Šī gada #BeActive vēstnesei Eiropas čempionei pludmales volejbolā Tīnai Graudiņai sportošana ir gēnos - omīte bijusi Latvijas čempione augstlēkšanā, opis Arturs skrējis barjeras, sportojuši arī vecāki. Fiziska kustība ir Tīnas ikdiena, tāpēc citiem iesaka – lai sāktu sportot, galvenais nepārspīlēt.
– Ar šādu ģimenes vēsturi atrašanās profesionālajā sportā, ticamākais, ir likumsakarīga?
– Abi vecāki ar sportu nodarbojušies visu bērnību un pieaugušo dzīvi – tētis bija volejbolists, mamma – vieglatlēte. Abi satikās un te nu es esmu – arī nodarbojos ar abiem šiem sporta veidiem. Tiesa, vēlāk volejbols tomēr guva virsroku.
– Tātad ģimenei bija noteicošā loma?
– Jā, bet tas nav uzspiesti. Nebija tā, ka vecāki teiktu – pēc skolas jāiet uz sporta pulciņiem. Man kā bērnam patika visu laiku kustēties, rāpties, skriet, lekt... Vecāki atrada piemērotākos sporta veidus.
– Kas ir tava pirmā sportošanas pieredze?
– Tepat Jūrmalas kultūras namā Majoros gāju baleta pulciņā. Pirmais nopietnais sporta veids bija teniss Lielupes centrā – tieši spēlējot tenisu iemācījos, cik ļoti psiholoģiski grūts ir šis sporta veids. Tas man ļoti palīdz joprojām, arī pašreizējā profesionālajā dzīvē. Tā dzelzs, ko mūsos mazajos ielika šī pieredze.
– Un volejbols?
– Tas parādījās kopā ar vieglatlētiku 13 vai 14 gadu vecumā. Taču godīgi jāsaka – volejbols bijis klātesošs teju vienmēr – tētis bija volejbolists, tāpēc šī bija spēle, ko vienmēr mājās dārzā spēlējām bērnībā rotaļājoties. Šis ir mūsu ģimenes sporta veids.
– Vai sportošana ir ko iemācījusi dzīvei?
– Tas skan kā klišeja, bet – gandrīz visu. Viena no būtiskākajām lietām, ko tas man iemācījis, ir disciplīna, spēju saņemties un izdarīt lietas, kas ir jāizdara. Neraugoties ne uz ko – ne laika, ne enerģijas trūkumu. No bērnības esmu pieradusi pēc skolas iet uz treniņiem, un šis ieradums ļoti labi pārceļas uz ikdienas dzīvi – uz to, kā paveicu noteiktus ikdienas darbus.
Otrs – sports ir lieliska sevis iepazīšana. Es lieliski sevi iepazīstu – kā reaģēšu stresa situācijās, cik mierīgi spēšu kontrolēt sevi brīžos, kuros neko nevaru ietekmēt. Ko darīt, kad jūties fiziski slikti, bet tomēr ir jāspēlē. Tas ir gandrīz tāds garīgs ceļojums, kurā iepazīstu savu īsto būtību. Un šī iepazīšana vēl nav beigusies.
– Citiem vārdiem – tomēr ir brīži, kad neko negribās jeb slinkās dienas. Kur atrast motivāciju #piecelties? Varbūt nemaz nevajag?
– Viens no motivatoriem ir disciplīna, ko esmu iemācījusies no bērnības. Esmu pieradusi sev pārkāpt, iet un darīt. Otrs – zinu, ka sliktā diena paies, bet nākamajā dienā jau jutīšos ļoti labi. Strādāju ar tālāka un lielāka mērķa apziņu, tāpēc īstermiņa sajūtas nav tik būtiskas. Labi apzinos, ka viss, ko šobrīd ieguldu, nav redzams īstermiņā, bet sakrāsies ilgtermiņa atdevei.
– Ņemot vērā šo sportošanas psiholoģisko pieredzi – kas ir veids, kā varētu aicināt nesportotājus kļūst fiziski aktīvākiem ikdienā?
– Lai gan lielākā daļa draugu iepazīti un iegūti caur sportu, taču reizēm iznāk iepazīties ar draugu draugiem, kuriem sportošana nav ikdiena. Tieši šobrīd izveidojusies tāda situācija – esam sarunājuši satikties pludmalē un pamācīšu, kā uzspēlēt volejbolu. Man tā ir atpūta, jo varu socializēties ar vienaudžiem, viņiem arī tas ir kas interesants, ja es kā profesionāla sportiste varu palīdzēt iemācīt ko jaunu. Tas ir tas, kā es personīgi varu aizraut citus cilvēkus. Svarīgi, lai būtu vieglums, izklaide, prieks un beigās tomēr visi būs arī fiziski izkustējušies.
– Vai ir ienācis prātā, kas būs ikdienas sportošanas deva pēc tam, kad profesionālā karjera noslēgsies?
– Noteikti gribēšu pievērsties sporta veidiem, kas mani ir intriģējuši, bet ar kuriem nedrīkstu nodarboties šobrīd, lai netraumētos. Piemēram, teniss. Mēs, pludmales volejbolisti, tik ļoti esam pieraduši visu darīt mīkstās smiltīs, ka uzliekot mūs uz cietas zemes, ķermenis nereaģē tik adekvāti, kā vajadzētu. Tāpēc tenisu un basketbolu labāk neriskēt spēlēt.
Mana šodienas ikdiena ir volejbols un arī fiziskie treniņi – skrienam krosiņus, braucam ar riteni, uz paklājiņiem taisām presītes, muguriņas, ejam uz svaru zāli – bez tā nevar.
– Ir kāds īpašs dienas režīms?
– Nav īpašs režīms, ir zināma rutīna – ja divi treniņi dienā, eju laicīgi gulēt, laicīgi ceļos, svarīgi paēst starp treniņiem un ļoti svarīgi dzert daudz šķidrumus.
– Ar ko sākt tiem, kuri vēl nav saņēmušies sportošanu padarīt par savu ikdienu?
– Pats galvenais, lai cilvēki vienkārši kustētos. Es neesmu tipiskais piemērs – man dzīve sastāv no fiziskās kustības. Taču ikvienam cilvēkam – lai uzsāktu, galvenais, ir nepārspīlēt – ar pirmo reizi un arī vēlāk. Daudziem ir priekšstats – ja tu neesi piekusis, nosvīdis, knapi vari pavilkt kājas, tad neesi trenējies. Tā pavisam nav! Ir tik daudz fiziskas aktivitātes, kas ir ļoti veselīgas un pēc kurām tu nejūties noguris visu atlikušo dienu. Galvenais, ir sākt pamazām, lai nerodas nepatika.
Nevajag sevi mocīt tikai tāpēc, ka obligāti jānoskrien 3 kilometri. Tiešām nevajag. Var izapļot plecus, galvu, visas locītavas, tad pastiepties. No šādiem maziem soļiem efekts būs tikpat labs un pat labāks nekā sevi nomokot, daudz skrienot, ja nepatīk.
Vizuālais nospiedums tam, ko nozīmē sportot, publiskajā telpā ir pacēlis to sagaidāmā rezultāta latiņu tik augstu, ka daudziem pat bailes ko uzsākt. Viņiem šķiet – es jau neko tādu nevaru izdarīt, kā tie fitnesa bildēs redzamie dara. Tā tam nevajadzētu būt, jo sportošana, fiziska izkustēšanās ir demokrātiska – lai sāktu, neko vairāk par paša vēlmi kustēties arī nevajag. Izapļojiet ik dienu locītavas un tas jau būs lieliski!
