Nadežda Kavtaskina: 75 gadi un 100 noskrieti maratoni
Foto: Publicitātes foto

Lai arī Nadežda Kavtaskina 25. jūlijā atzīmēs jau 76. dzimšanas dienu, par mierīgiem pensijas gadiem šī kundze nedomā - viņa skrien, savā kontā ieskaitot jau 100 veiksmīgi veiktus maratonus, no kuriem pirmo veica 51 gada vecumā.

Vēl jāpievieno diennakts izturības skrējieni, kuros uzvarēti gandrīz 160 kilometri, veterānu mačos veiktās distances un citās sacensībās, kā arī treniņos noskrieto, lai varētu nojaust, cik lielus attālumus Nadežda veikusi skriešus. Taču viņai vēl nav gana, tāpēc arī augustā redzēsim viņu uz starta līnijas "Nike Riga Run 2011" sacensībās.

- Kā sākās jūsu sportošanas gaitas?
- Es vienmēr esmu slēpojusi, bet skriet sāku krietni vēlāk. Izaugu laukos Latgalē – mazā ciematiņā Baltinavā, kas ir pa vidu starp Kārsavu, Balviem un Viļaku. Dzīvoju trīs kilometrus no skolas, kurā sāku iet 1943. gadā, kad tur vēl bija vācieši pie varas. Tā bija maza krievu skoliņa pie baznīcas, kurā varēja mācīties no pirmās līdz septītajai klasei. Gājām katru dienu trīs kilometrus uz skolu un atpakaļ kopā ar brāli un māsu. Turklāt, kā jau laukos, bijām visu laiku kustībā. Vasarās ganīju govis, skrēju pa laukiem, bet pa ziemu slēpoju. Draugu man nebija, toties bija vecas, vecas slēpes, ar kurām braucu pa apkārtējiem laukiem katru dienu. Tāpat turpināju arī tad, kad pārcēlos uz Rēzekni, lai ietu vidusskolā. Man paveicās ar skolotāju Nikolajs Topaņecs, kurš ļoti mīlēja sportu. Pats viņš mācīja bioloģiju un anatomiju, bet, kad sākās sniegs, tā lika visus uz slēpēm. Ziemas tolaik bija ilgas, turklāt es dzīvoju turpat, kopmītnēs, tāpēc daudz laika pavadīju slēpojot, un vienu gadu Rēzeknes vidusskola bija labākā skolu sacensībās slēpošanā. Tā nodzīvoju visus četrus gadus, bet vēlāk pārcēlos uz toreizējo Ļeņingradu, lai institūtā mācītos par ķīmiķi-tehnologu. Man bija labas atzīmes un pati arī gribēju tikt uz lielo pilsētu, bet par slēpošanu neaizmirsu. Blakus kopmītnēm, kurās dzīvoju bija parks, un tur kopā ar vēl pāris cilvēkiem slēpojām no septembra līdz martam. Netālu bija arī fizkultūras institūts, kurā mācījās daudzi no toreizējās PSRS izlases slēpotājiem. Redzēju viņu olimpiskos čempionus. Tā mēs kopā tur trenējāmies.


- Pašai arī bija doma nopietnāk pievērsties sportošanai?
- Nebija gan, jo visus gadus jaunībā biju diezgan dūšīga. Pēc rakstura biju ļoti mierīga, manī nebija tāds cīņasspars, kāds nepieciešams sportistiem. Institūta slēpošanas sekcijā bijām piecas meitenes, vārdā Nadeždas, un mani iesauca par Nadeždu, kura smejas. Biju omulīga un vienmēr saglabāju mieru. Turklāt nebija tāda trenera, kurš mani izdzītu. Slēpoju mierīgi, nekur nesteidzos, bet skriešanā, kad bija krosi jāveic, vienmēr biju pēdējā.


