Portāla "Delfi" fotoredaktors Kārlis Dambrāns šogad devies uz savām pirmajām olimpiskajām spēlēm. Par to, kā sekmējas Tokijā, variet lasīt viņa blogā ŠEIT, bet portālā "Delfi" lasītājiem piedāvājam iepazīties ar iespaidiem par atklāšanas ceremoniju. Vairāk par atklāšanas ceremonijas "neredzamo" pusi.
Gulēju labi, bet daudz par īsu. Duša (griesti vannasistabā ir tik zemi, ka dušā nevaru nostāties pilnā augumā), sakravāju somas un dodos brokastīs. Vai atkal buljons un rīsi? Jā. Bet šodien ir arī puse kotletes, kas esot jāmērc sojas mērcē. Demonstrējot savu "bālģīmību", skrēju pie viesmīļa palūgt dakšiņu. Es mazliet protu irbuļus, bet dienā, kad steidzami jāskrien uz autobusu, es nesākšu mācīties, kā ar tiem izēst rīsu bļodu un ceptu olu.
Vēlreiz pārbaudu somu, vai neesmu kaut ko aizmirsis (esmu), un skrienu uz autobusu, kurš vismaz šodien, cerams nekavēs. Man ir jātiek pēc iespējas ātrāk uz preses centru, jo…
Jo man vajag biļeti. Man nav biļetes. Bet uz atklāšanas ceremoniju (un citiem augsti pieprasītiem pasākumiem) vajag biļeti. Ar akreditāciju un pieteikšanos vien nepietiek.
Biļetes presei izdala nacionālā Olimpiskā komiteja. Uldis savu dabūja. Citi dabūja. Es nedabūju. Jo biļešu skaits ir ierobežots un visiem nepietiek. Es cerēju, ka dabūšu, bet negaidīju, tāpēc vilšanās nebija liela.
Tomēr viss vēl nav zaudēts. "Pārpalikušās" biļetes tiks izdalītas gribētajiem (presei) dzīvās rindas kārtībā. Tagad jūs saprotat, kāpēc uz preses centru steidzos tik ļoti, ka rīsus ēdu ar dakšiņu.
Vienpadsmitos tiek atvērta kase. Man teica – esi laicīgi, vismaz bez divdesmit vienpadsmitos. Bet man gribas būt mazliet piesardzīgākam, un pie "kases" ierodos divas stundas iepriekš. Drošs paliek drošs.
Līdzīgi bija domājuši vēl kādi trīsdesmit fotogrāfi, kas bruņojušies ar salokāmajiem soliņiem jau sēdēja rindā. Atradu galu un nostājos tajā. Šobrīd vēl nezinu, vai man tiks biļete… turiet īkšķus līdz nākamajai rindkopai.
"Photo twenty three. You're good," mani pieskaitīja Pats Foto Šefs. Vēl mazliet un zelta biļete man ir rokā! Sajutos kā tas čalis no tās filmas.
Tagad atlika iespļaut stobriņā (testi jānodod pirmās trīs dienas visiem un katru dienu, tiem, kas strādā iekštelpās) un piedalīties Delfi TV tiešraidē. Tad jau uz lielo stadionu.
Kaut kas pietrūka. Acīmredzot tie skatītāji. Šovs feins, krāšņs, gana iespaidīgs. Bet nepalika tā sajūta, ka esmu bijis olimpiādes atklāšanā. Kaut kā neemocionāli tas viss. Pat simboliskais skats ar olimpisko lāpu uz tukšu tribīņu fona nebija tik šokējošs, kā varētu gaidīt.
Protams, daļu emociju laupīja stress par darbu. Viss sākās ar to, ka, apsēžoties savā vietā, es apgāzu kaimiņa 600mm objektīvu ar gigantisku nikonu tā galā. Par laimi viņš nebija klāt tajā brīdi, bet robs bija iesists. Vismaz manā pārliecībā, ka zinu, ko daru. Kādu stundu sēdēju, nedarot pilnīgi neko, pat neizvelkot kameras no somas. Uz brīdi sajutos pilnīgs "feiks". Visi man apkārt ir bruņojušies ar tehniku vidēji 50 līdz 100 tūkstošu vērtībā. Trīs, četras, piecas kameras, objektīvi pusmūža japāņa augumā, tālvadības pultis un kājas slēdži. Un datori un tīkla vadi un...
Bija patiesi interesanti redzēt, kā strādā pasaules spicākie meistari. Ar kādu attieksmi, prasmi un tehniku. Blakus man sēdēja "Washington Post" dāma, kas šāva ar kādām trim kamerām no rokas un uz katru salūtu sparīgi spārdīja kājas slēdzi, kas darbināja divas pie margām pieskrūvētas superplatlenķa kameras. Viens cilvēks vienā mirklī šauj ar trim aparātiem. Tā ir rūpnieciska pieeja. Man nav ne prasmes, ne tehnikas kaut kam līdzīgam. Žonglēju ar savām divām kamerām, tukšākajos brīžos izvelku datoru, salādēju bildes un nosūtu redakcijai uz Rīgu. Sanāk diezgan operatīvi, bet bilžu atlase tomēr ir pavirša, un galīgi nav laika veikt kādas korekcijas. Paļaujos, ka kolēģi Rīgā izmetīs lielākos brāķus.
Pēc lielā salūta sākas visnopietnākais – masu mediju skrējiens uz autobusu. Akreditāciju kartēm plīvojot, tūkstoši nesas pa stadiona gaiteņiem, kāpņu telpām un garāžām ārā uz autobusiem. Skrienu, cik spēju, kaut esmu traki noguris ar nežēlīgi smagu somu uz muguras. Tiekam līdz busiem. Sapriecājos, ka rinda nav tik gara. Pēc brīža saprotu, ka esmu trīskārtīgi kļūdījies. Rinda, kas likās "vienkārt" gara, izrādījās trīskārt gara – turp, atpakaļ un atkal turp. Aizmirsuši par jelkādu distancēšanos, stampājamies pingvīnu maršā kādu stundu līdz tiekam busā. Tad tikai stunda līdz autoostai un tad vēl stunda līdz viesnīcai.
Divos trīsdesmit esmu numuriņā. Piecos ir jāceļas, jo no rīta jāskrien atpakaļ uz autoostu, lai paspētu uz autobusu, lai paspētu uz nākamo autobusu. Brauksim uz riteņbraukšanu Fudzi. Atvainojos par PDI (pārāk daudz informācijas), bet man burtiski vairs nebija laiks ieiet dušā. Vai, nu, duša vai papildus piecas minūtes miegam. Izvēlējos miegu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
