Znaroks un Vītoliņš: no vienas maiņas Latvijas izlasē līdz Gagarina kausam
Foto: Zigismunds Zālmanis (NIKON)

Latvijas izlases uzbrucēji Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš pēc vairākiem gadiem ir kļuvuši par vienu no veiksmīgākajiem treneru tandēmiem Eiropas hokejā - viņu vadītais Maskavas "Dinamo" divus gadus pēc kārtas izcīnīja galveno Kontinentālās hokeja līgas (KHL) trofeju - Gagarina kausu.

Šonedēļ abi treneri lielo sudraba kausu atveda uz savu valsti, uz Rīgu, lai otro reizi parādītu to Latvijas hokeja faniem.

"Es esmu ļoti gandarīts, ka varam Gagarina kausu atkal atvest uz Rīgu," teica Znaroks. " Lai tas ir dzinulis jauniešiem, kuri varbūt kādreiz, nav svarīgi, kurā komandā spēlējot, atbrauks uz mājām un arī parādīs to!"

Pirms Gagarina kausa prezentācijas portālam "Delfi" bija ekskluzīva iespēja aprunāties ar Maskavas "Dinamo" treneri Hariju Vītoliņu.

Kā jums izveidojās tandēms ar Oļegu Znaroku?
Tā sanāca. Iesākām izlasē - vecākais treneris Leonīds Beresņevs mūs abus paņēma par asistentiem, pirms tam ar Oļegu spēlējām vienā maiņā. Kad Oļegs pieteicās uz Latvijas izlases galvenā trenera amatu, prasīja, vai es būtu ar mieru viņu atbalstīt un palīdzēt. Tad konstatējām, ka viens otru labi saprotam, un kad Oļegam piedāvāja Maskavu, viņš uzstāja, ka ir jābrauc kopā un jāveido savs kolektīvs. Abi sākām no nulles, jo neko nebijām sasnieguši, abi tikko uzsākām trenera darbu - Oļegs strādāja ar junioriem un es Jaunatnes sporta skolā ar jauniešiem. KHL bija pirmais nopietnais darbs ar pieaugušajiem.

Sanāk domstarpības vai tomēr darba stils jums ir tik līdzīgs?
Vienmēr jau sanāk domstarpības, bet tajā, iespējams, ir mūsu spēks, jo Oļegs uzklausa visus. Mēs visi izsakām savas domas, pat fiziskās sagatavošanas treneris Jurijs Ždanovs, kurš nekad mūžā nav spēlējis hokeju. Jā, varbūt kādreiz viņš pasaka kaut ko absurdu, bet kad jāizšķiras, kur kādu spēlētāju likt, viņš var novērtēt - tas ir fiziski spēcīgāks, būs labāks.

Vai šosezon bija brīdis, kad šķita - nu tā mēs pie tā kausa netiksim!
Tāds bija pirms Gagarina kausa izcīņas sākuma, kad, lokautam beidzoties, aizbrauca prom Nacionālās Hokeja līgas (NHL) spēlētāji, tad bija tāda neliela "bedre". Pirmo reizi sezonā zaudējām trīs reizes pēc kārtas, divas "sausā", un šķita, ka spēle galīgi neiet. NHL spēlētājiem tomēr daudz uzticējāmies, mums šķita, ka visus spēlētājus izmantojām vienādi, bet tomēr paši konstatējām, ka līdz ar Ovečkina un Bekstrēma parādīšanos viņi vairāk tika sūtīti laukumā, tā paņēmām galveno lomu pārējiem nost. Pēc NHL spēlētāju aizbraukšanas, redzējām, ka komanda pēkšņi vairs nespēlē, jo bija atradinājušies, ka katrs var noteikt spēles likteni, bija pieraduši, ka to izdara Ovečkins. Un viņš arī krāja divus punktus katrā spēlē. Tā radās pārliecība, ka ar 2:0 mēs jau esam vadībā, jo savus divus punktus Ovečkins dabūs. Tieši pirms "play-off" sākuma šķita - velns, ar tādu spēli mēs nekur netiksim. Pēdējo regulārā čempionāta maču aizvadījām Omskā - ja zaudēsim tur, tad ir "vakars". Puiši paši savācās un teica - mēs ar šo komandu sezonas sākumā vinnējām, un pagājušogad uzvarējām, kas tad nu, pēkšņi neko nevaram?! Salauzām sevi, uzvarējām to maču ar 2:0 un pašiem atvieglojuma sajūta - esam atpakaļ tajā līmenī, ko gaidījām. Šī spēle deva iedvesmu, ka Gagarina kausa turnīrs "aizies". Komanda patiešām bija saliedēta, kompakta.

