Foto: Zigismunds Zālmanis (NIKON)
Piektdien, 23.janvārī, 50 gadi aprit vienam no tās Latvijas regbija 7 izlases dalībniekiem, kas pārsteidzoši 1992. gadā Maskavā izcīnīja ceļazīmi un 1993. gadā startēja pirmajā Pasaules kausa izcīņā Edinburgā - Armandam Višņevskim.

Sveicot gaviļnieku apaļajā jubilejā, portāls DELFI piedāvā sarunu ar viņu gan par regbija spēlēšanu, gan tiesāšanu.

- Kā sākās tava iepazīšanās ar ovālo bumbu?

- Mācījos 6. vidusskolā. Uz fizkultūras stundu atnāca treneris Uldis Bautris un aicināja puišus izmēģināt spēkus regbijā. Man tas likās interesanti, un kādi astoņi, deviņi skolēni aizgājām uz pirmo RAF jauniešu treniņu, bet regbijā paliku tikai es viens. Tas bija 1979. gads, man bija 14 gadu. Treniņi bija interesanti, tiesa, pārējie nodarbību biedri bija lielāki par mani, un iesākumā mani "samīcīja". Taču ar to ātri vien iemācījos tikt galā. Vispār jau pēc dabas dotībām neesmu nekāds grands, taču nekad laukumā nerespektēju augumā lielākus un ātrākus regbistus. Nekad neesmu baidījies no sadursmēm, tāpēc ātri vien iemantoju treneru uzticību.

- Un kad debitēji RAF starp šīs spēles tālaika meistariem?

- Nemaz tik ilgs laiks nepagāja, kad sāku jau epizodiski spēlēt pie pieaugušajiem. 16 gadu vecumā spēlēju gan U16, gan U18 komandu sastāvos, tad arī jau debitēju pie "večiem". Atceros, reiz spēle notika Lietuvā, bet PSRS I līgas sacensību nolikums paredzēja, ka laukumā visu laiku jābūt vienam spēlētājam līdz 18 gadu vecumam. RAF treneris Andris Ozols tad izdomāja tādu "blēdību" - man jādodas laukumā, jānospēlē kādas desmit minūtes, bet tad izdevīgā brīdī jākrīt gar zemi un galvu saķērušam jātēlo trauma. Tā arī izdarīju. Taču acis atvēru tikai tad, kad latviešu valodā izdzirdēju kādu sakām: "Vari vērt acis vaļā!" Tomēr biju par ilgu tēlojis, tāpēc sāncenši nodomāja, ka esmu nopietni savainots un ar ātro palīdzību aizveda uz slimnīcu. Tur iztaisīja rentgenu, taču laikam fotografēšanas brīdī pakustējos, un ārsts šausmās konstatēja, ka "mirstu nost". Tiesa, tad viņš saprata, ka ir kļūdījies, un mani izrakstīja no slimnīcas. Varēju doties mājās. Kopš tā brīža sapratu, ka īsti pārtēlot arī nevajag...

- Regbijs 7 tagad iekļauts olimpisko spēļu programmā, bet kurš veids tev patīk labāk - klasiskais vai septiņnieks?

- Noteikti klasiskais. Tās būtībā ir divas dažādas spēles. Kopīga tām ir tikai bumba un tas, ka nedrīkst piespēlēt to uz priekšu. Klasiskajā regbijā vairāk valda komandas gars, tiek izspēlētas sarežģītas kombinācijas, bet septītniekā dominē skriešana. Ne velti daudzi uz šo regbija paveidu ir pārnākuši no vieglatlētikas.

- Tomēr lielākais panākums tavā karjerā ir tieši regbijā 7. Ko atceries no Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīra 1992. gadā Maskavā?

- Uz priekšsacīkstēm Maskavā nebraucām kā favorīti. Tā kvalificēšanās finālturnīram manā vērtējumā bija baigā "cūcene"... Visas zvaigznes bija sagriezušās tā, kā mums bija izdevīgi.

- Tomēr tieši tu izdarīji izšķirīgo uzvaru nesošo piezemējumu...

