Turpinot intervijas ar Latvijā pazīstamiem regbistiem, portāls "Delfi" piedāva interviju ar sporta kluba "Ovāls" galveno treneri, leģendāru Latvijas regbija izlases spēlētāju un trenētāju Vladimiru Ņikonovu.
- Kā tu izvēlējies regbiju par savu sporta veidu?
- Vispirms bija hokejs. Spēlēju un trenējos Rīgas "Dinamo" junioru komandā. Tad vienu dienu satiku Sergeju Hruļovu, kurš piedāvāja man pamēģināt savus spēkus regbijā. Nolēmu šim uzaicinājumam atsaukties. Pirmoreiz aizgāju uz VEF stadionu, iepazinos ar treneri Voldemāru Sveci, tā arī tas viss sākās. Jau nākamajā gadā treneris Ēvalds Dālderis uzaicināja spēlēt pirmajā komandā. Hokeju vēl nebiju galīgi pametis, taču izturēt triju mēnešu nometnes Kandavā bija grūti. Nolēmu pilnībā pievērsties regbijam. 17 gadu vecumā iekļuvu jau RAF meistarkomandā.
- Kādā vecumā izlēmi pievērsties trenera karjerai?
- Regbijs mani bija ļoti ieinteresējis. Atceros, ka spēlētāja karjeras sākumā rūpīgi izlasīju šī sporta veida noteikumus. Tad jau vēl tie nebija nedz elektroniski, nedz drukātā veidā - tāpat vien ar roku rakstīti. 1986. gadā sāku trenēt VEF komandu ar visiem veterāniem ierindā. Latvijas čempionātā ieņēmām trešo vietu. Varējām būt augstāk, taču mums noņēma punktus par to, ka nebija jauniešu komandas. 1987. gadā RAF iekļuva PSRS pirmajā līgā un tad es turpināju spēlēt pie treneriem Māra Šmita un Pētera Skukauska.
- Ar ko atšķiras regbists spēlētājs no regbista trenera?
- Ar emocijām. Spēlētājam laukumā jāliek lietā emocijas katrā epizodē, bet trenerim no sākuma līdz beigām jāvada šis process. Spēlētāju kolektīvam jābūt kā labi noregulētai mašīnai. Treneris to vada, bet spēlētāji izpilda norādījumus. Jo stiprāki spēlētāji ir komandā, jo trenerim grūtāk ir izveidot kolektīvu.
- Vai tuvākajā laikā no Latvijas kāds regbists varētu uzsākt profesionāļa gaitas līdzīgi kā Jurijs Baranovs un Uldis Saulīte?
- Savā komandā pagaidām tādus neredzu. Ir puiši, kas trenējas ar lielu vēlēšanos kaut ko sasniegt, taču ar to vien ir par maz... Regbijs savā ziņā ir līdzīgs blefam kāršu spēlē. Pat ja nav vairāk spēka, jārāda pretiniekam ar acīm, ka tas vēl ir atliku likām. Mūsu komandai pēdējā laikā diemžēl nav sava stila, jo ir par maz spēļu prakses.
- Vai Latvijā ar laiku varētu rasties ļoti spēcīgs klubs, kas varētu startēt augstākā līmenī?
- Organizatoriski kaut kas tamlīdzīgs veidojas RFC "Livonia". Bet pagaidām vēl tur neredzu spēcīgu kolektīvu. Varbūt ar laiku. Salīdzinājumam varētu teikt tā - "Livonia" būvē stipru kuģi, bet spēcīgu matrožu viņiem vēl nav...
- Ko tu domā par Latvijas izlases pašreizējo treneri Sergeju Lisko? Vai viņa veikums ar valstsvienību atbilst gaidītajam un prasītajam?
- Lisko ir ļoti labi sagatavots treneris. Viņš ir piedalījies dažādos treneru semināros. Vienīgi viņam nedaudz pietrūkst spēļu prakses. Tagad kopā ar Latvijas izlasi viņam šāda iespēja ir radusies. Viņš krāj pieredzi un mācās līdz ar mums. Tādējādi abi no šī procesa gūst sev labumu.
- Regbijs 7 vai regbijs 15? Kurš paveids tev imponē vairāk?
- Protams, klasiskais! Ja es būtu šahists, tad cienītu klasisko šahu. Tāpat ir arī ar regbiju. Klasiskais regbijs ir spēks, fiziskā sagatavotība, taktika un blefs vienkopus. Savukārt septiņniekā visu izšķir fiziskā sagatavotība. No klasiskā regbija uz septiņnieku pāriet ir vieglāk, savukārt no septītnieka uz klasisko - praktiski neiespējami.
- Latvija tomēr starptautiskos panākumus visvairāk guvusi tieši septiņniekā...
- Jā, bet mums tā bija vienīgā iespēja pierādīt sev un citiem, ka varam izdarīt kaut ko vairāk. 1991. gadā RAF iekļuva PSRS augstākajā līgā, taču uzspēlēt mums tajā neizdevās. Mēs paši par sevi trenējāmies, cenšoties uzturēt fizisko formu. Atceros, kā kopā ar Demjanu Zavadski individuāli skrējām pa kalniņiem. Tāpēc arī mums izdevās izcīnīt uzvaru Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā.
- Kura komanda tev ir vistuvākā no pasaules grandiem?
- Skatāmākā neapšaubāmi ir Jaunzēlande. Bet pēc spēles vadības un organizācijas - Anglija. Kad spēlē angļi, tad mačs ir kā šaha atklātne - viss pārdomāts līdz pēdējam.
- Kā attīstīsies pasaules regbijs pēc nākamgad paredzētajām olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro?
- No mums tur diemžēl ļoti maz kas ir atkarīgs. Jāskatās, kā būs. Gribētos jau, lai regbija olimpiskā debija izdotos, un tad daudzas valstis tam atvēlētu lielākus līdzekļus.
- Pagājušogad tevis trenētā komanda SK "Ovāls" Latvijas čempionātā izcīnīja otro vietu. Uz kādu rezultātu tēmējat šogad?
- Uzdevums ir cīnīties par pirmo vietu. Kā tas izdosies - redzēsim. Šogad startēsim ar nosaukumu "TFS-Bulduri".
- Pastāsti par savu hobiju! Cik zinu, brīvajā laikā tu esi kaislīgs makšķernieks... Kādi bijuši lielākie lomi un kur tie izvilkti?
- Makšķerēt sāku jau no četru gadu vecuma. Jau pirmajā reizē noķēru palielu Breksi. Tagad man īpaši patīk makšķerēšana naktīs. Tad ezera vai upes krastā var lieliski pārdomāt aizvadītās regbija spēles. Un bieži vien galvā dzimst kāda ideja kā spēlēt turpmākos mačus.
