Pirms atbildīgajiem mačiem portāls "Delfi" piedāvā interviju ar leģendārās 1993. gada Latvijas regbija 7 izlases dalībnieku Demjanu Zavadski, kurš par sevi, par dzīvi un, protams, par regbiju.
- Kā sākās tava aizraušanās ar regbiju?
- Vispirms gan bija sporta vingrošana! 12 gadu vecumā 1979. gadā, neilgi pirms Maskavas olimpiskajām spēlēm, aktīvi aizrāvos ar šo sporta veidu. Mācījos 30. vidusskolā, kurā bija arī vingrošanas sekcija. Tolaik jau visi mani treniņu biedri un arī es sapņojām par dalību olimpiādē, taču kādā nodarbībā salauzu roku un par šiem sapņiem nācās aizmirst. Itin drīz gan uzzināju par tādu sporta veidu kā regbijs - mans kaimiņš Dima Sergejevs jau nodarbojās ar šo sporta veidu, un uzaicināja arī mani pievienoties regbija treniņiem. Tas bija sporta klubā "Ziemeļblāzma", kurā trenējāmies trenera Vlada Biloka vadībā. Tā arī sākās mana aizraušanās ar ovālo bumbu.
- Pēcāk iekļuvi RAF meistarkomandas rindās...
- ...jā, 1985. gadā pirmoreiz tiku iekļauts RAF vienības sastāvā PSRS kausa izcīņas spēlei, kas risinājās Tiraspolē (Moldova). Debija izdevās, es pat guvu vienu piezemējumu, un tā pamazām nostiprinājos komandas pamatsastāvā. Spēlēju RAFā līdz pat komandas pastāvēšanas beigu brīdim jau neatkarīgajā Latvijā. Tad vienu sezonu nospēlēju pie "Miesniekiem", tad nāca klubs "Latgale", tad Regbija klubs "Ovāls" ar leģendāro nosaukumu "Ādažu čipsi". 2010. gadā Latvijas izlases sastāvā aizvadīju savu pēdējo spēli valstsvienībā. Tas bija mačs pret Maltu. Tagad, pēdējo divu gadu laikā, sava prieka pēc uzspēlēju regbiju "Baltic Old Boys" komandas sastāvā.
- Cik spēles esi aizvadījis Latvijas izlases rindās?
- Goda vārds - neesmu skaitījis cik tieši precīzi, bet spēlējis esmu daudz!
- Kad pirmoreiz iepazini regbiju 7?
- Tajā pašā1992. gadā. Tad Latvijā uzturējās angļu uzņēmējs Pols Bārtnijs, kurš pat apprecēja meiteni no mūsu valsts. Viņš bija kā apsēsts ar šo regbija paveidu, mēģināja spēlēt pats. Kad 1992. gada rudenī bija jābrauc uz Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīru Maskavā, daļa no regbija sabiedrības bija pret, bet viņš un pieaicinātais Ukrainas speciālists Igors Bobkovs viennozīmīgi bija par piedalīšanos šajā turnīrā. Pirms tam vēl bija piedalīšanās Ukrainas atklātajā čempionātā, kur apspēlējām vēlākos čempionus "Aviatoru", bet kopvērtējumā ierindojāmies otrajā vietā.
- Un tad nāca neaizmirstamais kvalifikācijas turnīrs Krievijas galvaspilsētā Maskavā?
- Jā, oktobrī četras bijušās PSRS sastāvdaļas: Krievija, Gruzija, Lietuva un Latvija mērojās spēkiem Pasaules kausa kvalifikācijā. Krievijas regbija dzīves vadītāji bija tik pārliecināti par uzvaru, ka bija jau nodrukājuši reklāmas bukletus ar glaimojošiem tekstiem un krāšņām bildēm. Bet viņu vēlmēm nebija lemts piepildīties. Turnīra pirmajā spēlē komandas galvenais treneris Uldis Bautris lika lietā Bobkova taktiku, un mēs uzvarējām gruzīnus. Tad nāca leģendārā spēle pret Krieviju. Mes visi bijām noskaņojušies cīņai par uzvaru. Vienība zināja, ka būsim pārāki. Kad bijām zaudētajos ar 5:10, pienāca jau mača pēdējās sekundes. Man izdevās sekmīgs tvēriens pret sāncenšu uzbrucēju, un ar kāju nedaudz uz priekšu paripināju bumbu. Armands Višņevskis to satvēra, pacēla un ienesa pretinieku ieskaites laukumā pa pašu centru. Visbeidzot Vladimirs Ņikonovs, neraugoties uz sāpēm mugurā, iesita realizācijas sitienu. 12:10 Latvijas labā, un pēc stāvokļa turnīra tabulā jau bijām nodrošinājuši pirmo vietu, kas ļāva kvalificēties braucienam uz finālturnīru Edinburgā. Trešo spēli mēs gan zaudējām lietuviešiem, taču tajā spēlēja galvenokārt rezervisti.
- Par pašu Pasaules kausa izcīņas finālturnīru Edinburgā jau ir daudz dzirdēts un lasīts, tomēr kādas ir tavas galvenās atmiņas no 1993. gada?