Znaroks, solidarizējoties ar hokejistiem, Gagarina kausa finālā audzēja bārdu, jūs gan ne. Neesat māņticīgs?
Savā laikā, kad pats spēlēju, mēģināju, bet tā lieta negāja. No tā, vai es audzēju bārdu vai nē, nekas nemainīsies. Tagad arī Eiropā un pat Amerikā ne visi jau audzē bārdu finālsērijās.
Kā treneris es vairs tik ļoti neievēroju kaut kādus rituālus, ticējumus, bet spēlētāja gaitu laikā gan visa diena bija sakārtota - cikos celties, cikos ēst, kā nūjas aptīt. Spēlētājs jau ir galvenais "aktieris" uz ledus, kurš lemj spēles likteni - vai nu tu iemetīsi vai atkal nenosegsi savu pretspēlētāju. Treneris mazāk var iespaidot, tikai ar to, ko izlemj izlaist laukumā. Ir kaut kādi rituāli, bet kā trenerim jau mazāk.

Kā izskatās - varētu trešo reizi izcīnīt Gagarina kausu?
Komanda ir nokomplektēta, prom aizgājušo spēlētāju vietā ir citi, pamatsastāvs paliek. Nekādas īpašas izmaiņas nav, gatavošanās posms sastādīts, bet mēs nenāksim ar uzstādījumu - ejam pēc trešā Gagarina kausa!

Mēdz teikt, ka otro reizi ir uzvarēt ir grūtāk - tā bija?
Protams, otrreiz ir grūtāk. Pirmajā gadā dažas komandas mūs nenovērtēja un mēs vieglāk tikām cauri. Šogad pret mums jau izturējās kā pret čempioniem - par uzvaru solīja dubultas prēmijas, katrs bija motivēts mūs apspēlēt.
Savā ziņā palīdzēja lokauts, kad NHL spēlētāji atbrauca uz KHL. Tas uzreiz pacēla līmeni, vietējie hokejisti sasparojās parādīt, ka ir tādā pat līmenī. Tāpēc jau amerikāņi un kanādieši tik negribīgi brauc uz KHL - ne jau tāpēc, ka te maz maksātu, vairāk baidās savu prestižu pazaudēt. Viņi labāk brauc uz Eiropu, piekrīt par mazāku naudu spēlēt, bet tur būs zvaigzne. Kā redzējām, KHL nav viegli.
Mums ir spēlētāji, kas spēlējuši trijos finālos un izcīnījuši divus Gagarina kausus. Viņi visi ir zvaigznes, bet tai pašā laikā komandas spēlētāji. Tāpēc mēs sastāvu komplektējam, lai saskan raksturi, lai spēlētāji piekrīt komandas ideoloģijai. Protams, gribētos kādu, kas vāc n-tos rezultativitātes punktus, bet tie pieprasa lielāku naudu, un tad tu sāc domāt, kas ir svarīgāk... Mūsu vadība izvēlējās šādu uzstādījumu. Pa šiem gadiem pierādījies, ka ne jau talants vien uzvar, ar smagu darbu uzvar.

