Skujiņš: bez atbalsta komandas perfektas darbības grūto trasi neizbrauktu līdz galam  (4)

Riteņbraucēji sestdien Tokijas svelmē veica 234 kilometrus viena no Japānas lepnumu Fudzi kalna pakājē. Par olimpisko čempionu kļuva Ekvadoras sportists Ričards Karapass, bet Skujiņš bija 22. vietā, uzvarētājam zaudējot nepilnas sešas ar pusi minūtes. 33. pozīcijā finišēja Neilands (+10:12 minūtes).

"Bija skaidrs, ka svarīgākais punkts būs pēdējais stāvais kalns, kur bija vairāk nekā seši kilometri un laikam 10% vidējais kāpums. Cerējām, ka izdosies piebraukt pie kalna ar nelielu pārsvaru, bet diemžēl sacensības iegāja tādās sliedēs, ka tas īsti nebija iespējams. Beigās cīnījāmies kalnā, cik vien varējām, ar cerībām, ka būsim pietiekoši tuvu, lai varam pacīnīties par medaļu," plānoto pirms sacensībām ieskicē Skujiņš. "Diemžēl, tad labākie pasaulē aizbrauca no mums un finišējām, kur finišējām. Protams, bija forši izbaudīt gan Tokijas pilsētu, tai pat laikā Fudzi kalnu trasē redzēt. Tādi divi kontrasti bieži sacensībās nav, bet pati trase ļoti forša. Cik skatāma, TV droši vien labāk redzēja, nekā mēs sacensībās, jo mums bija citas lietas, uz ko koncentrēties."

Latvijas riteņbraucējs neslēpa, ka Tokijas trase bijusi ne tikai interesanta, bet viena no grūtākajām karjerā. Skujiņš norādīja, ka riteņbraukšanā trasē ir daudz nianšu, kas ir svarīgas sacensību laikā, un tās ir jāiepazīst. "Riteņbraukšanā ir ne tikai trases reljefs un laika apstākļi, bet arī svarīgi, kādi ir ceļi, kāds ir asfalts, pa kuru pusi ceļam jābrauc (smejas, jo Japānā satiksme ir pa kreiso ceļa pusi). Kaut vai tās pašas saliņas, apļveida krustojumi– tas viss riteņbraukšanā ir atšķirīgs no citiem sporta veidiem, kur viss ir standartizēts. Līdz ar to grūti salīdzināt. Ja man būtu jādod vērtējumā 1-10, tad es dotu ļoti labu 8,7. Trase sarežģīta, pēc tiem ceļiem augšā lejā, pēc tiem trijiem kalniem nebija tikai līdzenums starpā. Bija par ko piedomāt, par ko uztraukties. Noteikti kopumā diezgan sarežģīta trase, ņemot vērā arī visu plānošanu par ēdieniem, ledu, utt."

"Prieks par visu apkalpi, kas bija atdevusi 100% , jo bijām nodrošināti no A līdz Z ar ledu, ūdeni, sportisko dzērienu, jo tomēr izplānot visu, kur un ko salikt, ir nepieciešami cilvēki. Mēs pat reāli nefinišētu bez viņiem. Šādā dienā, tik garā trasē un pie šādiem laika apstākļiem būtu nereāli izcīnīties bez tā, kas mums tika nodrošināts," atbalsta grupas trasē nozīmi uzsvēra un izcēla Skujiņš. "Kopumā esmu apmierināts ar startu un sasniegto. Vienmēr jau gribas labāk. Gluži no prieka nelēkāju, bet kopumā esmu apmierināts. "

Trases pirmajā daļā atrāvienā aizbrauca vairāki sportisti. Vienu brīdi atrāviena pārsvars sasniedza vairāk nekā 15 minūtes, tomēr Skujinš norādīja, ka nebija plānots iesaistīties šajā "bēgļu grupā". Latvijas čempions bilda, ka no grupas aizbēga mazāk nekā desmit cilvēku un tie nebija bīstami, līdz ar to bija skaidrs, ka agri vai vēlu grupa tiks "apēsta", kas arī vēlāk notika.

