Prokopčuka bija labākā no Latvijas maratona skrējējām, izcīnot augsto 12. vietu. Latvijas titulētākajai garo distanču skrējējai šīs bija ceturtās olimpiskās spēles pēc 12 gadu pārtraukuma un pirmās kā maratona skrējējai.

"Laimīga, ka izdzīvoju šādā karstumā. Saule spīdēja nežēlīgi. Nezinu pat, cik īsti grādu bija," teica Prokopčuka, kurai gan lielā svelme šoreiz nav traucējusi izcīnīt augsto vietu. Pēc finiša Latvijas sportistei pat pietika spēka pamāt skatītājiem un būt ierasti smaidīgai.

Prokopčuka stāstīja, ka pirms Rio ar treneri un vīru Aleksandru Prokopčuku rūpīgi izstrādājuši treniņu metodiku startam tieši karstumā. Lai gan dažas dienas pirms starta Rio valdīja vēss laiks un lietus, meteorologu prognoze liecinājusi, ka būs svelme, un Prokopčuki tam bijuši gatavi.

"Zinājām, ka nevaru skriet lielā karstumā, tāpēc bija pareizi jāskrien, lai nekļūtu slikti. Guvu baudu no skrējiena. Tāpēc priecīga par 12. vietu, jo konkurence milzīga un daudz spēcīgu dalībnieku bija," sajūsmu par finišu un augstu vietu kopvērtējumā neslēpa skrējēja. "Pirmo reizi skrēju speciāli bez pulksteņa, lai skrietu pēc sajūtas. Bīstami, ja tu sāc ātri skriet, iekļūtu anaerobajā zonā, kļūtu slikti, tad uz augstu vietu būtu grūti cerēt. Tāpēc pirmos piecus kilometrus noskrēju mierīgi, tad sāku nedaudz kāpināt tempu. Jutu, ka varu skriet, un tad jau konkurentes noķēru vienu pēc otras."

Skrējēja pastāstīja, ka ne tikai speciāli gatavojusies skriešanai karstajos laika apstākļos, bet treniņos arī detalizēti piestrādājusi pie dzeršanas grafika distancē. Tā kā plānu izdevies realizēt, tad arī sanāca izcīnīt šo 12. vietu.

"Parasti apmēram trīs nedēļas pirms starta braucam trenēties kalnos, šoreiz devāmies ātrāk. Mājās skrējām, kad bija silts, bet es biju joprojām garajās piedurknēs, vestē, lai ķermenim būtu karsti. Bieži un daudz dzēru, gatavojot ķermeni Rio apstākļiem," treniņu nianses atklāj Prokopčuka.

Dodoties uz maratonu, sportistēm autobusā nācies stāvēt Rio sastrēgumos, kas Prokopčukai licies nepieņemami. Tomēr, tā kā viņa psiholoģiski ir ļoti noturīga, organizētības bardaks viņai nav traucējis.

Runājot par karjeras turpinājumu, Prokopčuka konkrētus plānus nesola. "Ja man būs vēlēšanās, Tokijas [olimpisko spēļu] kvalifikāciju varu izskriet, bet diez vai varētu cīnīties par divdesmitnieku. Ja jutīšu, ka varu un ķermenis var, tad skriešu. Noteikti, šis nav mans pēdējais maratons."

Prokopčuka beigās bilst, ka gribētos jau varbūt skriet arī Tokijā, jo ir pārliecināta, ka pēc četriem gadiem olimpiskās spēles būs lieliski organizētas, jo "japāņi strādā kā pulkstenis. Tur būs liela bauda sportistiem skriet."