- Zinot jūsu tagadējos sasniegumus, tam grūti noticēt.
- Līdz skriešanai nonācu tikai vēlākos gados, jo par savu sporta veidu uzskatīju slēpošanu. Pēc institūta pabeigšanas nosūtīju vēstuli uz Rīgu, lai mani nozīmē strādāt uz kādu no Latvijas pilsētām. Tiku uz Kalnciema ķieģelu rūpnību, bet vēlāk – uz Daugavpils silikātķieģeļu rūpnīcu. Biju priecīga atgriezties, jo tepat vēl dzīvoja māte, māsa un citi radinieki. Pirmajā ziemā arī atsāku slēpot un 1960. gadā startēju pirmajās sacensībās, vēlāk tiekot arī Latvijas PSR izlases sastāvā. Nekādu lielo sasniegumu gan nebija. Daugavpilī gan nostrādāju tikai deviņus mēnešus, jo pārcēlos uz Rīgu, kur sāku strādāt Bolderājas rūpnīcā par meistaru. Slēpot turpināju, jo bijām jau domubiedru grupa, kas startējām dažādās sacensībās, bet tad satiku puisi, iemīlējos, un 1961. gadā piedzima meita. Ar slēpošanu bija cauri, ziemas tajā laikā arī nebija, taču ar skriešanu nenodarbojos. Domāju, ka tas nav priekš manis. Uz slēpēm atkal kāpu pēc vienas izlaistas sezonas, satiku senos draugus, ar kuriem vēlāk startējām arodbiedrību mačos. Vēlāk piedalījos visās sacensībās, kādas vien notika slēpošanā. Tur arī satiku Tamāru Zlikinu, kura veica garās distances, teiksim, 100 kilometrus. Atceros, ka Milzkalnē 50 kilometru distancē dabūju pirmo vietu un vēlāk arī slēpojumā Vecāķi – Carnikava. Pēc sacensībām pienāca Zlikina un teica, ka jāsāk skriet. Tolaik man bija jau 50 gadu, un pēc meitas piedzimšanas biju zaudējusi svaru, tāpēc arī bija vieglāk. Viņa aicināja piedalīties mačos, kas notika stadiona "Daugava" apkārtnē, turklāt ieskaite bija vecuma grupās. Pirmoreiz aizgāju un manā grupā bijām trijatā kopā ar Zlikinu. Viņu noķert nebija iespējams, taču finišēju otrā piecu kilometru distancē. Man patika, tāpēc iepazinos ar treniņu un sacensību grafiku. Tā tas arī aizgāja. Sāku skriet un skriet.

- Savu pirmo maratona skrējienu atceraties?
- Pirmoreiz gribēju piedalīties maratonā Mežaparkā, taču toreiz viss beidzās ar asarām un raudāšanu, jo mani nepielaida startam. Nu ko es vispār domāju ar savu galvu? Vai tad vispār biju spējīga kaut ko tādu noskriet? Tolaik lielākoties veicu 10 kilometrus, bet maratonu vēl nekad, un pašai likās, ka gan jau tikšu līdz finišam. Taču līdz startam netiku, jo tajos laikos vajadzēja atļauju no ārsta, ka vispār drīkst skriet maratonu. Man tādas nebija. Nu labi, nesanāca, taču drīz pēc tam iestājos Latvijas Skrējēju centrā (LSC), no kura vēl tagad startēju. Pirmais maratons bija Valmierā, kurā piedalījās tikai trīs sievietes, bet vērtīgāko padomu man deva kolēģis Koļa Krivenko, kurš gan jau aizskrējis aizsaulē. Viņš nemitīgi atkārtoja, lai nesteidzos, lai skrienu lēnāk. Mierīgi skrējām un finišēju ar laiku trīs stundas un 54 minūtes. Jā, jau pirmajā reizē tiku ātrāk par četrām stundām. Tas bija 1987. gadā, kad man pašai bija 51 gads.

- Kādas bija sajūtas pēc pirmā sekmīgā finiša?
- Biju ļoti priecīga, apzinoties, ka varēju paveikt kaut ko tādu, tāpēc arī vēlējos to atkārtot. Tolaik gandrīz katrā Latvijas pilsētā notika kāds maratons, tāpēc gada laikā varēju noskriet kādus septiņus, astoņus, pat deviņus. Ja sacenstos par uzvaru maratonā, tad šāda slodze būtu pārāk liela, taču man galvenais bija noskriet, tāpēc parasti rezultāts bija ap četrām stundām. Galvenais ir neskriet ātri. Kāpēc jaunie krīt maratonos? Tāpēc, ka sākumā iztērē pārāk daudz spēka, aizsteidzoties priekšā, un beigās vispār vairs nevar pakustēties.