Kādu pienesumu sagaidāt no Mārtiņa Karsuma (Karsums nākamajā KHL sezonā spēlēs Maskavas "Dinamo" - aut.)?
Mārtiņu ņēmām ar tieši tādu domu, ka viņš var iederēties komandā. Spēcīgs spēlētājs, visas divcīņas uzvarējis, labs metiens, cīnās vārtu priekšā cīnās. Mēs neprasām no hokejistiem, lai viņi uzlabotu savus statistikas rekordus, galvenais, lai sader kopā ar komandu un maiņa strādā. Ja paskatāmies, pēdējo četru gadu laikā neviens no Maskavas "Dinamo" spēlētājiem, ja neskaita NHL zvaigznes, nav bijis rezultatīvāko TOP10, bet komanda visus četrus gadus kopvertējumā sasniedz 100 punktu robežu.

Latvijas hokejisti citās komandās gan "nemirdz" tik ļoti kā savās mājās un Rīgas "Dinamo"...
Protams, jo tur uzreiz viņš ir ārzemnieks, tas ir cits statuss, un komandas sagaida, ka viņš uzņemsies līdera lomu. Krievu hokejs ir labs un vietējie ir augsta līmeņa spēlētāji, tāpēc sanāk, ka, aizbraucot tur, izrādās, ka viens ir spēcīgāks, cits ātrāks. Savā komandā tu savu lomu zināji, citur sākas stress, spiediens - 2-3 spēles neiemet vārtus, jau skatās - ko ar viņu darīt. Šai ziņā Mārtiņam pie mums varētu būt vieglāk, mēs viņu zinām. Nav tā, ka viņš aizgājis uz komandu, kuras treneri nepazīst un otrādi.

Maskavas "Dinamo" ir klubs ar senu vēsturi, bet jūs nākat no Latvijas hokeja skolas - vai ir kas tāds, ko esat savu ieviesuši šai klubā?
Maskavas "Dinamo" pirms mūsu atnākšanas septiņus gadus nebija neko dižu sasnieguši. Pirms tam tā skaitījās "zvaigžņu komanda", kas mīl savākt spēcīgu sastāvu, kam nepatīk tehniska un spēka spēle. Mēs izvēlējāmies pretējo, kas varbūt vairāk patīk skatītājiem, mums tagad ir saliedēta un kompakta komanda, kas cīnās līdz galam, arī ja zaudē. To gan mēs mainījām.

Rīga ir slavena ar saviem faniem, bet Maskavā esot švaki ar līdzjutējiem...
Nu jā, liela pilsēta. Lai gan nevar sūdzēties, pirms diviem gadiem bija vēl mazāk. Līdzjutēji Maskavā tomēr sadalās - kurš par CSKA, kurš par Spartaku, kurš - par mums. Varbūt ietekmē arī tas, ka mums nav savas mājas arēnas. "Lužņiki" tomēr tas nav tas. Protams, gribētos, lai nāk pilnas halles kā Amerikā vai Šveicē, bet tas vairāk jāprasa no tiem, kas strādā ar publiku, faniem. Maskava ir tik liela pilsēta, kas piedāvā tik daudz izklaides. Turklāt - transporta problēma. Mēs jau tā spēles pārcēlām uz 19:45, bet liela daļa cilvēku pagūst ierasties tikai uz otro trešdaļu.

Sarunas nobeigumā pajautāju, kādam būtu jābūt piedāvājumam, lai Harijs Vītoliņš aizietu no Maskavas "Dinamo". Kā zināms, viņam galvenā trenera vietu piedāvāja gan Rīgas "Dinamo", gan Magņitogorskas "Metallurg"... "Nezinu," vaļsirdīgi atzinās Vītoliņš. "Naudas dēl viennozīmīgi neaizietu no "Dinamo". Magņitogorska piedāvāja labu naudu... To ir grūti izskaidrot, bet es esmu izlēmis palikt, jo kluba vadība man ir uzticējusies, arī grūtos brīžos. Mūs neatbrīvoja no darba arī toreiz, kad mēs zaudējām 10 spēles pēc kārtas. Tāpēc aiziet projām tagad, kad ir labi, varbūt nav pareizi. Perspektīvā? Tad būs jāskatās..."

Source

DELFI Sports

Tags

Aleksandrs Ovečkins Gagarina kauss Harijs Vītoliņš Kontinentālā hokeja līga (KHL) Mārtiņš Karsums Maskavas Dinamo NHL Oļegs Znaroks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form