikai vienreiz).
Velsai šī spēle bija jo īpaši svarīga arī tādēļ, ka Pasaules kausa finālturnīrā Austrālija atkal stāsies ceļā jau grupas stadijā, tādēļ šī bija pēdējā iespēja likvidēt pretinieku psiholoģisko žņaugu. Velsa sāka ļoti aktīvi, un jau 3. minūtē Rīzs Vebs ļāva uzgavilēt pārpildītajām tribīnēm (7:0). Austrālijas ātrie un bīstamie aizsargi parādā nepalika, un Izraēls Folau 15. minūtē panāca neizšķirtu (7:7). Spēle ritēja elpu aizraujošā ātrumā, pēc dažām minūtēm velsieši sarīkoja ofensīvu austrāliešu zonā, taču Vebs no varoņa vienā mirklī pārvērtās par ļaundari - viņa piespēli pārtvēra Folau, kurš netraucēts aizskrēja līdz ieskaites laukumam (7:14). Velsa nekavējās ar atbildi, un Alekss Katberts 23. minūtē izlīdzināja rezultātu (14:14). Ar to karuselis laukumā nebeidzās - pēc četrām minūtēm Tevita Kuridrani izlauzās cauri velsiešu aizsardzībai (14:21), un pēc mirkļa varēja vēlreiz gūt piezemējumu, tomēr mājinieki izturēja viesu spiedienu, un puslaika beigās ar Alun-Vina Džonsa piezemējumu trešo reizi izlīdzināja rezultātu (21:21).
Otrajā puslaikā Austrālija pārņēma kontroli un noslāpēja velsiešu aktivitātes, pašiem prasmīgi realizējot pretinieku pārkāpumus. Līdz puslaika vidum viesu desmitais numurs Bernards Folijs ar diviem soda sitieniem panāca sešu punktu pārsvaru (27:21). Kaut gan Velsai vēlāk izdevās nostiprināties pie pretinieku ieskaites laukuma un grupcīņā sabradāt pretiniekus, liekot tiesnesim 65. minūtē piešķirt soda piezemējumu (28:27), atkal pievīla psiholoģiskā noturība. 73. minūtē Folijs ar dropsitienu atguva vadību (30:28), bet 78. minūtē ar soda sitienu nodrošināja piecu punktu rezervi, ko Austrālija sekmīgi nosargāja, uzdāvinot savam trenerim Maiklam Čeikam debijas uzvaru. Kopumā Velsa un Austrālija kopš 1908. gada tikušās 38 reizes: Austrālija uzvarējusi 27 reizes, Velsa - 9, bet viena spēle beigusies neizšķirti.
Pārējās spēlēs Skotija sava jaunā trenera, jaunzēlandieša Verna Kotera vadībā pārspēja Argentīnu (41:31), Francija viegli izrēķinājās ar Fidži (40:15), Itālija pieveica Samoa (24:13), Rumānija piekāpās ASV (17:27), bet Gruzija spēles pēdējās minūtēs saplīsa pret Tongu (9:23).
15. novembrī Itālija uzņems Argentīnu, Velsa - Fidži, kam sekos trīs milžu spēles Anglija - DĀR, Skotija - Jaunzēlande un Francija - Austrālija, bet 16. novembrī Īrija uzņems Gruziju.
