Uldis Strautmanis: Olimpiskās spēles, 'kovids', tīņi... 'Quo vadis, SOK?'

Tokijas olimpiskās spēles noslēgušās. Daudzi teiks "veiksmīgi noslēgušās", bet vai varēja "neveiksmīgi"? Tokijā uz vietas piedzīvotais un kopumā olimpiskajā kustībā notiekošais rosina daudz jautājumu. Neesmu ne pasaules, ne Latvijas ietekmīgākais sporta žurnālists, bet 20 gadus esmu sporta žurnālistikā, 40 gadus esmu sportā vispār (jā, esmu pietiekami augstā Latvijas līmenī startējis sacensībās), tāpēc domāju, ka viedokli drīkstu izteikt… Lai gan tas kādam nebūs patīkams.

Galvenais, kas rada bažas, ir olimpiskie ideāli, olimpisko spēļu prestižs. Savulaik augstskolā man viens no sirdij tīkamākiem mācību priekšmetiem bija "Olimpiskā vēsture". Man vēl mājās ir palikusi pierakstu klade. Tas bija viens no retajiem priekšmetiem, kurā informāciju guvu no bibliotēku apmeklējuma, rūpīgi līdz vēlām vakara stundām pētot sporta literatūru. Iespējams, saknes manā ieinteresētībā ir lielā olimpisko spēļu grāmatu izvēle vecāku mājās, jo tēvs pēc katrām olimpiskajām spēlēm pamanījās iegūt olimpisko grāmatu, protams, PSRS izdoto.