Tie, kas sporto ar sirdi un dvēseli, bieži vien dažu gadu vai pat sezonas laikā izdzīvo tik daudz emociju, ka citiem pietiktu visam mūžam. Tas ir reizē sporta spožums un posts.
Mēs, skatoties no malas, pieprasām tikai vēl un vēl, ko jaunu un jaunu, jo tribīnēs vai caur TV ekrānu saņemam tikai vieglu siltumu no tās liesmas, kas dedzina sportistus no iekšienes. Ne katrs stāsts sportā ir par pelnrušķīti, bet, ja šis tiks izstāstīts līdz galam, tad tas tāds noteikti būs. No otras puses, tās pēdējās lappuses, kas vēl tiks rakstītas, tikai atklās, vai beigas ir laimīgas, bet pati grāmata tika sākta krietni agrāk un ir jau gana bieza.
Latvijas karogu Tokijas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā nesīs Agnis Čavars, lai gan tas varēja būt jebkurš no 3X3 basketbola komandas, un nevienam šodien nerastos jautājums - kāpēc? Tomēr Čavars ir komandas kapteinis, un sportā tas nav tikai burts uz krekla vai apsējs uz rokas, tā ir arī zināma subordinācija. Mūsu 3X3 basketbolisti šobrīd iemieso visus olimpiskos ideālus - faktiski amatieri, kuri ar grūtu darbu nopelnījuši savu iespēju lielākajā pasaules sporta notikumā sacensties ar labākajiem. Viņi tiek uzskatīti par favorītiem ne tikai Latvijā un to nopelnījuši vienīgi ar darbu, kas ieguldīts basketbola zālē un uz asfalta laukumiem.
No malas jau visiem patīkt tie gadījumi, kur nauda nespēlē nekādu lomu, bet tiek sasniegta izcilība. Šoreiz tā tiešām bija, es to zinu, jo naudas viņiem vienkārši nebija. Latvijas Basketbola savienības valdē, vismaz tad, kad es tur biju, par 3X3 basketbolu iestājāmies mēs tikai atsevišķi valdes locekļi, bet ar to bija par maz, lai panāktu pienācīgu atbalstu, līdz ar to arī mūsu darbu šajā jautājumā nevar vērtēt ar plusa zīmi. Toreiz ģenerālsekretārs Edgars Šneps uzskatīja, ka 3X3 basketbols nekad nekas nebūs, un tērēt tam naudu ir pilnīgi nelietderīgi. Vēl vairāk, viņš mērķtiecīgi darīja visu, lai atbalsts būtu minimāls. Tiesa gan, cenzdamies būt "saimniecisks" cilvēks, neaizmirsa aizsūtīt dažas slavenas īsziņas par prēmijām, kad tādas pienācās no valsts, jo visā pārējā pasaulē 3X3 atzīšanas gājiens jau bija strauji sācies un arī jau Latvijā sasniegumi tikai novērtēti.
Interesanti ir tas, ka pie tik jauna vēstures stāsta, kāds ir 3X3 basketbolam, varam vēl izsekot visiem notikumiem, parunāt ar to dalībniekiem, un, pat nezinot visus zemūdens akmeņus, kādi, protams, ir arī šeit, diezgan precīzi saprast "lielo bildi". Šajā stāstā ir viens cilvēks, ar kuru nebildējas prezidents, kuru LBS labāk redz ejam, nekā nākam un kurš it kā neatstāj vienozīmīgu iespaidu, bet, lai arī viņa nebija laukumā, kad tika izcīnīta olimpiskā ceļazīme, un viņš nebrauks uz Tokiju, es zinu, ka bez viņa tas nebūtu iespējams. Tas ir Raimonds Elbakjans. Par viņu dzirdēts viss iespējamais - labs un kritisks, un visticamāk lielākā daļa būs taisnība, bet nekad neviens viņam nevarēs atņemt to, ka tieši viņš radīja impulsu un paveica lauvas tiesu darba, kā rezultātā mums šodien ir vīri, kas brauc uz olimpiskajām spēlēm un ir visas Latvijas galvenā cerība uz medaļām.
Atgādināšu, ka pirms 5 gadiem no Rio spēlēm atbraucām bez medaļām, tāpēc, ja šoreiz tas izdosies, Elbakjanam pienāktos ja ne Triju Zvaigžņu ordenis, tad vismaz Atzinības krusts, un to es saku bez ironijas. Raimonds var patikt un var nepatikt, bet tas, ka viņš nenoguris cīnījās par savu 3X3 ideju, tērēja tam savus privātos līdzekļus un pat daudzas mūsu olimpiešu spēles tika nospēlētās uz laukumiem, ko viņš bija uzcēlis, to vienkārši nevar noliegt, jo tas ir fakts. Šis jau tagad ir Baltijas basketbola labākais sasniegums Tokijā - neviena lielā komanda uz olimpiādi nav tikusi, bet ar 3X3 braucam tikai mēs. Protams, ka līdzīgi kā BMX un pludmales volejbolā drīz konkurence kļūs nesalīdzināmi lielāka. Ja sporta veids iegūst olimpisko statusu, tam ir iespējas saņemt daudz lielāku atbalstu, un lielvalstīs tā arī notiks. Spēlētājus arī neviens kopā nav salaulājis, līdz ar to nav garantijas, ka šādā sastāvā redzēsim komandu cīnāmies arī par biļetēm uz Parīzes spēlēm 2024. gadā. Šis ir mirklis, kas jāizbauda gan līdzjutējiem, gan pašiem basketbolistiem, un panākumi var dot sporta veidam milzu grūdienu un popularitātes vilni, līdzīgi kā tas notika Latvijā un Lietuvā, kad bijām vadošās valstis uz Eiropas basketbola skatuves un mācījām šo spēli spēlēt citiem.
Atgriežoties pie emocijām, domāju, ka mūsu puiši tās būs izdzīvojuši pilnībā - no cīņas par savu vietu zem saules līdz visas nācijas lepnumam. Šis ir stāsts par to, kā jātic saviem sapņiem un jāmeklē izeja no jebkuras situācijas. Ļoti iespējams, ka Graubam ar Ēķi nākamā vasara jāplāno, filmējot "Sapņu komandu 2021", jo scenārijs jau ir gandrīz pabeigts. Kurš tēlos Elbakjanu?