Lai gan airēšanai vēsturē ir senas saknes, par sporta veidu tas kļuva tikai 19.gadsimtā. Lielāku popularitāti airēšana ieguva pēc 1829. gada, kad pirmo reizi Temzā notika leģendārās Oksfordas un Kembridžas universitāšu komandu sacensības.

Akadēmiskajā airēšanā sportistam vai sportistiem ar savu laivu pirmajam jāšķērso 2000 metru garās distances finiša līnija. Atkarībā no laivu klases, atšķiras laivas garums un laivā esošo cilvēku skaits.

Olimpiskajās spēlēs airēšanā pirmās medaļas sadalīja 1900.gadā un kopš tās reizes bijusi sacensību kalendārā katru reizi. Kopš 1976.gada Monreālas olimpiskajām spēlēm airēšanas sacensībās piedalās arī sievietes.

*1896. gadā airēšana bija iekļauta arī pirmo olimpisko spēļu kalendārā, taču slikto laika apstākļu dēļ sacensības nenotika

*1900.gadā Parīzē Nīderlandes divniekam stūrmanis bija no skatītājiem izvēlēts franču puika, kurš tādējādi ir visu laiku jaunākais olimpiskais čempions. Pēc aculiecinieku teiktā, puikam nav bijis vairāk par 12 gadiem, taču pēc apbalvošanas ceremonijas zēns pazudis un par viņa gaitām nav nekas zināms.

*airētājs treniņu dienā patērē ap 6000 kalorijām, bet gada laikā noairē aptuveni 10 000 kilometrus

Airēšanas sacensībās sportisti sadalīs 14 medaļu komplektus dažādās klasēs – astoņus vīriešiem un sešus sievietēm. Kopumā sacensībās piedalīsies 550 sportisti – 331 vīrietis un 219 sievietes. Katru valsti drīkst pārstāvēt maksimums 28 vīrieši un 20 sievietes.

Rio olimpisko spēļu akadēmiskā airēšana 6.-13. augustam risināsies, iespējams, līdz šim skaistākajā sacensību vietā olimpisko spēļu vēsturē – Kopakabanas pludmales "Lago Rodrigo de Freitas" lagūnā.