Skujiņš pirms Tokijas aizvadīja smago daudzdienu velobraucienu "Tour de France", bet Neilands maijā salauza atslēgas kaulu. Tomēr abi sportisti Tokijā jutušies fiziski ļoti labi, un Skujiņš sarunā ar Latvijas žurnālistiem atkārtoti veltīja atzinīgus vārdus Latvijas komandas atbalsta grupai. "Nebija tā, ka baigi daudzi konkurenti ieradās Japānā ātrāk par mums abiem, līdz ar to visi bijām vienā laivā. Pirmās dienas nejutos šeit izcili, bet jutos atjaunojies no "tūres" un jutos labi. Nebija saguruma. Atjaunoties spēju ar apkalpes palīdzību – gan ķermeni, gan prātu. Uzturs arī ir augstākajā līmenī, lai varētu atjaunoties. Par Kristu – nevaru par viņu runāt, bet no mana skatu punkta, kā mēs runājām, viņš iepriekšējās sacensībās Itālijā jutās ļoti labi. Domāju, ka šīs olimpiskās spēles viņam būs labs atspēriena punkts nākamajām sacensībām. Drīz redzēsim viņu atkal TV ekrānos."

Ilgu laiku abi Latvijas riteņbraucēji brauca kopā, viens otram palīdzot – padodot gan pudeles, gan ledus maisiņus, lai atveldzētos. Tomēr pēdējā kāpumā Skujiņš bija nedaudz labāks un latviešu duelī bija ātrāks. "Mēs esam līdzīgi braucēji, tāpēc vairāk bija jāgaida un jāskatās, kuram būs labāka diena, kurš labāk jutīsies, īpaši šādā karstumā. Šādos laikapstākļos jebkurā brīdī, ja nedabū ledus kluci vai pazaudē pudeli, tu vari ātri pārkarst, tāpēc distances sākumā viens otru piesedzām. Ja kāds piestāj nedaudz vai ir aizmugurē, tad paķēra ledu un pudeles otram. Braucām kā komanda bez izteikta līdera un trasē viens otram prasījām, kā ir. Abi jutāmies diezgan labi, līdz ar to beigās piebraucām pie pēdējā kalna kopā. Nebija tāda situācija, ka vajadzēja kādam upurēties ļoti daudz. Pēdējā kalnā, kurš var uzbraukt ātrāk, tas arī vinnēja, arī mūsu gadījumā. Abi mēģinājām cīnīties, cik tālu tiekam, un tad skatīties un cīnīties par augstāku rezultātu, ko paši spējam sasniegt."

Skujiņš norādīja, ka, iespējams, būtu sasniegt augstāku vietu, ja Latvijai būtu vēl viens vai divi braucēji grupas braucienā. "Ja nebūtu jābrauc pēc pudelēm, tas pataupītu enerģiju. Ja kāds vairāk ievilktu vējā mūs abus, tad mēs pēdējam kalnam piebrauktu svaigāki un varētu aizcīnīties līdz tam..."

Ja Neilandam līdz ar šo braucienu debijas olimpiskās spēles ir noslēgušās, tad Skujiņam trešdien Fudzi kalna apkaimē būs jāpiedalās sacensībās ar individuālu startu. "Individuālo trasi nedaudz šodien izbraucām sacensībās, tāpēc apmēram zinu, kāda tā ir. Jāizbrauc vēl un tad zināšu labāk. Individuālā braucienā par medaļu necīnos, būšu godīgs. Ne reizi neesmu bijis trijniekā šāda līmeņa individuālajās sacensībās, laikam pat desmitniekā. Tāpēc ... Protams, cīnīšos. Nepalieku šeit tīri, lai sēdētu viesnīcā. Braukšu ar domu un mērķi sasniegt augstāko rezultātu, kādu spēju. Grūti prognozēt, kāds būs rezultāts, bet ja iebraukšu TOP20, tad būšu apmierināts."