- ...visu būtībā izdarīja komandas biedrs Demjans Zavadskis, kurš negaidīti pārtvēra pretinieku. Es tikai pacēlu sāncenšu zaudēto bumbu un aiznesu to līdz viņu ieskaites laukumam.

- Un ko atceries no paša finālturnīra 1993. gadā Edinburgā?

- Spēlēt lielajā stadionā bija vienreizēji. Līdzjutēji ar skaļiem saucieniem sveica gan veiksmīgas darbības, gan pārdzīvoja kļūdas. Arī ārpus spēlēm bija jūtams, ka tas ir pasaules mēroga notikums. Tik daudz autogrāfu nekad nebiju sniedzis. Tad vēl jāpiemetina, ka, lietojot padomju terminoloģiju, tas bija pirmais brauciens uz Rietumu kapitālistisko valsti. Austrumeiropā jau bija iznācis pabūt.

- Ar kuru klubu kopā tev ir izdevies sasniegt labākos rezultātus?

- Grūti tā viennozīmīgi pateikt. Droši vien viens no lielākajiem panākumiem bija kopā ar RAF komandu, kad 1991. gadā izcīnījām pirmo vietu PSRS I līgas čempionātā. Diemžēl augstākajā līgā izmēģināt spēkus nesanāca, jo sabruka padomju valsts. Atceros, izšķirīgo spēli aizvadījām Jelgavā. Bija nepieciešama uzvara ar sešiem punktiem. Un tas arī izdevās. Tas bija fantastisks brīdis, dēļ kā bija vērts cīnīties. Daudz titulu man ir arī kopā ar "Miesniekiem". Nerunājot par Latvijas čempionātiem un kausu izcīņām, gribas vēl atcerēties panākumu Stokholmas desmitnieka turnīrā. Mēs bijām ļoti labi sagatavota vienība, taču mums pretī stājās desmit "Dolfi Lundgrēni", un tomēr mēs uzvarējām. Nobeiguma banketā mūs visas komandas zālē sveica ar skaļiem aplausiem.

- Kāpēc pēc spēlētāja karjeras beigšanas izvēlējies regbija tiesneša amatu?

- 1999. gadā beidzu spēlēt Latvijas izlasē, bet 2002. gadā "Miesnieku" klubā. Tomēr gribējās vēl palikt saistībā ar regbiju. Tā nu nolēmu sākt tiesāt. Mani uz to iedrošināja Igors Buceņins un Uldis Bautris.

- Vai ir iznācis tiesāt arī starptautiska mēroga spēles?

- Nē, pagaidām tikai Latvijas un Lietuvas čempionātos.

- Vai tiesneša karjerā ir gadījusies arī kāda interesantāka epizode?

- Citreiz, ja padodas interesanta spēle, tā aizraujos ar tās vērošanu, ka pat aizmirstu, ka man jāsvilpj... Tad tikai man "pielec", ka esmu mača arbitrs, nevis vērotājs vai spēlētājs. Tādas situācijas gadās itin bieži, bet nekādi nopietni ekscesi, paldies Dievam, to dēļ nav izcēlušies.

- Kuru regbiju ir vieglāk tiesāt - klasisko vai septiņnieku?

- Jau teicu, ka manā skatījumā tie ir divi dažādi sporta veidi. Man vieglāk padodas klasiskā regbija tiesāšana.

- Kura ir tava mīļākā komanda no pasaules grandiem? Kāpēc?

- Ļoti patīk Dienvidāfrikas Republika. Varbūt tas tāpēc, ka esam spēlējuši pret viņiem Edinburgā. Pasaules vadošās komandas ir daudzmaz līdzīgas, bet DĀR regbistiem spēles laikā vairāk nekā citām vienībām "deg" acis.

- Kas šogad uzvarēs Pasaules kausa izcīņā Anglijā?

- Grūti pateikt. Prognozes ir ļoti nepateicīga lieta...

- Tad no beigumā nedaudz "vieglāks" jautājums - kura komanda šogad kļūs par Latvijas čempioniem klasiskajā regbijā?

- Domāju, ka "Garkalne/Livonia". Viņi ir uz pareizā ceļa. Arī menedžmenta ziņā viņi ir soli priekšā citiem klubiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!