- Vai pēc kāda no 100 maratoniem ir bijusi doma, ka nekad neko tādu vairs nedarīsiet?
- Tā gan nav bijis. Protams, bijušas reizes, kad gājis ļoti grūti. Piemēram, Itālijā, jo bija milzīgs karstums, taču pēc divām, trīs dienām viss aizmirsts un varu sākt gatavoties nākamajam startam.

- Cik reizes neesat sasniegusi finiša līniju?
- Vienreiz, turklāt Rīgas maratonā. Tas bija gads, kad distance sākās pie Brīvības pieminekļa, tad gāja cauri Mežaparkam, apkārt Baltezeram, tad Jugla, gar Gaiļezera slimnīcu, pa Biķernieku trasi un līdz stadionam, kur bija finišs. Starts tika dots pēcpusdienā, kad bija liels karstums, un ļoti smags bija posms no Baložiem līdz Juglai. Pa vienu ielas pusi bija apturēta satiksme, lai skrējēji tiktu cauri, bet pa otru brauca automašīnas. Saule bija sejā, un tās mašīnas radīja papildus karstumu, tāpēc kļuva ļoti grūti. Līdz finišam tobrīd bija 12 kilometri, bet, kad palika septiņi, tad sajutu, ka sāka pietrūkt elpa un jocīga pašsajūta palika. Nolēmu izstāties, piegāju pie policistiem un teicu, lai izsauc ātro palīdzību, jo man slikti palicis. Drīz vien brigāde bija klāt, iekāpu automašīnā, iedeva padzerties. Nomierinājos un sāku justies labāk. Domāju, ka viņi mani aizvedīs uz finišu, bet tie apstājās pie Biķernieku pagrieziena, kurā jādežūrē, kamēr beigsies maratons. Tā kā palika labāk, gāju ar kājām līdz finišam. Tā arī nevarēju saprast, kāpēc izstājos, jo nekas traks jau nebija.

- Kāds jums ir personiskais rekords?
-  Labākais periods man bija no 60 līdz 70 gadiem, kad kopā ar Inetu Bistrovu, kura ir jaunāka, aizgājām trenēties pie Jura Beļinska. Taču labāko laiku noskrēju Malmē, kad finišēju ar laiku 3.25:11. Sacensības notika nedēļu pirms manas 60. dzimšanas dienas, tāpēc tiku ieskaitīta pie jaunākas grupas, bet, ja būtu pie sešdesmitgadniekiem, tad būtu zelta medaļa. Tagad jau vairs neskrienu tādā ātrumā. Pēdējoreiz finišēju pēc četrām stundām un 55 minūtēm.

- Kas būtu galvenais padoms, kādu dotu pārējiem, kuri vēlas skriet maratonus?
- Galvenais ir labi tam sagatavoties. Ir daudz jāskrien diendienā, bet jāsāk ar īsākām distancēm, pakāpeniski to palielinot. Nevar tā, ka atnāci un uzreiz skrien maratonu. Nekas labs no tā nesanāks. Jāskrien gads vai divi, lai varētu pirmoreiz skriet maratonu. Redz, Jeļena Prokopčuka ilgus gadus startēja īsākās distancēs stadionā pirms sāka veikt lielās distances. Vēl noteikti jāatceras par pareizu spēku sadalīšanu distancei, lai pārāk ātri neuzsāktu un varētu veiksmīgi tikt līdz finišam.

- Cik daudz jūs ikdienā skrienat?
- Cenšos katru dienu, bet nu nesanāk. Dzīvoju Ķengaragā, kur nav tik labi skriešanas apstākļi, kā bija Bolderājā. Dažreiz skrienu pēc darba no Vecmilgrāvja līdz Vecāķiem un atpakaļ. Pirms Rīgas maratona trenējos, skrienot pa krastmalu un Dienvidu tiltu, taču tur bija liels vējš, tāpēc grūti, turklāt tur bija daudz cilvēku, kuri skatījās, ko es tāda, gados, skrienu. Man tas nepatīk.

- Esat domājusi, cik daudz maratonos vēl startēsiet?
- Plānoju tikai uz šo sezonu. Zinu, ka startēšu septembrī Valmieras maratonā, bet par nākamo gadu vēl neesmu domājusi. Redzēs, kā būs ar veselību. Protams, gadi liek manīt, taču skriešu, kamēr vien varēšu.

Source

DELFI Sports

Tags

Maratons Nike Riga Run Skriešana
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus