Ja kaimiņzemē Lietuvā, sākot runāt par basketbolu, jebkura mājsaimniece iekarsīs un iesaistīsies diskusijā, oponējot speciālistiem-vīriešiem, tad Brazīlijā ir līdzīgi ar futbolu. Viesojoties pie Latvijā pazīstamā pavāra Mārtiņa Rītiņa brālēna Ēvalda Rītiņa viņa atvērtajā "Latvijas mājā", saruna vienā brīdī ievirzījās par futbolu slavenajā "Maracana" stadionā. Tajā brīdī Ēvalds Rītiņš ar savu brāļa dēlu iekarsa dažās sekundēs, sākot diskutēt par to, kura ir īstā mājas komanda šajā stadionā. Saruna tajā brīdī vairs neritēja angliski, bet jau bija pārgājusi portugāļu valodā.
Tas tikai apliecina, cik dziļi sirdīs Brazīlijā ir futbols un tā nozīme sadzīvē, jo, tiklīdz runa sākas par futbolu, tā ir diskusijas un savas taisnības pamatošana.
Braucot starp olimpiskajiem objektiem, pat nabadzīgākajos Rio rajonos redzams futbols. Dažos brīvos kvadrātmetros uzslieti divi jebkāda izmēra vārtu rāmji un bērni, jaunieši vai pat pieaugušie spēlē bumbu. Ierodoties burāšanas sacensībās, blakus esošajā pludmales brīvajā strēķīti ir divi futbola vārti. Blakus ir arī pludmales volejbola laukums, bet futbols manāms labākā vietā. Netālu esošajā parkā tumša divi zēni dzenā bumbu. Līdzīgi kā tenisa kortā ierobežotā laukumā. Un vārti ir miniatūras, kuros rāmī varētu salikt kādas sešas bumbas blakus. Bet puiši dzenā bumbu un atrod kādus savējos noteikumus, lai sacenstos.
Kopakabanas pludmales ir cits stāsts. Ienākot pludmalē, tev jābūt gatavam padot bumbu, kas pie tevis atripojusi. Bet kompānijas gan reti zaudē bumbu, cenšoties to noturēt gaisā, lai neskaras zemei. Bez aizspriedumiem, šajā aplī iesaistās daiļais dzimums, un brīžiem liekas, ka tehnikas ziņā šīs dāmas mierīgi varētu salīdzināt ar Latvijas vīriešu futbola virslīgu – tas nav apvainojums Latvijas futbolam, bet gan pierādījums, ka dāmas Brazīlijā bumbu pārvalda un tur to gaisā apbrīnojami labi. Kā nosmējāmies klātienē, varbūt kādai veikt dzimuma maiņu un piedāvāt Latvijas pilsonību...