Kontinentālās hokeja līgas (KHL) kluba Maskavas apgabala "Vitjaz" uzbrucējam Kasparam Daugaviņam visvairāk patīk pārspēt vārtsargus, ar ko viņš ir spēlējis vienā klubā, turklāt izdarīt to svarīgā mačā, intervijā "Vitjaz" tīmekļa vietnē otrdien stāsta hokejists.
Pārspēt vārtsargu, ar kuru iepriekš esmu spēlējis vienā komandā, ir īpaši patīkami, saka Daugaviņš par "golu" "pievienoto vērtību".
"Tagad līgā viņu jau ir daudz, jo es bieži mainu klubus. Kur tikai neesmu spēlējis. Un vislielākais prieks ir gūt vārtus pret līgas līderi. Pretī stājas komanda, kas ir pirmajā vietā, tu viņiem iemet ripu, un tas ir tāds prieks," saka Latvijas uzbrucējs.
"Ja tava komanda ir iedzinējos ar rezultātu 0:6, un tu iemet vārtus, tad tas parasti neizraisa emocijas, jo tavs "gols" vairs neko nenozīmē," par reakciju uz gūtajiem vārtiem saka hokejists. "Bet, ja tu izcēlies pagarinājumā vai gūsti uzvaras vārtus, tad noskaņojums ir tāds, it kā būtu uzvarējis loterijā. Tas ir milzīgs bonuss."
Savulaik hokejists sāka spēlēt hokeju, skatoties, kā to pasaules čempionāta laikā dara Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš. "Jutu viņiem līdzi, vācu hokeja kartītes ar viņu attēliem. Un tad veicu apmaiņu ar kaimiņu kāpņu telpā - es viņam atdevu šīs kartītes, paņemot viņa hokeja formu. Viņš bija četrus gadus vecāks. Es pierunāju vecākus, un viņi mani aizveda uz sekciju. Man tad bija desmit gadi," par kļūšanu par hokejistu saka sportists, kuram pirmais pasaules čempionāts Latvijas izlasē notika 2006.gadā Rīgā.
"Mums ir maza valsts. Hokejistu ir maz. Visi ļoti cenšas sevi pierādīt uz pasaules skatuves. Varbūt šo centienu dēļ Latvija ir starp desmit labākajām hokeja valstīm pasaulē," par Latvijas hokeju saka pieredzējušais sportists, kurš sākumā gribēja kļūt par vārtsargu. Tomēr vārtsarga formastērps bija dārgs, un tad hokejistu ieskaitīja uzbrucējos.
Savukārt viņa elks bija latviešu uzbrucējs Sergejs Žoltoks. "Viņš spēlēja ar 16.numuru. Es paņēmu šo numuru sev viņam par godu. Neteikšu, ka esmu līdzvērtīgs Žoltokam. Viņš bija daudz labāks, taču es cenšos spēlēt tā kā viņš," saka hokejists.
Daugaviņš hokeju spēlē sava prieka pēc un nevar iedomāties savu dzīvi bez hokeja. Tagad gan pirmajā vietā ir ģimene, sieva un bērni - Amanda un Adele.
Viņš nesaprot, kāpēc pēc labas sezonas Maskavas "Spartak" rindās viņam vairs netika piedāvāts pagarināt līgumu, pasakot, ka viņš komandai vairs nav vajadzīgs. Tomēr šosezon viņam ļoti labi veicas Maskavas apgabala "Vitjaz" rindās, kur viņš vienubrīd bija pat līgas rezultatīvākais hokejists.
"Tās noteikti ir īpašas sajūtas," raksturo uzbrucējs. "Kad esi līderis, pretinieki spēlē pret tevi daudz rūpīgāk. Vienmēr pievērš lielāku uzmanību, lai tev neļautu spēlēt. Tāpēc atbildība pieaug. Tev jābūt gatavam tam, ka katra spēle būs vēl grūtāka."
Pagaidām emocionālākās viņa karjerā ir bijušas 2013.gada Stenlija kausa fināla cīņas, kad Daugaviņš spēlēja Bostonas "Bruins" rindās pret Čikāgas "Blackhawks", Latvijas hokejistam laukumā dodoties četrās spēlēs.
"Sākumā mēs zaudējām trešajā pagarinājumā (3:4), un man bija laba iespēja gūt vārtus. Tad bija negatīvās emocijas, bet es nedrīkstēju tām padoties," atceras hokejists. "Nākamajā spēlē mēs uzvarējām, arī pagarinājumā - 2:1 - un izlīdzinājām rezultātu sērijā. Un tur jau bija daudz labu emociju."
Savukārt futbolā viņš kopš bērnības seko līdzi ne tikai Latvijas izlasei, bet arī Nīderlandes. Un arī no klubiem viņam visvairāk patika Barselona - tur spēlēja daudzi holandieši.