- Tie bija patiešām īsti regbija svētki. Lieliska sporta atmosfēra. Atceros pirmo spēli pret Fidži septiņnieku. Tolaik fidžieši bija nekronēti pasaules čempioni regbijā 7. Mūsu komandā pirmo piezemējumu izdarīja Vjačeslavs Sņetkovs. Savukārt pret Dienvidāfrikas Republiku piezemējumu izdarīja Kaspars Vekša. Tad vēl atmiņā palicis milzīgais Edinburgas stadions. Tiesa, uz mūsu spēlēm tas bija pustukšs, bet fanotāji tāpat ar skaļām ovācijām sveica katru izdevušos darbību laukumā. Edinburgā gan par čempioniem kļuva Anglija, kas finālā pārspēja Austrāliju. Vēl tagad atceros tās brīnišķīgās izjūtas, kad atradāmies stadionā un vērojām dzīvajā pasaules klases regbiju.
- Edinburga laikam ir arī tavas karjeras spožākais mirklis?
- Jā, tā bija pietuvināšanās pasaules regbija saulei! Es pat esmu atradies desmit metru attālumā no Pasaules kausa. Tas bija sacensību noslēguma pasākumā jeb tā sauktajā regbistu "trešajā puslaikā". Komandas biedriem Armandam Višņevskim un Vjačeslavam Sņetkovam izdevās pat pieskarties šai trofejai, man - tikai aplūkot pa gabalu.
- Tagad tev ir jau 48 gadi, taču regbiju vēl neesi pārtraucis spēlēt?
- 2013. gadā lietuvietis Svajūns Mikalčus izveidoja veterānu komandu "Baltic Old Boys", kas sekmīgi startē Baltijas Regbija līgā otrajā divīzijā. Tur es un vēl vairāki regbija "vecmeistari" no Latvijas ar Pēteri Šņitņikovu priekšgalā esam iesaistījušies un spēlējam. Vienībā ir arī daudzi lietuvieši un krievi no Kaļiņingradas apgabala.
- Cik ilgi vēl domā spēlēt?
- Mēs visi esam pakļauti Visaugstākajam... Galvenais, lai nebūtu nopietnu un smagu traumu. Man ir svarīgi joprojām būt kontaktā ar ovālo bumbu.
- Pastāsti nedaudz par savu ģimeni?
- Esmu precējies. Manu sievu sauc Jeļena, bet meitu, kurai ir jau 23 gadi - Aļina. Savukārt 79 gadus vecais tēvs Anatolijs ļoti uzmanīgi seko manām sportista gaitām un allaž, ja vien tas iespējams, ir līdzjutēju pulkā.
- Kurš regbijs tev labāk patīk - klasiskais vai septiņnieks?
- Klasiskais! Septītnieks ir vairāk domāts skatītājiem, bet piecpadsmitniekā ir lielākas iespējas izpausties kā regbistam.
- Kādā postenī tu spēlē klasisikajā, un kādā regbijā 7?
- Par 12. numuru, bet esmu mēģinājis arī par 15. Septītniekā esmu sānu izspēles jeb tā sauktā vējera dalībnieks. Visbiežāk nākas būt 9. numura postenī.
- Kura komanda no pasaules grandiem tev simpatizē visvairāk?
- Pēc spēles stila un ekstravagances - Jaunzēlande, bet pēc disciplīnas un organizētības Austrālija.
- Bet kura komanda patīk visvairāk no regbija 7 pasaules izlasēm?
- Fidži! Gan tāpēc, ka viņi bija mūsu pirmie sāncenši 1993. gadā, gan tāpēc, ka viņi ir ļoti disciplinēti.
- Vai tev kādreiz regbista gaitās ir sanācis tā pa īstam izkauties?
- Ir jau kādreiz gadījies, taču tie ir ļoti reti starpgadījumi. Visbiežāk nācies pavicināt dūres pret kādu 18, 19 gadīgu jaunieti, kas vēl nav īsti apguvis noteikumus un korektas spēles manieres... Tomēr gribu uzsvērt - tas vienmēr ir bijis tikai un vienīgi komandas interesēs! Nekad neesmu aizstāvējis savas personiskās ambīcijas. Un vēl - ne uz vienu Latvijas regbistu ļaunu prātu neturu. Visi taču esam vienota saime!
- Vai kādreiz neesi domājis uzsākt trenera gaitas?
- Trenera darbs nav vienkāršs. Tam jāziedo praktiski viss laiks, jo jaunieši visu laiku uz tevi skatās un gaida, ko tu teiksi, ko liksi darīt. Es pamēģināju aizvadīt dažus treniņus Regbija klubā "Ovāls", taču nekas nopietns man nesanāca... Laikam pietrūka pacietības.
- Ko tu gribētu novēlēt Latvijas regbija 7 tagadējās izlases kolektīvam, kurš nedēļas nogalē aizstāvēs mūsu valsts krāsas Eiropas olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Portugāles galvaspilsētā Lisabonā?
- Lai mūsu 12 spēlētāji, treneri un komandas menedžments būtu pārliecināti par savām spējām, nekādā gadījumā nenolaiž rokas, un cīnās tikai par uzvarām!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
